Romāns ''Nezināmais kareivis'' ir viena no visu laiku populārākajām Somijas grāmatām un ir arī divreiz izdota latviešu valodā . Tomēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju grāmatu, visticamāk, nav lasījuši. Kāpēc "Nezināmais kareivis" kļuva par tik populāru grāmatu Somijā un kāpēc tā ir nozīmīga grāmata?
Grāmata ir balstīta uz autora pieredzi Otrajā pasaules karā. Tā stāsta par vienkāršā karavīra pieredzi. Kad to publicēja 1954. gadā, gandrīz 10 gadus pēc kara, tā bija pirmā grāmata, kas parādīja karu no vienkāršā karavīra skatupunktu. Sajūtu, kad tu esi frontē un tu nezini, kas notiek apkārt. Pat piedaloties karā, lai kaut ko uzzinātu, ir jālasa avīzes. Pilnīgi pretējs skatījumus uz notikumiem nekā ģenerāļiem.
Tāpēc ''Nezināmais kareivis'' bija kaut kas pilnīgi jauns, atšķirīgs no visa, kas iepriekš bija rakstīts par karu Somijā. Unikālā pieeja padarīja grāmatu gan ļoti īpašu, gan pretrunīgi vērtētu. Lai gan plašāka sabiedrība grāmatu iemīļoja, netrūka cilvēku, kas to necieta. Un jau drīz pēc grāmatas izdošanas to ekranizēja. Piecdesmito gadu adaptācija ir ļoti atšķirīga no manas filmas. Tā bija filma, veidota tiem, kas ir bijuši karā. Pat aktieri, kas tēloja lomas filmā, bija karojuši.
"Nezināmais kareivis" turpina būt iecienīta grāmata Somijā, pat neskatoties uz to, ka tā brīžiem var šķist novecojusi. Es domāju, ka romāns saglabā savu popularitāti, jo tā vienkārši ir laba literatūra. Tai ir laba valoda, spēcīgs stāsts, tā reizē izklaidē un sniedz vielu dziļākām pārdomām. Tieši šo iemeslu dēļ ''Nezināmais kareivis'' ir tik populārs un ir viena no vislabāk zināmajām grāmatām no Somijas.
Darbība grāmatā un filmā norisinās Turpinājuma kara laikā, kas atšķirībā no Ziemas kara ir nevienozīmīgāk vērtēts. Vai grāmata mainīja somu priekšstatu par Turpinājuma karu un Somijas lomu Otrajā pasaules karā?
Es nedomāju, ka cilvēku priekšstati mainījās. 10 gadus pēc kara katram Somijā bija sava individuāla pieredze un savas domas par karu. Drīzāk veterāniem šķita, ka grāmata ļoti precīzi attēlo izjūtas frontē.
Bet tie Somijas iedzīvotāji, kas atradās frontes aizmugurē, ieguva reālistisku priekšstatu, ko nozīmēja atrasties ienaidnieka priekšā.
Protams, ikvienam bija skaidrs, ka karš ir atstājis dziļu iespaidu uz visu sabiedrību. Karš atstāja iespaidu ne tikai uz puišiem frontē, bet arī uz visiem pārējiem – ģimenes mājās, sievietes, kas sāka strādāt fabrikā, bērni, kurus vecāki aizsūtīja uz kaimiņvalstīm, invalīdi… Visas šīs lietas Somijas sabiedrība turpināja izjust arī 10 gadus pēc kara. Un domāju, kara iespaida atblāzmas ir saskatāmas Somijā arī šobrīd.
Šī ir trešā grāmatas adaptācija filmā. Kādus uzsvarus Jūs vēlējāties likt, veidojot filmu un kādos jaunos veidos Jūs izmantojat materiālu?
Grāmatai ir vairākas sižeta līnijas, tāpēc no tās var izveidot ļoti dažādas adaptācijas. Pirmā grāmatas adaptācija piecdesmitajos gados saturēja ļoti daudz komisku epizožu. Un tobrīd neilgi pēc kara vieglāks skatījums bija vajadzīgs.
Bet mūsu gadījumā mēs gribējām padarīt filmu universālu. Mēs gribējām notvert to, kāda ir sajūta, esot karā. Kā tas ir, kad redzi savus draugus krītam sev blakus. Atstāt ģimeni un nezināt, kad un vai atgriezīsies mājās.
Un tie ir fakti – ikvienu iespaidoja karš. Tie karavīri, kas atgriezās no kara, viņi vairs nebija tie paši puiši kā agrāk. Un tieši to mēs gribējām pateikt, atgādināt caur filmu – karš iespaidoja ikvienu, visu sabiedrību. Un mums bija sajūta, ka filmu jācenšas veidot pēc iespējas reālistiskāku.
Tā nesatur nekādus politiskus uzstādījumus, un tā ir uzņemta, apzinoties, ka lielākā daļa cilvēku, kas paši ir piedzīvojuši karu, vairs nav starp mums. Tāpēc savā ziņā filma ir mērķēta tieši uz jaunāko auditorijas daļu, kuriem varbūt grāmata un agrākās tās adaptācijas nav tik labi pazīstamas.
Pēdējo piecu gadu laikā politiskais klimats Eiropā ir mainījusies, un agrāk neiedomājamais atkal šķiet iespējams. Vai Somijā ir sajūta, ka Eiropā varētu atkal pietuvoties karam un arī somiem var atkal nākties aizsargāt savu valsti ar ieročiem rokās? Un vai šai sajūtai bija kāds iespaids uz filmas veidošanu?
Neesmu drošs, ka filmu režisors ir īstais cilvēks, kam sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem. Bet es nedomāju, ka pašreizējā situācija Eiropā atstāja jeb kādu iespaidu uz filmas veidošanu. Citādi ir ar filmas uztveršanu. Agrāk daudzi bija pārliecināti, ka Eiropā miers saglabāsies vēl ilgi un ka no Eiropas tas izplatīsies pa pārējo pasauli. Šobrīd tā vairs nešķiet. Un tas, protams, ietekmē vispārējo atmosfēru.
Bet es nedomāju, ka Somijas sabiedrībā pastāvētu jebkāds satraukums. Protams, vienmēr pastāv iespēja, un vēsture rāda, ka lietas var mainīties ļoti ātri. Bet šeit, Somijā, mēs jūtamies mierīgi un droši. Domāju, ka Somijā filmu uztver vairāk kā iespēju sajust un saprast. No individuāla, personiska skatupunkta – kā es justos kara apstākļos? Kā es rīkotos šādā situācijā? Un tieši tāpēc es ceru, ka filma var kļūt universālāka. Ieinteresēt ne tikai militārās vēstures entuziastus. Es ceru, ka filma interesēs arī plašāku sabiedrību.
Daļa Latvijas iedzīvotāju skatās uz Somijas pretestību kā paraugu, kuram par nožēlu mēs nesekojām. Mēs nebijām gatavi aizstāvēt savu valsti un tāpēc to zaudējām. Kāda ir Ziemas kara vieta somu vēsturiskajā atmiņā?
Latvijas un Somijas ģeogrāfija ir ļoti atšķirīga, tāpat kā vēsture pirms Otrā pasaules kara. Somijā cilvēki ir pārliecināti – pretoties un aizsargāt savu valsti bija pareizs lēmums, pat ja cena par to bija ļoti augsta.
Bet tā bija cena, kuru bija vērts maksāt. Tā uzskata lielākā daļa somu.
Un arī pats lēmums pretoties ir kaut kas, kas turpina iespaidot Somijas sabiedrību šodien. Somija bija vienīgā karā iesaistītā valsts kontinentālajā Eiropā, kuru kara laikā neokupēja sveša valsts. Un rezultātā somos ir nostiprinājusies tāda īpašība kā spīts.
Ziemas karš bija aizsardzības karš, bet Turpinājuma karš bija savādāks. Tā ietvaros Somija piedalījās iebrukumā PSRS. Kā atšķiras skatījums uz Turpinājuma karu, un kā to vērtē Somijas sabiedrība šodien?
Ziemas karu varētu raksturot kā skaidru karu. Bija skaidrs, ka mums ir liels kaimiņš, kas uzbrūk mums, un mēs esam vieni. Ja neskaita pāris brīvprātīgos no Zviedrijas un Dānijas, neviens mums nesniedza palīdzību. Somija bija viena, bet spēja sevi aizsargāt, pat ja mēs zaudējām 20% savas teritorijas. Cilvēkiem bija jāpamet zaudētās teritorijas - visiem tur dzīvojošajiem bija jāevakuējas. Bet Somija neatstāja nevienu aiz sevis.
Turpinājuma karu daudzi Somijā, tostarp arī es, uztver kā iespēju atgūt zaudēto. Protams, fakts, ka mēs tobrīd karojām kopā ar vāciešiem, šobrīd tiek vērtēts savādāk nekā tobrīd. Bet tik un tā lielākā daļa somu uzskata, ka tas bija pareizs solis – mēģināt atgūt zaudēto.
Protams, no morāles viedokļa to var vērtēt arī savādāk. Mēs šobrīd ļoti labi zinām, kas bija Otrais pasaules karš un kas tā laikā notika. Protams, arī tobrīd bija cilvēki, kas iebilda pret kara pieteikšanu PSRS, apšaubīja tā nepieciešamību, sakot, ka tas nav pareizi. Bet tik un tā lielākā daļa somu to tobrīd uzskatīja par pareizu soli. Arī tagad mēs uzlūkojam Turpinājuma karu kā daļu no Ziemas kara.
Un tad bija trešais karš. Pēc tam, kad mēs noslēdzām pamiera līgumu ar Padomju Savienību, mums bija jāpadzen vācieši no Ziemeļsomijas. Tas nebija viegli, jo vēl nesen tie bija puiši, ar kuriem tu cīnies kopā. Bet tagad vācieši ir ienaidnieki. Domāju, arī tas ir atstājis savu iespaidu uz Somijas sabiedrību.
Pēc kara Somija bija viena no retajām neitrālajām valstīm Eiropā un militārajā ziņā turpina tāda būt arī šodien. Kā uzstādījums būt neitrālam iespaido somu attieksmi pret NATO? Vai somi vēlas saglabāt neitralitāti vai tomēr virzīties tuvāk NATO?
Mūsu mērķis ir miers, un esam gatavi darīt visu, lai to noturētu. Somija tradicionāli uztur lielu armiju. Mums nav profesionālā dienesta kā lielākajā daļā Eiropas valstu. Tā vietā mēs paļaujamies uz obligāto militāro dienestu. Lielākā daļa somu dienē armijā, un tas ir pamats mūsu aizsardzības sistēmai. Ideja ir, ka mums ir jāpadara iebrukuma cena pietiekami augsta. Mēs parūpēsimies par to, lai jebkuram, kas mēģinās mūs iekarot, tas neizdotos viegli.
Tradicionāli mēs esam bijuši ļoti tuvi ar Zviedriju. Mēs bijām viena valsts vairāk nekā 700 gadu, un kultūras ir ļoti līdzīgas, pat ja mēs runājam atšķirīgās valodās. Tāpēc mums svarīgi tas, ko dara Zviedrija. Ja Zviedrija jebkāda iemesla dēļ gribētu iestāties NATO, tad tas noteikti mainītu attieksmi pret šo jautājumu arī Somijā.
Bet pagaidām cilvēki ir apmierināti ar neitralitātes politiku, pat ja mūsu saites ar Rietumiem ir ļoti ciešas. Un te ir lielākā atšķirība no Latvijas, kurai ir pilnīgi atšķirīga vēsture, ģeogrāfija un etniskais sastāvs ar lielu krieviski runājošu sabiedrības daļu. Mums tā nav, un ir pat nedaudz žēl, ka somi nesaprot krievu valodu. Mēs nezinām to kultūru. Mēs zinām literatūras dižgarus – Čehovu, Tolstoju u. c. Bet mēs neko nezinām par Krieviju šodien – nedz literatūru, nedz mūziku, nedz ko citu. Un tas būtu kaut kas, kur mēs, somi varētu būt labāki. Un es domāju, ka savstarpēja izpratne palīdzētu būvēt mieru.
Noslēgumā atgriežoties pie filmas, varbūt varat norādīt uz pāris lietām, kam skatītājiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, skatoties Jūsu filmu?
Es būtu priecīgs, ja cilvēki dotos uz kinoteātri un skatītos filmu tur. Tā ir radīta lielajam ekrānam. Bet, protams, to var skatīties arī televīzijā. Pirmkārt, es ieteiktu noskatīties vairāk nekā trīs stundu garo versiju [25. oktobrī LTV1 rādīs filmas saīsināto versiju]. Īsā versija ir domāta amerikāņiem. Garā versija ir labāka.
Otrkārt, mēs cenšamies būt pēc iespējas reālistiskāki. Formas, ekipējums un viss pārējais ir vēsturiski precīzs un, lai to panāktu, mēs strādājām cieši kopā ar vairākiem vēsturniekiem. Tāpat aktieriem bija jāiziet militāro apmācību nometne. Tur viņi mācījās, kā kustēties, kā gulēt teltī un izdzīvot mežā un tā tālāk.
Pēc nometnes aktieri izlēma, ka viņi turpinās gulēt kopā teltīs. Visi galvenie aktieri gulēja kopīgās teltīs, un tas stiprināja biedriskuma garu.
Ceru, ka to varēs redzēt arī filmā.
Tāpat ceru, ka tulkojums būs labs. Jo izmantoto valodu ir grūti pārtulkot. Daļu no jokiem ir grūti saprast pat mūsdienu somu skatītājam. Šāda veida žargons mainās pa 70 gadiem.
