Daugavpils Valsts skolotāju institūts 1952. gada aprīlī tika reorganizēts par Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Tādā statusā augstskola nostrādāja līdz 1993. gadam, kad kļuva par Daugavpils Pedagoģisko universitāti (DPU), bet 2001. gadā no abreviatūras pazuda burts P – radās Daugavpils Universitāte, kas pastāv arī tagad.
“Mums plānotas vairākas izstādes. Pagaidām tās darbojas tikai virtuāli. Ir ekspozīcija, kas vēsta par skolotāju institūtu, nesen tika izveidota (šeit un šeit) izstāde par DPI, bet rudenī būs gatava vēl viena, veltīta DPU. Visas fotogrāfijas ir no mūsu muzeja krājuma, internetā ir tikai neliela daļa no tām. Īstenībā fotoattēlu ir ļoti daudz, es tos tagad pakāpeniski digitalizēju. Ir ne mazums fotogrāfiju, kurās redzami cilvēki un notikumi, un neviens nevar pateikt, kāds laiks tas ir, kas ir šie cilvēki… Kaut vai aptuveni jātiek skaidrībā, tāpēc darba pietiek.
Ir stendi izstādēm, tāpēc, kad pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi kļūs mazāk stingri, mēs gribam fotogrāfijas izvietot Daugavpils Universitātes vecā korpusa otrā stāva foajē. Un visi, kas vēlēsies, varēs nākt un skatīties. Bet pagaidām tie ir tikai sapņi,” Rus.lsm.lv pastāstīja Daugavpils Universitātes muzeja direktors Sergejs Kuzmins.
Viņš arī apliecināja, ka līdz 4. novembrim būs gatava grāmata, kas vēstīs par Latgales galvenās augstskolas gadsimtu ilgo vēsturi.
P. S. Autore pati ir DPI Filoloģijas fakultātes 1988. gada absolvente. Skatoties fotogrāfijas, atceros Bulata Okudžavas rakstītās rindas: “Льются с этих фотографий океаны биографий, Жизнь в которых вся, до дна, с нашей переплетена” (“No šīm fotogrāfijām līst biogrāfiju okeāni. Tajos visa dzīve, līdz dibenam, savīta ar mūsējo.”). Studenta gadi ir “svētki, kas vienmēr ir ar tevi”, un, protams, “ak, atmiņu medus”. Tik daudz citātu nāk prātā – mūsu lieliskie pasniedzēji mums labi mācīja gan filoloģiju, gan dzīvi. Paldies viņiem par visu.
