ĪSUMĀ:
- J. Trukšāna aizraušanās ar komunistiskajām idejām, arests un ieslodzījums.
- Padomju okupācijas režīma augsta ranga represīvo iestāžu darbinieks, "cīņa" par Maskavu un atgriešanās Latvijā.
- Uzticība padomju varai un augstais dienesta novērtējums.
Lauku zēns komunistiskās ideoloģijas varā
Jāzeps (arī Josifs) Trukšāns dzimis 1910. gada 10. februārī Ludzas apriņķa Ciblas pagasta "Bārtuļu" sādžā zemnieka Aleksandra ģimenē. Skolas gaitas uzsāka vietējā lauku skolā, vēlāk turpināja Latgales lauksaimniecības vidusskolā Malnavā. Jau mācību laikā Jāzeps izrādīja interesi par komunistiskajām idejām. To apliecina arī viņa aktivitātes Malnavas "komunistiskajā šūniņā": "Pulciņā mēs guvām marksistiski ļeņiniskās izglītības skolu. Galvenais pulciņa uzdevums bija paplašināt un padziļināt tā dalībnieku teorētisko apvārsni. Komunisti mūs apgādāja ar puslegālo un nelegālo literatūru. Mēs saņēmām lielā skaitā strādnieku kreiso organizāciju izdevumus, kuri buržuāziskajā Latvijā bija aizliegti, – "Vienību", "Jauno Gvardi", "Ceļu" un citus. Saņēmām nelegālās grāmatas un brošūras, ko bija izdevusi izdevniecība "Spartaks", avīzi "Cīņa". Bez tam mūsu pulciņš izplatīja revolucionāru literatūru apkārtnes sādžās, apmainīja literatūru ar Ludzas ģimnāzijas komjauniešu pulciņu (..)" [1], tā ar neviltotu lepnumu rakstīja pats J. Trukšāns. Šī aizraušanās dēļ viņš mācības nepabeidza un 1928. gadā kopā ar 11 citiem skolas audzēkņiem no izglītības iestādes tika atskaitīts.
Pēc izslēgšanas no mācību iestādes topošais čekists mācījās Rēzeknes vakarskolā un Latgales Tautas universitātē. 1930. gadā J. Trukšāna vārds pavīdēja saistībā ar vairāku komunistu apcietināšanu Rēzeknē. Proti, starp aizturētājiem bija arī viņa skolas biedrs – Latgales Tautas universitātes students V. Janševskis. Lai gan aizdomas pretvalstiskās darbībās krita arī uz J. Trukšānu, tomēr viņš netika aizturēts.
Kā norāda pats J. Trukšāns, pēc kancelejas kursu beigšanas Latgales Tautas universitātē viņš strādāja Valsts bankas Rēzeknes nodaļā, tomēr drīz no darba tika atbrīvots. [2] Vēlāk viņa ceļi veda uz Rīgu. 1932. gadā J. Trukšānu oficiāli uzņēma nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā (LKP) un jau nākamajā gadā viņš pārcēlās uz Daugavpili, kur ieņēma LKP Latgales reģiona pirmā sekretāra amatu, vienlaicīgi iesaistījās komunistiskā laikraksta "Ceiņa" sagatavošanā un izdošanā.
J. Trukšāns bija arī Progresīvās Zemnieku partijas biedrs un 1933. gada 19. februārī piedalījās Rēzeknē notikušajā partijas kongresā. Padomju avotos tika akcentēts, ka "(..) Trukšāns un citi delegāti uzstājās kongresā un atmaskoja progresistu vadības nodevīgo politiku, un iesniedza savu rezolūciju." [3] Tajā esot akcentētas prasības revidēt zemes reformu, samazināt nodokļus, dzēst parādus trūcīgo un vidējo zemnieku saimniecībām, (..) samazināt izdevumus militārām vajadzībām un aizsargu uzturēšanai, nodibināt ciešus sakarus ar Padomju Savienību (..)". [4] Turpretī Progresīvās Zemnieku partijas laikraksts "Jaunō Straume" norādīja:
"Lauku delegātu ziņōjumu laikā mēginōja uzastōt ar pretvaļstiskom runom divi Tautas labklōjeibas ministr. īrēdni: S. Burlacāns un J. Trukšāns.
Kongresa delegati vīnbaļseigi nūlēme izslēgt šūs jaunekļus nu PZP bīdru skaita un izraidēja nu kongresa". [5]
1933. gada oktobrī J. Trukšānu kopā ar vairākiem LKP aktīvistiem (viņu vidū bija arī vēlākais LPSR iekšlietu tautas komisārs A. Noviks) Daugavpilī aizturēja Latvijas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji. Nākamajā gadā par pretvalstiskajām aktivitātēm viņam tika piespriests astoņus gadus ilgs cietumsods. Pats J. Trukšāns šo tiesas procesu attēloja atbilstoši padomju ideoloģiskajam naratīvam: "Tiesnesis nevarēja nolasīt spriedumu līdz beigām. Skaistā, spēcīgā balsī Granits [6] sāka dziedāt Internacionāli. Mēs pievienojāmies. Tiesa apjuka. Zālē cilvēki sāka lēkt no soliem. "Klusēt! Sēdieties!" atskanēja kliedzieni, raudas. Leibča [7] māte paģība. Neļaujot mums pabeigt piedziedājumu, sasistus un asiņainus mūs izgrūda no zāles. Policija velti centās to izklīdināt. Cilvēku drūzmā varēja dzirdēt uzmundrinošus saucienus, aicinājumu turēties, nezaudēt drosmi." [8] Tomēr jau 1938. gada beigās dedzīgo padomju varas aktīvistu no apcietinājuma atbrīvoja. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņš strādāja par ostas strādnieku.
Dzīve un darbs padomju okupācijas "sapnī"
Pēc padomju okupācijas 1940. gada jūnijā strauji mainījās arī J. Trukšāna dzīve. Jau tā paša mēneša beigās nenogurdināmo komunistu iecēla Politiskās policijas pārvaldes Rēzeknes rajona priekšnieka amatā, bet neilgi pēc tam par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) jeb t. s. čekas Rēzeknes apriņķa daļas vadītāju. Visticamāk, šādai karjeras izaugsmei J. Trukšāns varēja būt pateicīgs savam paziņam un ideoloģiskajam domubiedram – Politiskās policijas pārvaldes priekšniekam Vikentijam Latkovskim (1899–1983). Uz to norāda arī vēsturnieks Ēriks Žagars, rakstot, ka, iespējams, tieši Latkovskis savus paziņas Antonu Stabrovski un Jāzepu Trukšānu nozīmēja par attiecīgi Liepājas un Rēzeknes (Politiskās policijas – aut. piez.) pārvaldes priekšniekiem.[9]
Jāņem vērā, ka gan V. Latkovskis, gan J. Trukšāns starpkaru periodā darbojās Progresīvās Zemnieku partijas rindās un aizrāvās ar komunistiskajām idejām. Turklāt, pēc V. Latkovska atmiņām izriet, ka tieši ar J. Trukšānu 1940. gada 22. jūnijā viņi esot "pārņēmuši" politiskās policijas štābu Rīgā. [10]
Atgriežoties dzimtajā Latgalē, J. Trukšāns stājās pie jauno pienākumu pildīšanas. Viņa vadītā represīvā iestāde Rēzeknē un tās apkārtnē apcietināja vairākus desmitus jaunajam okupācijas režīmam nevēlamu cilvēku jeb pēc padomju varas interpretācijas "bīstamus elementus" (bijušos policistus, robežsargus, pašvaldību darbiniekus u. c.). Jāpiebilst, ka Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Rēzeknes apriņķa daļa Rēzeknē atradās Atbrīvošanas alejā, bijušajā 9. Rēzeknes kājnieku pulka Virsnieku kluba ēkā, kas mūsdienās nav saglabājusies.
Neskatoties uz J. Trukšāna darbību padomju drošības struktūrās, visai pozitīvas atsauksmes par viņu sniedzis atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Staņislavs Kursītis (1897–1980):
"Salīdzinot ar citiem čekas darbiniekiem, Jāzeps Trukšāns bija vēl diezgan cilvēcisks, ja tā vispār var teikt par kādu čekistu.
Varbūt man jāpateicas tieši Trukšānam, ka es netiku arestēts tūlīt pēc komunistiskā režīma nodibināšanās. Viņam bija ienākušas vairākas denunciācijas par mani, un tajā laikā tas varēja būt pietiekošs pamats arestam. Viņš ne tikai neapcietināja mani, bet pat brīdināja mani un nosauca apmelotāja vārdu. Jau pēc kara, sešdesmito gadu sākumā viņš ieradās pie manis ar šņabja pudeli un teica: "Kas to varēja zināt, ka tā iznāks."" [11]
Savukārt Latgales teātra režisors Antons Varslavāns (1904–1990) par viņu rakstīja: "(..) Trukšāns bija samērā inteliģents cilvēks, mīlēja mākslu un nereti piedalījās pieminētā gleznotāju pulciņa [12] kompānijā. Viņš bieži apmeklēja koncertus un izrādes kultūras namā." [13] Neskatoties uz šādiem glaimojošiem raksturojumiem, arī turpmākās J. Trukšāna darba gaitas liecina par viņa ticību padomju varai un tās realizētajai politikai okupētajā Latvijā.
1940. gada jūlijā "jaunizcepto" čekistu no Latgales vēlēšanu apgabala kopā ar citiem starpkaru Latvijas redzamākajiem Latgales komunistiem un demokrātiskās iekārtas atbalstītājiem (Alfonu Noviku (1908–1996), Galaktionu Iļjinu (1898–1978), Juri Pabērzu (1891–1961), Pēteri Baško (1901–1969) u. c.) ievēlēja padomju režīma izveidotajā institūcijā t. s. Tautas Saeimā. Paralēli saviem pienākumiem padomju represīvajos orgānos 1940. gada nogalē J. Trukšānu apstiprināja arī par Rēzeknes apriņķa Izpildkomitejas locekli.
Neilgi pirms traģiskajiem 1941. gada jūnija-jūlija notikumiem Rēzeknē, kad padomju represīvo iestāžu darbinieki nogalināja vairākus desmitus vietējo iedzīvotāju, J. Trukšanu pārcēla uz Rīgu, kur viņš pildīja LPSR IeTK Rīgas apriņķa daļas priekšnieka pienākumus.
Pēc padomju spēku evakuēšanās uz Iekškrieviju, viņš dienēja 201. latviešu strēlnieku divīzija, kurā pildīja politiskā audzinātāja (poļitruka) funkcijas. Kauju laikā pret Vērmahta karaspēku piedalījās t. s. Maskavas aizstāvēšanā. Šo cīņu laikā netālu no Maskavas 1942. gada 26. februārī J. Trukšānu smagi ievainoja. Vēlāk par dalību iepriekšminētajās kaujās viņš saņēma medaļu ''Par Maskavas aizstāvēšanu". Atlabis no ievainojuma, viņš 1942.–1943. gadā Maskavā klausītāja statusā apmeklēja PSRS IeTK Augstākās skolas operatīvo darbinieku kursus. Savas dienesta gaitas J. Trukšāns turpināja kā LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) operatīvās grupas apriņķa priekšnieks Pavlovoposadā. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1944. gada septembrim.
Lai gan līdz šim trūkst detalizētas informācijas par J. Trukšāna ģimenes dzīvi, tomēr ir zināms, ka Otrā pasaules kara laikā Gorkijā (mūsdienās Ņižņijnovgoroda) dzīvoja viņa dzīvesbiedre Gaļina Gudļevska.
Atgriešanās Latvijā un karjeras turpinājums padomju represīvajos orgānos
Praktiski uzreiz pēc atgriešanās Latvijas teritorijā 1944. septembrī J. Trukšāns kļuva par LPSR VDTK/Valsts drošības ministrijas (VDM) Jelgavas apriņķa daļas vadītāju. Šajā amatā viņš darbojās līdz 1946. gada oktobrim. Par Jāzepa sekmīgajām dienesta gaitām liecina arī vienā no LPSR Valsts Drošības komitejas komisāra A. Novika 1945. gadā sastādītajiem raksturojumiem minētais: (..) "aktīva darba ar aģentūru rezultātā atklājis un likvidējis divas bandītiskas organizācijas vairāk nekā 70 cilvēku kopskaitā." [14] 1946. gada oktobrī Jāzeps pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja sev labi pazīstamajā VDM – šoreiz apriņķa daļas priekšnieka vietnieka amatā.
Augstie amati padomju drošības struktūrās sekmēja J. Trukšāna iecelšanu arī citos administratīvajos amatos. Piemēram, 1945. gada janvārī viņš kļuva par Jelgavas apriņķa Izpildkomitejas locekli. Tomēr pēc diviem gadiem J. Trukšānu no šī posteņa atbrīvoja.
Padomju vara J. Trukšāna uzticību okupācijas režīmam novērtēja ar vairākiem augstiem apbalvojumiem – 1945. gadā ar 1. pakāpes "Tēvijas kara ordeni", četrus gadus vēlāk – "Sarkanās Zvaigznes ordeni", 1953. gadā – medaļu "Par kaujas nopelniem", bet 1958. gadā – medaļu "Par nevainojamu dienestu". 1955. gadā J. Trukšāns saņēma arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu.
Pēdējos savas dzīves gadus J. Trukšāns strādāja par LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas Milicijas pārvaldes nodaļas priekšnieku. Miris 1965. gada 1. decembrī, apbedīts Rīgas I Meža kapos. Pēc viņa nāves laikrakstā "Cīņa" kāda "biedru grupa" par aizgājēju rakstīja sekojošo:
"Ar savu iejūtīgo attieksmi pret cilvēkiem, vienkāršību, principialitāti un prasīgumu, ar uzticīgu kalpošanu partijai un tautai J. Trukšāns iemantojis autoritāti un cieņu darbaļaužu vidū". [15]
J. Trukšāns kļuva par vienu no aktīvākajiem komunistisko ideju atbalstītājiem starpkaru Latvijā. Šī pārliecība viņu nepameta arī padomju okupācijas laikā – līdz pat mūža beigām.
[1] Trukšāns, J. Pagrīdes apgabala komiteja 1933. gadā. Valle, Z. (red., 1962). "Latgales komunisti pagrīdes gados 1920–1940". Rīga: "Liesma", 269.–270. lpp.
[3] Frīdmane, G., Frīdmans, F. (1957). "Latgales revolucionara jaunatne". Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 105.–106. lpp.
[5] Vl. S.–žs. Progresivōs Zemnīku Partijas kongress. "Jaunō Straume", 24.02.1933, 1.–2. lpp.
[6] Domāts Latvijas armijas 11. Dobeles kājnieku pulka rakstvedis, vēlākais Madonas apriņķa Tautas milicijas priekšnieks Antons Granīts (1907–?).
[7] Domāts LKP biedrs Pēteris Leibčs (1911–1977).
[8] Trukšāns, J. Pagrīdes apgabala komiteja 1933. gadā. Valle, Z. (red., 1962). "Latgales komunisti pagrīdes gados 1920–1940". Rīga: "Liesma", 280. lpp.
[9] Žagars, Ē. Padomju militarizētās un represīvās struktūras Latvijā 1940.–1941. gadā. Ebreju dalība. Dribins, L. (sast. un zin. red., 2009). "Ebreji Latvijā un padomju vara 1928–1953". Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 169. lpp.
[10] Stranga, A. Pasaules kara sākums un Latvija. Feldmanis, I., Stranga, A., Virsis, M. (1993). "Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis. 30. gadu otrā puse". Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 422.–423. lpp.
[11] Kursītis, S. (1994). "Atmiņu ceļos". Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 119.–120. lpp.
[12] Domāta, 1936. gadā izveidotā Rēzekne mākslinieku kopa.
[13] Varslavāns, A. Trauksmju, cerību un sāpju gadi. "Darba Karogs", 29.11.1988., 3. lpp.
[14] Žvinklis, A. LPSR valsts drošības iestāžu vadošo darbinieku lietas Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas nomenklatūras kadru personas lietu kolekcijā, 14. lpp. Pieejams šeit.
[15] Biedru grupa. Josifs Trukšāns. "Cīņa", 4.12.1965, 3. lpp.
