Latvijas pērles

20. gadsimta 30. gadu gaisotne Akuratera muzejā Torņakalnā

Latvijas pērles

Lielvircavas muižas pērles slēpjas detaļas un stāstos

"Čiuļu galvaspilsēta" Tilža, tās trīs dievnami un vaļa zoba noslēpums

«Čiuļu galvaspilsēta» Tilža, tās trīs dievnami un vaļa zoba leģenda

Kokoreva, arī "čiuļu galvaspilsēta" – tā agrāk dēvēja Balvu novadā esošo Tilžas pagastu. Tas lepojas ar saviem trim dievnamiem, kas padomju laikā brīnumainā kārtā paglābās no kļūšanas par noliktavām, kā arī muzeju, kur aplūkojami arī neparasti priekšmeti – vaļa zobs un spura.

Kokoreva un Ruskulovas muiža

Pagastu 1925.gadā nosauca Tilžas upītes vārdā, bet agrāk Tilža nesa Kokorevas ciema vārdu – par tā izcelsmi ir ne viens vien nostāsts. Viens no tiem – Kokorevas ciema vārds aizgūts no Ruskulovas muižas vagara Kokoreva uzvārda. Viņu muižnieks Otto fon Lēvenšterns bija atsūtījis uz šo apdzīvoto vietu uzraudzīt zemniekus, stāsta Tilžas vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Aina Rakstiņa. Viņai ir vēl cits skaidrojums par Kokorevas vārdu.

Proti, te esot garām braukuši cilvēki un redzējuši, ka tiek līsti līdumi un nosaukuši darbiniekus par kokorainajiem, jo bijuši apģērbti kankaros.

Pateicoties Ruskulovas muižas muižkungam Lēvenšternam, kādreizējo Kokorevu savulaik iesaukuši par "čiuļu galvaspilsētu". Pēc dzimtbūšanas atcelšanas uz tagadējo Tilžu brauca daudz kurzemnieku un vidzemnieku, jo muižkungs bija izsludinājis, ka dodot zemi par brīvu uz sešiem gadiem.

"Tāpēc Tilžu sauc par čiuļu galvaspilsētu, jo šeit ir ļoti daudz luterticīgo cilvēku, kas ir ienākuši no Vidzemes un Kurzemes.

Bet šeit ir arī vietējie latgalieši, kuri apmeklē katoļu dievnamu," norāda Rakstiņa.

Viens no lielākajiem koka dievnamiem

Sv.Jāzepa Romas katoļu baznīca celta pagājušajā gadsimtā no 1921.gada līdz 1926.gadam.

Tas ir viens no Latvijā lielākajiem koka dievnamiem. "Te ir eklektiskais stils, ir dažādu stilu sajaukums," par baznīcu stāsta Rakstiņa.

Dievnamu rotā neparastas lūgšanu krelles, kas, pēc Rakstiņas teiktā, varētu būt veidotas pirms 1920.gada – laikā, kad draudze jau pastāvēja, bet paša dievnama vēl nebija. Krelles izgatavoja un baznīcai dāvināja vietējais iedzīvotājs.

Krelles, kuras parasti katoļticīgie tur rokās, skaitot lūgšanas, te divās kārtās stiepjas gar ērģeļu balkonu un kalpo kā savdabīgs baznīcas interjers.

Vēl kāds neparasts stāsts saistās ar baznīcas altārgleznām. Rakstiņa atklāj, ka to autors ir Konstantīns Kangars, kurš Tilžā bijis mācītājs 20. gadsimta 30. gados. Kad viņš kalpojis, baznīca bijusi ļaužu pilna, zina teikt skolotāja.

Dievnama altārgleznas tagad ir atjaunotas, to paveicis Tilžas vidusskolas saimniecības pārzinis Imants Miza.

Baznīcskolā pulcējas muižu dedzinātāji

Netālu no katoļu baznīcas atrodas Tilžas pareizticīgo baznīca ar košām ikonām – tas ir vecākais šī ciemata dievnams, kas celts 19. gadsimta 90.gados.

Tolaik pie baznīcas bijusi arī skola – vispirms zēniem, vēlāk skolā gājušas arī meitenes. Skolā strādājis skolotājs Maršāns, kurš 1905.gada revolūcijas laikā organizējis uzbrukumu Ruskulovas muižai. 

"Šeit sapulcējās Bērzpils, Baltinavas, Tilžas zemnieki. Visi, bruņojušies ar dakšām, devās uz Ruskulovas muižu," stāsta Rakstiņa.

Muižkungi paspējuši aizmukt, jo muižā bijusi slepena eja, bet muiža gan nodedzināta.

Baznīca ir no koka, tās sienas ir koši zilā krāsā. Dievnamā agrāk bijušas dārgas ikonas, no kurām daļa nozagta. Baznīca apzagta divas reizes jaunajos laikos – pēc Atmodas.

Dievnama sienas arvien rotā svētbildes – daļa no tām varētu būtu no 19.gadsimta, daļa – no 20.gadsimta, pieļauj Rakstiņa. Uz vienas no svētbildēm latviešu valodā vēl vecajā drukā rakstīts: "Trīsvienīgais Dievs".

Baznīcā vienreiz mēnesī notiek dievkalpojumi.

Ciema padomes priekšsēdētājs aizstāv baznīcas

Pēc katoļu majestātiskuma un pareizticīgo ikonu mirdzuma apskatīšanas ceļš ved uz Tilžas luterāņu baznīcu vai, kā šai pusē saka, – luturu baznīcu. Tas ir askētiskākais un jaunākais dievnams, kas uzcelts 1932.gadā, stāsta draudzes priekšniece Aina Zelča.

"Baznīca ir jauna. 1926.gadā nolēma, ka [luterāņu dievnams] ir jāceļ, jo bija daudz luterāņu saradies Tilžas apkārtnē.

Iepriekš viņi brauca uz Strūžānu baznīciņu, Balvu baznīciņu vai Kārsavas."

Baznīcas virsvaldei lūgts finansējums luterāņu dievnama būvniecībai, kam izsniegts aizņēmums 1500 latu apmērā, bet pārējo naudu saziedojuši iedzīvotāji.

Padomju laikos dievnamā nekas netika izpostīts. Jau pēc Otrā pasaules kara ciema partorgs - latvietis uzvārdā Pusvācietis -, dedzīgs jaunās varas aizstāvis, bija gājis pie ciema padomes priekšnieka Kuzņecova, krieva pēc tautības, un teicis, ka luterāņu baznīcā jāierīko graudu noliktava, pareizticīgo baznīcā – minerālmēslu noliktava. Uz to ciema padomes priekšsēdētājs, pēc kara Tilžā palicis un ieprecējies frontinieks, atbildējis – viņam sirdsapziņa neatļauj tā rīkoties.

Padomju režīmā Tilžas dievnami palika neskarti, izņemot baptistu baznīcu – tajā ierīkots mežniecības iecirknis, jo baptisti izbraukuši un vairs nebija draudzes.

... un Tilžā iepeldēja valis

Vēl viens pieturas punkts Tilžā ir Tilžas kultūrvēstures izpētes un tūrisma centrs jeb Tilžas muzejs. Tā vadītāja Ruta Silauniece rāda košām pērlītēm izšūtu Kokorevas vainagu un šīs puses tautiskos brunčus, kur mijas tirkizilas, zaļas, sarkanas, melnas un dzeltenas krāsu joslas, krāsas, kas pirmajā mirklī šķiet nav tās, kas raksturo latviskos brunčus.

Muzejā var arī iepazīties ar ievērojamākajām Tilžas pagasta personībām, vēsturiskiem notikumiem, amatnieku darbiem un arī aplūkot tādus unikālus eksponātus kā vaļa zobu un spuru. 

Vietējā teika vēsta, ka kādreiz, kad bijuši lieli ūdeņi, Tilžas upītē iepeldējis valis un sadraudzējies ar mazu zivtiņu. Un kamēr viņi draudzējušies, noplacis ūdens un valim nācās palikt Tilžā.

"Vēl viena spura ir Balvu muzejā aizvesta kā eksponāts no mūsu puses, un zobs arī," piebilst Silauniece.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti