Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekotāji: Vēsture ir dzīva

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Daugavgrīvas cietoksnis Bolderājā ir atvērts apmeklētājiem brīvdienās laikā no desmitiem līdz četriem pēcpusdienā. Cietokšņa patreizējie apsaimniekotāji – Vladimirs un Sandra Jakušonoki pārstāv sabiedrisko organizāciju "Bolderājas grupa". Viņi rūpējas par četru vēstures gadsimtu piepildīto cietoksni, kas no putnu lidojuma izskatās pēc mazliet iešķības sešstaru komētas.

Daugavgrīvas cietoksnis vizuāli ir Daugavpils cietokšņa attāls radinieks, Daugavpils piemērs arī ļauj nojaust, cik blīva savulaik bijusi tā apbūve, un arī – Marka Rotko mākslas centra piemērs ļauj nojaust, kādu potenciālu slēpj šī Rīgas nomale ar visai labi saglabājušamies  kazemātu telpām. Kādreizējās pareizticīgo baznīcas tornis ir augstākā no patreizējām celtnēm, un tie pārsteidzošie lēcieni vēsturē - kā Sandras Jakušonokas stāstījumā - cietoksnī ir ik uz soļa. Arī fenomens, ka pat no it kā slēgtas, apsargātas teritorijas, veselas ēkas varēja tikt no zinātājiem burtiski izjauktas, aiznestas pa detaļai celtniecības materiāliem vai metāllūžņiem, ir nesenās pagātnes daļa. Kā piemineklis tam laikam cietokšņa kanāla ūdeņos šūpojas, iespējams, metāla zagļu paštaisīta pārceltuve.

Valsts akciju sabiedrības ''Privatizācijas aģentūra'' cerības, nododot šo teritoriju SIA "Aumeistaru muiža", bija, ka uzņēmēji šai teritorijā veiks investīcijas, kas tomēr vēlāk izrādījās maldīgas. Sabiedriskajai organizācijai "Bolderājas grupa" naudas nav - viņu spēks ir gluži cits. Un to jau var sajust stāstījumā – tādas zināšanas par Daugavgrīvas cietoksni un tā apkaimi nevar uzkrāt gada laikā.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Volodja Jakušonoks nevēlas runāt publiski, taču, izrādot kazemātus, izstāsta par pirmo atskārtu, ka

vēsture ir dzīva un toreiz vēl militārais objekts ir arī cita veida vērtība. Kā puišeļi esot vienā no cietokšņa būvēm salasījuši sarūsējušas, veclaicīgas naglas. Pēc tam klase vesta ekskursijā uz Rundāles pili un tādas pašas  naglas viņš ieraudzījis muzejā. Bolderājas grupas aizsākumus var datēt ar 1987.gadu, ar Atmodas procesiem.

Smieklīgi, bet tolaik Daugavgrīvas cietoksni tautā saukuši par Petrova cietoksni, jo visu šeit noteicis trešā ranga kapteinis Petrovs. Tad nu divi tikko nodibinātā Vides aizsardzības kluba (VAK) biedri – Vladimirs Jakušonoks un Vello Remerts, lūguši Petrovam atļauju cietokšņa senākās būves – pulvertorņa apsekošanai. Petrovs bijis pat ļoti pretimnākošs, no Padomju Armijas līdzekļiem piešķirta pat nauda pulvertorņa restaurācijai. Diemžēl restaurācija tā arī nav notikusi, sekoja perestroika, Atmoda, juku laikos, armijai pošoties promiešanai, piešķirtā nauda pazudusi. Bet Bolderājas grupa joprojām tepat, savā "Facebook" lapā turpina apzināt Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi, meklēt vēsturiskus materiālus, sarunāties.

Sandra Jakušonoka šobrīd stāsta par 1919.gadu, Latvijas Brīvības cīņām, kad, pateicoties angļu un franču sabiedroto atbalstam, Daugavā stāvošo angļu un franču kara kuģu artilērijai, 9.Rēzeknes kājinieku pulks izcēlās Daugavgrīvas cietoksnī un padzina no tā Bermonta karaspēku. Iepriekšējā nedēļas nogalē cīnītāju piemiņu Daugavgrīvas cietoksnī bija ieradušies pieminēt kazaku kaujas gara mantinieki. Par to, ka šāda sabiedriska organizācija - Latvijas kazaku stans - pastāv, būtu jābrīnās mazāk kā par to, ka šie datumi pieminēšanas vērti nav likušies Latvijas puses karotāju piemiņas kopējiem.

Un ne tikai pagātne. Vietējie Daugavgrīvas cietoksni izmanto kā parku vai mežu. Gados vecāki bolderājieši šeit nāk vākt pelašķus, liepziedus. Lasa kazenes, arī vilkābeļu apstādījumi nolasīti pa tīro rokas stiepiena augstumā. Taka virs cietokšņa vaļņiem tieši tā arī tapusi - izpļaujot platāku zāļu lasītāju iemīto taciņu. Un tomēr lielākoties nākot zinātāji.

Bolderājiešu vairākumam priekšstats par Daugavgrīvas cietoksni iesakņojies gadu desmitu pieredzē – kā, vai tad tā joprojām nav slēgta armijas teritorija?!

Grūdiens cietokšņa atklāšanai plašākai sabiedrībai bijusi 2014.gada Eiropas kultūras galvaspilsētas apkaimju programma. Bijusi reize, kad cietoksnī ieradušies trīs pilni autobusi ar mūziķiem, vēsturniekiem, interesentiem, un tad tā jūsma par daudziem mazzināmo Rīgas cietoksni sākusi izplatīties no mutes mutē. 

Agrāk gan te bija slēgta teritorija. Kāda kompānija sarīkojusi rudenīgu pikniku un uzreiz var sajust, ka šeit viņi nav pirmo reizi, ka pikniku tradīcija laika gaitā pilnveidota līdz elegancei. Skaidrs, ka te ir interesanti, vēsture taču! Tagad, redziet, arī cilvēku netrūkst, un uzreiz var redzēt, ka tie ir ne tikai vietējie, bet arī tūristi, atbraucēji. Te ir vēsture un pieskarties tai - tas visiem ir interesanti. Es atceros, pirms kāda gada te bija atbraucis Zviedrijas karalis. Šis taču ir zviedru celts cietoksnis! Un tad te visu sāka sakārtot. Līdz tam te, izņemot varbūt plāksni pie vārtiem, viss bija diezgan pamests. Tagad ir iztīrīts!

Nākamais posms Bolderājas grupas darbībā kopš 90.gadu vidus ir bijusi dažādu mākslas akciju rīkošana. Tie ir bijuši gan spoži dzejas vakari, gan Bolderājas pamesto māju pārvēršana mākslas objektos, īsu brīdi iznāca arī žurnāls "Avanport". Septembra vidū notika izstāde „Augustburga Daugavgrīvā – zaļais dimants”, stāsta Sandra Jakušonoka. Afišā uzskaitīti mākslinieki: Oļegs Tillbergs, Tatjana Krivenkova, Andrejs Strokins, Māris Subačs un vēl daudzi citi.

Daugavgrīvas cietoksnis vēstī arī par citām izcilām personībām. Augusts Stiprais iesauku ieguvis sava milzīgā fiziskā spēka dēļ - spējis ar rokām pārlauzt pakavus. Vēl Augusts II bijis slavens ar savu ārlaulības bērnu skaitu. Viens no tiem, kura vārds bijis nozīmīgs arī Latvijas vēsturē, bija Saksijas Morics, kurš no 1726.gada līdz 1728.gadam bija ievēlēts par Kurzemes hercogu.

Leģenda vēstī, ka Augusts Stiprais savas mīļākās izvēlējies, pasniedzot tām tēju - kura pratusi atšķirt smalku porcelānu no vienkāršākiem traukiem, bijusi cienīga ieņemt vietu viņa gultā.

Stāvot starp luterāņu baznīcas vietu un pareizticīgo baznīcas torni, jāveic kārtējais lēciens laikā ar stāstu par cilvēku, kurš Daugavgrīvas cietoksnī kristīts. "Varjag" – krievu kreiseris, ūdenī nolaists 1899.gadā - dēvēts par neuzvaramo, pateicoties kara vēsturē iegājušajai cīņai Čemulpo līcī Krievijas–Japānas kara laikā. Šai kaujā kuģa kapteinis bija Vsevolods Rudņevs, dzimis Rīgā, Daugvgrīvas cietoksnī.

Sandra un Vladimirs Jakušonoki pie ordeņa pagaidām nav tikuši, taču 2013.gadā Sandra tika nominēta "Latvijas lepnumam". Un tad arī nācās apkopot un pamatot līdzšinējo veikumu. Tieši "Bolderājas grupa" bija tie, kas iesniedza pieteikumu par kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu Komētfortam.

Par Komētfortu agrāk reti kurš zināja, jo tas atradās slēgtajā teritorijā - Kuģu remonta rūpnīcā. Tas skan gluži neticami, bet informāciju par Komētforta pastāvēšanu bolderājieši atrada kāda 1912.gadā dzīvojuša krievu ģenerāļa grāmatās, kas deva pamatu slēgtajā teritorijā ierasties pieminekļu inspekcijai.

Komētforta pieminekļa statusa dēļ tika apturēta plānotā naftas termināļa celtniecība.

Tas šķiet paradoksāli, bet tas bija vienīgais arguments, kas darbojās, lai gan toreiz tika savākti arī 13 tūkstoši iedzīvotāju parakstu.

Kari mēdz būt dažādi. Šobrīd Daugavgrīvas cietoksnis ar atvērtību, mākslas projektiem, lielisko ainavu un vēl neizpētīto vēsturi liek aizdomāties par brīvostas plāniem pakārtotās Rīgas nomales īsto vērtību. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti