Cilvēks vai simbols? Piecas Gunāra Astras portreta skices

Mūsdienās Gunāra Astras personību nereti uzlūko kā sava veida ikonu – viņu dēvē par “20. gadsimta latvieti”, par “nacionālās pretošanās simbolu”. Viņa izturēšanos 1983. gada represiju kampaņas laikā var uzskatīt par zināmu etalonu – nekādas liecības čekistiem un “Pēdējais vārds”, kurā viņš pasaka visu, ko domā par šo režīmu. Taču aiz šā ārēji monolītā tēla bija dzīvs cilvēks, kura personība – tāpat kā visiem – piedzīvoja dažādas attīstības stadijas.

22. oktobrī Gunāram Astram būtu 90 gadu jubileja. Taču nu jau vairākas desmitgades viņa jubilejas mēs pieminam, ja var tā teikt, aizmuguriski. Paša Gunāra Astras nav mūsu vidū jau 33  gadus. Ja kopš tā laika viņu joprojām atceras un par viņu runā, tātad var teikt, ka viņa nozīme mūsu tautas vēsturē jau ir izturējusi zināmu laika pārbaudi.

1. skice: Tehnokrāts

Gunārs Astra uz jahtas, 1960. gads.

Gunārs Astra ir dzimis rīdzinieks un lielāko mūža daļu, izņemot, protams, ieslodzījuma gadus, pavadījis Rīgā. Četrdesmitajos gados viņš mācījās Rīgas 48. pamatskolā, bet pēc tās pabeigšanas iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Šī skola tolaik atradās VEF paspārnē, gatavoja darbiniekus rūpnīcas vajadzībām, un vairums šīs skolas audzēkņu, tostarp arī Astra, jau mācību laikā strādāja rūpnīcā. 1952. gadā viņš skolu pabeidza un rūpnīcā no vienkārša montiera tika paaugstināts par inženieri konstruktoru.

Toreizējā VEF vadība par Astras spējām acīmredzot bija visai augstās domās. Lūk, kā 1953. gada maijā viņu raksturoja priekšniecība: “Astra ir parādījis sevi kā iniciatīvu un tehniski zinošu darbinieku, labi tiek galā ar uzdoto darbu. [..] Astra sistemātiski paaugstina savu tehnisko līmeni [..] Astra ir politiski zinošs. Piedalās ceha sabiedriskajā darbā.” [1]

Līdzīgā garā ieturēti arī citi viņa šā laika raksturojumi. Tiesa gan, 1954. gada rudenī darbu rūpnīcā pārtrauca tolaik obligātais iesaukums Padomju Armijā, taču Astra nodienēja tikai aptuveni gadu (iespējams tādēļ, ka iesaukuma laikā viņš vēl formāli skaitījās Vissavienības juridiskā neklātienes institūta Latvijas filiāles students un tolaik augstskolu studentiem dienesta laiks bija saīsināts līdz vienam gadam) un jau 1956. gada februārī viņš bija atkal VEF’ā, kur viņu kā labu darbinieku uzreiz paņēma atpakaļ. Pēc atgriešanās no dienesta Padomju Armijā, Gunāram Astram dzīve, kā mēdz teikt, “gāja uz augšu”.

Viņš bija jauns un enerģisks cilvēks, diezgan augsta līmeņa radiotehnikas speciālists, nodarbojās ar sportu, bija sabiedriski aktīvs un veidoja strauju karjeru rūpnīcā VEF.

Jau dažus mēnešus pēc atgriešanās no armijas, 1956. gada septembrī, Astru VEF’ā paaugstināja par radio ražošanas ceha meistaru, bet nepilna gada laikā jau par šā ceha iecirkņa priekšnieku un visa ceha priekšnieka vietnieku. 25 gadus vecam jauneklim tas bija ļoti straujš kāpums. Turklāt, tā kā viņa karjera attīstījās nevis pa komjaunatnes vai partijas, bet gan tehnisko līniju, ir skaidrs, ka Astru izvirzīja tieši viņa zināšanu un organizatora spēju dēļ, nevis tādēļ, ka viņš mācēja “politiski pareizi” runāt.

1957.–1958. gadā Gunārs Astra atradās savas tehniskās un administratīvās karjeras zenītā ar labām izredzēm turpināt kāpienu “uz augšu”. Taču nākamajam pakāpienam, kā viņš to formulēja 1983. gada “Pēdējā vārdā” , bija nepieciešams “noformēties politiski”, t. i., iestāties Komunistiskajā partijā. Administratīvās vadības “virtuvi” mazliet redzējušajam Astram tas izrādījās nepieņemami, un 1958. gada oktobrī viņš no darba VEF aizgāja. Lai arī dažādos tehniska rakstura amatos viņš turpmāk nostrādāja vēl daudz gadu, tomēr Astras administratīvā karjera, kā izrādījās vēlāk, ar aiziešanu no VEF bija beigusies uz visiem laikiem.

Te jāmin, ka, lai arī iestāšanās partijā Astram bija nepieņemama, tomēr zināms “homo sovieticus” sindroms nebija gluži svešs tolaik arī viņam.

Par to, ka aiziešanas iemesls no VEF bijusi prasība “noformēties politiski”, Gunārs Astra runāja jau vēlāk – 1983. gadā. Savukārt tolaik, 1958. gada oktobrī, savā atlūgumā viņš ierakstīja gluži prozaisku iemeslu – “strādājot nodaļas priekšnieka amatā, man nav iespēju sekmīgi mācīties LVU, kuras students es esmu”. Šāds konstatējums nebūt nav Gunāra Astras vārda vai nozīmes mazināšana. Visi cilvēki, tostarp arī paši izcilākie, dzīves laikā iziet cauri dažādām personības attīstības stadijām, un Gunārs Astra nebija izņēmums.

2. skice: Zem VDK lupas

Jahtkluba “Daugava” dalībnieki, 1960. gads. No kreisās: Gunārs Astra, Ēriks Gailītis, Artūrs Limba.

Pēc nepilnīgām ziņām, Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) informāciju par Gunāru Astru sāka vākt jau 1956. gada jūnijā, taču vismaz pagaidām nav īsti droši zināms – kas bija šīs VDK intereses cēlonis un kādas ziņas par Astru viņi meklēja. No netiešām liecībām ir iemesls domāt, ka tobrīd, 1956. gadā, VDK intereses iemesls bija visai prozaisks: Astra aktīvi nodarbojās ar burāšanu un bija sasniedzis šajā sporta veidā to līmeni, kad viņš jau varēja piedalīties starptautiskās sacensībās. Tas savukārt nozīmēja kontaktus ar ārzemniekiem, un šādos jautājumos bez “modro orgānu” klātbūtnes Padomju Savienībā nekas notikt nedrīkstēja. Lai nu kā, acīmredzot neko kompromitējošu par Gunāru Astru čekisti tolaik atraduši nebija, jo oktobrī VDK savāktais materiāls – bez kādām tālejošām sekām – tika nodots arhīvā.

Daudz nopietnākā līmenī VDK interese par Astru atgriezās 1958. gada sākumā, un savā ziņā šīs intereses iemesls bija vistīrākā nejaušība.

Piecdesmito gadu beigās padomija pamazām sāka vismaz nedaudz kļūt atvērtāka apkārtējai pasaulei un, citstarp viena no šīs atvērtības izpausmēm bija atļauja ārvalstu diplomātiem apmeklēt Rīgu. 1958. gada janvārī šo iespēju izmantoja divi ASV vēstniecības Maskavā otrie sekretāri – Ričards Harmstouns un Edvards Kilhems. Būdami Rīgas centrālajā universālveikalā, abi amerikāņi lūkojās pēc kāda restorāna, kur uzēst un, kamēr viņi savā starpā par to apspriedās, abu ārzemnieku tuvumā gadījās divi vietējie, kas, kā izrādījās, prata angļu valodu. Viens no viņiem bija Gunārs Astra.

Te jāatzīmē Gunāra komunikabilitāte un pat zināms avantūrisms. Padomju Savienības pilsonim bez “modras uzraudzības” sākt runāt ar diviem svešiem ārzemniekiem – tas vēl būtu mazākais, taču gandrīz uzreiz pēc iepazīšanās aicināt viņus pie sevis ciemos uz māju, doties ar viņiem staigāt uz Jūrmalu, apmainīties ar kontaktiem un, uzzinot, ka viņi ir ASV diplomāti, turpināt ar viņiem sazināties vairāku gadu garumā... Viss pārējais notika gandrīz automātiski.

Protams, ka amerikāņu diplomātu kustību pa Rīgu uzraudzīja “attiecīgie orgāni”. Protams, ka šie orgāni ieinteresējās par vietējiem ''aborigēniem'', kas ne no šā, ne no tā ar šiem amerikāņiem sāka runāt un pat aicināja viņus pie sevis ciemos. Protams, ka “attiecīgajiem orgāniem” nebija īpašu grūtību noskaidrot šo vietējo personības, kas ar tiem ārzemniekiem tikās. Un protams, ka šāda veida vietējos aborigēnus, kas tik ātri atrod kopīgu valodu ar galvenās NATO valsts diplomātiem, VDK gluži vienkārši nevarēja nesākt “operatīvi izstrādāt”.

Kopš šā brīža, t. i., no 1958. gada pirmajiem mēnešiem, Gunārs Astra atradās nepārtrauktā VDK “redzeslokā” līdz pat mūža beigām. Vairāk nekā 30 gadu garumā. Vairāk nekā pusi sava mūža.

Turklāt tas nav tikai tukšs apgalvojums, kas balstīts uz vispārējām zināšanām par PSRS valdošo sistēmu vai pārliecības, ka “savādāk nemaz nevarēja būt”. Pat no tā samērā trūcīgā VDK dokumentu klāsta, kas Latvijā palicis pēc PSRS sabrukuma, šis fakts ir dokumentāri pierādāms. 1958. gada martā LPSR VDK uzsāka operatīvās izstrādes lietu, kas tā paša gada rudenī tika apvienota ar Gunāra bijušā kolēģa un paziņas Edgara Tuheļa operatīvās izstrādes lietu un uz šo abu lietu pamata jau tika uzsākta grupas operatīvās izstrādes lieta “Двоиники” (Dvīņi). Kāda informācija šajā lietā atradās, to mēs diemžēl nezinām un diez vai tuvākajā laikā uzzināsim, taču ir zināms, ka 1962. gadā, kad pēc Astras un Tuheļa notiesāšanas šī VDK operatīvās izstrādes lieta tika nodota VDK arhīvā, tai bija pieci sējumi.

Tālāk 15 ieslodzījuma gadi, kuru laikā G. Astra pastāvīgi bija lēģera administrācijas (tostarp arī “kūma”, lēģera čekista) uzraudzībā. 1976. gada februāra sākumā Gunārs Astra pavadīja ieslodzījumā savas pēdējās dienas, taču LPSR VDK jau gatavojās viņa “operatīvai novērošanai” pēc atbrīvošanas (jaunā Astras operatīvās novērošanas lieta tika uzsākta 1976. gada 3. februārī, t. i., vairāk nekā trīs nedēļas pirms viņa atbrīvošanas no ieslodzījuma). Savukārt tā paša gada septembrī šī “operatīvā novērošana” pārtapa par “grupas operatīvo izstrādi”, šoreiz ar nosaukumu “Autonomisti” (bez Gunāra Astras šīs lietas ietvaros VDK “operatīvi izstrādāja” arī Intu Cālīti un Viktoru Kalniņu). Vēl pēc dažiem gadiem un dažām birokrātiska rakstura transformācijām visas šīs VDK operatīvās darbības vainagojās ar jaunām krimināllietām 1983. gadā, tostarp arī pret Gunāru Astru.

Visbeidzot 1988. gada aprīlī, kad Gunārs jau bija miris, VDK cītīgi vāca informāciju par to, kā tiek organizētas viņa bēres. VDK interesēja pat uzraksti uz bēru vainagu lentām. To droši vien var uztvert kā augstāko novērtējumu Gunāram Astram – VDK tērēja laiku un resursus, lai noskaidrotu, ko rakstīs uz viņa bēru vainagiem...

3. skice: “Lēģera skola”

Gandrīz visi bijušie politieslodzītie savās atmiņās min, ka ieslodzījums ļoti izmaina gan cilvēka domāšanu, gan izpratni par pasauli, gan liek vērtēt un pārvērtēt sevi un citus cilvēkus. Ieslodzījums bija kā sava veida ļoti skarba “augstskola”. Gunārs Astra šajā “augstskolā” pavadīja 19 ar pusi gadus no savas dzīves. Par šo viņa dzīves posmu trūkst tāda būtiska avota kā ieslodzītā personas lieta.

Par katru ieslodzīto PSRS “labošanas darbu iestādēs” tika veidota atsevišķa lieta, kurā apkopoja dokumentus par ieslodzītā uzvedību, viņa raksturojumus, piespriestos sodus, ziņas par sadarbošanos vai konfliktiem ar ieslodzījuma vietu administrāciju utt. Šobrīd šī lieta, visticamāk, atrodas Krievijas arhīvos, ja vien jau nav iznīcināta. Taču mūsu rīcībā ir Astras vēstules, gan arī dažu viņa ieslodzījuma biedru atmiņas.

Lai vismaz nedaudz mēģinātu saprast, kā attīstījās Gunāra Astras personība ieslodzījuma laikā, aplūkosim dažus piemērus. Viens no Gunāra Astras ieslodzījuma biedriem Viktors Kalniņš (nejaukt ar dzejnieku Viku), ir aprakstījis, kā Astra izvedis no pacietības nometnes administrāciju. Uz jautājumu par vārdu un uzvārdu, uz kuru – saskaņā ar priekšrakstiem – bija jāatbild: “ieslodzītais tāds un tāds”, viņš atbildējis: “kara gūsteknis Gunārs Astra” un paskaidrojis, ka Latvija ir okupēta, tādēļ viņš ir kara stāvoklī ar tās okupantiem.

Saprotams, ka par tādām brīvdomības izpausmēm lēģeru administrācija ieslodzītos sodīja visdažādākajos veidos – aizliedza tikšanos ar tuviniekiem, ierobežoja sūtījumu saņemšanu, ievietoja karceros utt.

Ko Gunāram Astram maksāja izdzīvošana lēģerī (tostarp izdzīvošana tīri fiziskā nozīmē), to mēs šodien varam apjaust tikai ļoti aptuveni. Daļēji zaudēti divi labās rokas pirksti, smagi apsaldētas kājas, vairākas slimošanas – tās ir tikai dažas no veselības problēmām, kas piemeklēja Astru ieslodzījuma laikā. Bet cik vēl varētu būt tādas, par kurām mēs neko nezinām?

Gunārs Astra ar sievu Līviju un dēlu Kristapu 1988. gadā pie mājas Lucavsalā.

Lūk, ko par slimošanu PSRS ieslodzījuma vietās savās atmiņās rakstījis krievu rakstnieks Vladimirs Bukovskis: “Nevienu šeit (t.i., ieslodzījumā – G.Z.) neārstē. Var nedaudz mīkstināt slimības asumu, virspusēji apārstēt, nepieļaut nāvi. Rezultātā, kā likums, visiem slimības iegūst hronisku formu [..]. Vispār medicīniskā palīdzība šeit tiek uzskatīta kā balva par labu uzvedību.” [2]

Ne velti Astra savā 1983. gada “Pēdējā vārdā” konstatēja: “Septiņi gadi sevišķajā režīmā ir vairāk kā pietiekami, lai mani nogalinātu”. Viņš ļoti labi apzinājās, kas viņu sagaida.

Vēl viens no PSRS ieslodzījuma vietu “jaukumiem” bija hronisks bads – ieslodzītos baroja slikti un jau tā nelielās pārtikas devas tika samazinātas par katru pārkāpumu. Savukārt karcerī ievietotos (t.i., nepakļāvīgākos) vispār baroja tikai reizi divās dienās. Tas bija ierasts “labošanas darbu koloniju” administrācijas līdzeklis ieslodzīto fiziskai un morālai salaušanai.

Šādi badu PSRS ieslodzījuma vietās aprakstījis demokrātiskās kustības pārstāvis Anatolijs Marčenko: “Drausmīgi atcerēties, līdz kam karcerī nonāk cilvēks bada dēļ. Iziešanu zonā gaidi vairāk nekā ieslodzījuma termiņa beigas. Pat vispārējā nometnes pusbada norma karcerī izskatās pēc nebijušām dzīrēm. [..] Nav iespējams aprakstīt, kas ir šī spīdzināšana ar badu. Kas pats to nav pārdzīvojis, tas diez vai sapratīs”. [3] Līdzīgas izjūtas savās atmiņās apraksta daudzi bijušie politieslodzītie.

Pats Gunārs Astra vienā no savām vēstulēm brālim Harijam 1972. gada janvārī rakstīja: “Nav tādu spēku, kas spētu restaurēt manī 1961. gada vērtību izpratni – esmu pārāk daudz ko redzējis un sapratis, lai tas varētu notikt. No manis nevar vairs iztaisīt normālu buržuā, ko latvieši dēvē visai neglītā vārdā par mietpilsoni.”

Neskatoties uz visu to, lēģeriem bija arī kāds blakusefekts, kuru tā laika ieslodzījuma vietu un kompartijas priekšniecība, šķiet, pilnībā neapzinājās vai nenovērtēja.

Tieši lēģeros daudzi politieslodzītie no visas Padomju Savienības savstarpēji iepazinās. Gunārs Astra šeit iepazinās gan ar saviem tautiešiem (Gunāru Freimani, Voldemāru Zariņu, Juri Ziemeli un citiem), gan arī ar politzekiem no citām PSRS republikām (igauni Martu Niklusu, lietuvieti Bali Gajausku, krievu Andreju Siņavski un citiem). Daudzi bijušie politieslodzītie jau vēlāk, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, turpināja uzturēt sakarus, bet daļa no viņiem 1980.–1990. gadu mijā pat iesaistījās politikā un deva savu artavu attiecīgās, nu jau bijušās, “brālīgās” republikas neatkarības atgūšanā vai iegūšanā. Diemžēl mēs varam tikai minēt – ko neatkarīgai Latvijai būtu varējis dot Gunārs Astra, ja viņš būtu līdz tai nodzīvojis.

4. skice: Par personības attīstību

Acīmredzot pirmais nopietnais “lūzums” Gunāra Astras personībā notika kaut kur ap 1958. gadu (tikšanās ar amerikāņu diplomātiem, pēkšņa aiziešana no darba VEF’ā pašā augstākajā karjeras punktā). Tomēr līdz pat arestam 1961. gada februārī viņam ar pretošanās kustību Latvijā nebija nekāda sakara. 1950.–1960. gadu mijā bija daži kontakti ar ārzemēm, viņam bija visai izteiktas brīvdomības izpausmes – klausījās radio “Amerikas Balss”, ironiski komentēja Hruščova runas, atļāvās apšaubīt dažādus komunistu propagandas postulātus un tamlīdzīgi.

Tiesa gan, Gunārs tiešām bija ticies ar ASV diplomātiem, viņš bija tiem pastāstījis par savu darbu VEF, par algas apmēru un bija amerikāņiem pat parādījis radio “zāģu” antenas Rīgā. Tajā pašā laikā krimināllietā ir atrodams ekspertīzes slēdziens, ka Astram kratīšanā izņemto materiālu starpā nav bijis neviena slepena dokumenta.

Katrā ziņā spiegošana, par ko Gunāru Astru notiesāja 1961. gadā, izskatās “baltiem diegiem šūta”.

Lai nu kā, ir pilnīgi skaidrs, ka pēc nokļūšanas “aplokā” (tā Gunārs nereti dēvēja lēģeri), viņš daudzkārt pārdomāja un izvērtēja notikumus un apstākļus, kas noveda pie viņa aresta, un, protams, arī savu rīcību izmeklēšanas laikā. Noteikti salīdzināja savu pieredzi ar citu ieslodzīto pieredzi. Lai arī šo pārdomu saturu mēs varam apjaust tikai ļoti aptuveni, tomēr milzīgā atšķirība Gunāra Astras rīcībā izmeklēšanas laikā 1961. gadā un 1983. gadā liecina, ka pārdomas un secinājumi ir bijuši fundamentāli.

1961. gadā Gunārs Astra centās izmeklētājus (un pēc tam arī Kara tribunāla tiesnešus) pārliecināt par to, ka nav spiegojis, ka nekādus likumus nav pārkāpis, ka neko noziedzīgu viņš nav izdarījis, un deva čekistiem plašas liecības, daļu no kurām, starp citu, čekisti vēlāk izmantoja pret viņu pašu. Savā toreiz, 1961. gada oktobrī teiktajā pēdējā vārdā Astra pat lūdza atļaut viņam pabeigt universitāti. Var jau, protams, no šodienas viedokļa smīnēt par šādu naivumu, taču nedrīkst aizmirst, ka 1961. gadā, pirmās izmeklēšanas laikā, Gunāram Astram bija tikai 29 gadi – dzīves pieredze vēl visai neliela, savukārt konfrontācijas pieredze ar PSRS represīvo mašīnu – nekāda.

Pilnīgi cita aina paveras 22 gadus vēlāk. 1983. gada izmeklēšanā viņa rīcība bija tieši pretēja – Gunārs Astra pat necentās VDK izmeklētājus par kaut ko pārliecināt, viņš vienkārši atteicās sniegt liecības, un čekistiem tā arī neizdevās atrast līdzekļus, lai piespiestu viņu runāt.

Lai saprastu, ko tas nozīmē, kādu iekšējo spēku un pārliecību tas prasīja, jāatceras, ka tas ir vienīgais zināmais gadījums 1960.–1980. gadu Latvijas PSR politisko represiju ietvaros, kad arestētais izmeklēšanā vispār nav devis nekādas liecības. Pat skatoties plašāk, PSRS mērogā, tādu cilvēku, kas nedeva nekādas liecības, bija ārkārtīgi maz – igaunis Marts Niklus, krievs (pa pusei ebrejs) Aleksandrs Podrabineks, varbūt vēl kāds ducis vai pāris duču.

5. skice: Nāves mistērija

1988. gada 1. martā Gunārs Astra ar sievu Līviju devās uz Ļeņingradu tirgot puķes. Pa ceļam vilcienā divi nepazīstami jaunekļi pacienāja viņu ar tēju. Ļeņingradā Astram palika slikti un viņu ievietoja Botkina infektoloģijas slimnīcā. Sākumā ārsti teica – gripa. Kad pēc vairākām dienām viņam palika sliktāk, ārsti teica – sepse. Vēl pēc dažām dienām – atkal jauna diagnoze, šoreiz sirds sieniņu apvalka iekaisums. 18. martā Gunāru Astru pārveda uz Kara medicīnas akadēmijas hospitāli – tur esot labāka ārstēšana. Jaunajā slimnīcā jauna izmeklēšana, jaunas analīzes un arī jauna diagnoze – sirds vārstuļa iekaisums un tas jāoperē. Operācija notika 25. martā, gandrīz deviņu stundu garumā. Pēc tās – stāvoklis ārkārtīgi smags. Vēl nepilnas divas nedēļas cerības turpinās, brīžiem šķiet, ka Astram paliek labāk, bet 1988. gada 6. aprīļa agrā rītā Gunārs Astra mirst.

Vēl dzīvs būdams, viņš bija sievai lūdzis: "Ja ar mani kas notiek, tu, Līvucīt, noskaidro, kāpēc.” Diemžēl arī šobrīd, 33 gadus pēc viņa nāves, mūsu zināšanas par Gunāra Astras nāves tiešajiem cēloņiem nav daudz lielākas kā toreiz, 1988. gada pavasarī. No vienas puses, visas šīs dīvainības ar Astras pēkšņo saslimšanu, mainīgajām diagnozēm, civilās slimnīcas nomaiņu ar kara hospitāli un sasteigto pēcnāves ekspertīzi apvienojumā ar PSRS “valsts drošības orgānu” baiso reputāciju neizbēgami rada aizdomas, ka Gunāra Astras nāves vaininieks meklējams “orgānos”.

Gunāra Astras bēres, 1988. gada 19. aprīlis

No otras puses, nav noslēpums arī tas, ka Astras veselība ilgajos ieslodzījuma gados bija tiktāl novājināta, ka nopietnāka pārpūle vai salīdzinoši neliela saslimšana viņam tiešām varēja kļūt liktenīga. Tomēr abām šīm versijām ir viens kopsaucējs, kuru viskodolīgāk, šķiet, ir noformulējis viens no Gunāra Astras ieslodzījuma biedriem un bijušais Ukrainas Helsinku grupas dalībnieks Vitālijs Kaļiņičenko: “Traģiskais Gunāra Astras gals ir mērķtiecīgās KGB politikas rezultāts. Politikas, kas vērsta uz labāko savas tautas pārstāvju iznīcināšanu.”

Gunāra Astras zārka apklāšana ar sarkanbaltsarkano karogu, 1988. gada 19. aprīlis.

[1] Personāla dokumentu valsts arhīvs, 1083. fonds, 2. apraksts, 29. lieta, 73. lapa.

[2] Буковский, Владимир. «И возвращается ветер...». Grāmata pieejama arī tīmeklī. Angļu valodā grāmatas nosaukums: “To Build a Castle”; tīmeklī pieejama šeit.

[3] Марченко, Анатолий. «Мои показания». Grāmata pieejama arī tīmeklī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt