Zvārdes mežzinis Mārtiņš Rutkis stāsta, ka tik labi saglabājušos bunkuru viņš atradis pirmo reizi un bijis patīkami pārsteigts. Tad arī apturēti mežistrādes darbi, lai speciālisti var izpētīt vēstures liecinieku.
Izpētes darbos pieaicinātais vēsturnieks Roberts Sipenieks stāsta, ka Baltezerā pie Brocēniem 1945. gada pavasarī notikušas aktīvas kaujas un minētajā vietā atradusies vācu 122. kājinieku divīzija. Bunkurs kā militāra būve bijusi atpūtas vieta frontes aizmugurē. Bunkura galvenais uzdevums – lai būtu kur karavīram patverties.
Izbrīnu raisījis, cik labi tas ir saglabājies.
Iekārtots racionāli
Par to, ka konkrētais atradums bijis vācu bunkurs, liecinot kaut vai tikai tā izejas novietojums. Tā kā uzbrukums noticis no Brocēnu puses, tad svarīgi bijis, lai zemnīcas izeja atrastos ziemeļu pusē. Pats pirmais bunkura uzdevums – gadījumos, ja karavīri atpūšas un notiek uzbrukums, izkļūšana notiktu virzienā, kur ir savējo aizmugure. Izeju karavīri veidojuši ar pakāpieniem, pārsvarā izliekot ar dēļiem, lai būtu ērta ienākšana.
Bieži vien lejā pie durvīm bijusi bedre, kur sakrāties ūdenim slikto laika apstākļu gadījumā. Tāda ir arī šajā bunkurā. Karavīri vēlāk bedri izsmēla. Ieejas dziļums bunkurā ir salīdzinoši liels – aptuveni trīs metri. To gan tagad klāj paliels zemes slānis. Par to, ka atradums bijis vācu bunkurs, liecina arī tajā esošie sarkanie komunikāciju vadi, kurus laika zobs skāris minimāli.
Otrā pasaules kara laikā galvenais būvmateriāls bijis koks, jo pieejams bijis visiem. Tad, kad bunkuram tika izveidots karkass, izolācijai tikušas saliktas sūnas, tālāk likts zemes slānis, un notikusi bunkura maskēšana, lai uzlidojuma brīdī tas nav pamanāms arī no augšas. Vēsturnieks, izrādīdams bunkuru, uzsver, ka karavīri to iekārtojuši racionāli, lai ir vieta, kur pēc ierakumiem jeb, kā paši teikuši, atnākot no grāvjiem, atpūsties.
Bunkurā var labi saskatīt, ka guļvietas bijušas iekārtotas divos stāvos. Baļķos labi redzamas guļvietu gropes. Apakšā guļbaļķu grīda, zem kuras grāvis, kur krāties ūdenim, pēc tam siltināta ar sūnām.
Karavīru ikdienas uzdevums bijis pieskatīt un sakārtot bunkuru, sagādāt malku. Bieži vien tā bijusi slapja, un krāsniņa vilkusi citam labāk, citam sliktāk.
Kurzemes bunkurā tieši vietā, kur atradies skurstenis, redzami lielākie bojājumi lietus un sniega dēļ.
Bunkurā pārsvarā bijušas pašu karavīru taisītās lampiņas no čaulām, arī sveces. Ļoti bieži bunkurā bijis logs. Tāds ir šajā zemnīcā, kur tas veidots trīsstūrī, lai labāk ieplūst gaisma. Logam priekšā bijuši stikli, pudeļu apakšas, sviestpapīrs, kas parasti gaisa uzbrukumos cietis visupirms. Vakarā, kad rakstījuši vēstules, karavīri centušies izmantot katru brīdi, kamēr varējuši saskatīt pašu rakstīto.
Atmiņas par dzīvi bunkurā
Vēstures materiālos saglabājušās vairākas atmiņas par dzīvi bunkurā. Vēsturnieks stāsta, ka karavīru atmiņās tā ir mājas izjūta. Karavīri raksta, ka, atgriežoties no kaujām un ieejot bunkurā, viņu ķermeņus apņēmis siltais gaiss. 1945. gada ziema un pavasaris bijuši auksti.
Brīdi, kad karavīri pēc dažu dienu cīņām frontē atgriezušies, jutušies kaut brīdi kā mājās.
Sipenieks citē SS kara ziņotāja Riharda Grauduļa atmiņas par dzīvi bunkurā:
“Uz mazas plītītes sīc katliņā kafija. Mēs tikko atnākuši no priekšējām līnijām, sēžam pie neēvelēta dēļu galda, sūcam pīpes. Klusējam. Tīkami daudzas dienas un naktis salušos locekļus apņem siltums. Ausis atpūšas no kaujas trokšņa. Tikai pavisam vērīgi ieklausoties, var cauri bunkura baļķu sienām un zemes valnim dzirdēt tālu dunoņu, kas nāk no frontes. Bet, kas to klausās. Mēs esam mājās. Kā senās dienās, kad vēl nebija lielu lampu un lauku mātes dedzināja mazas kaķa actiņas, tā arī mēs tagad aizfrontes bunkurā. Šovakar vakariņās ir kas sevišķs, puiši, kas visu laiku bijuši bunkurā, pataupījuši mums savas degvīna un vīna devas. Tā dara vienmēr – saņemtās dzēriena devas taupa, līdz atnāk vīri no grāvjiem. Maz pa mazam sāk staigāt dzeramie trauki no galda uz vīru mutēm un kā par brīnumu, tās kļūst runīgākas. Nākamās dienas, vēl būsim šeit, bet tad atkal dosimies uz līnijām, lai atpūtušies un atspirguši pildītu savus pienākumus.”
Vēlas izpētīt un saglabāt liecības
Sipenieks rāda bunkurā atrastās patronas, papildu apliecinājumu, ka tajā mituši vācu spēki. Izpētot bunkuru pamatīgāk, sapratuši, ka tā būvniecībā ticis ieguldīts liels darbs. Bet atrašanās tik tālu no tuvākajām mājām ļāvusi tam saglabāties.
Vēsturnieks citē vairākas liecības, ka 90. gadu vidū bunkurā viesojušies tā dēvētie melnie arheologi. Viņi pētījuši bunkuru, taču, tā kā tas bijis pilns ar ūdeni, durvis nav atvēruši. Kurzemes Baltezera apkārtnē varētu būt saglabājušies trīs bunkuri.
Vēsturnieks ar palīgiem izmēra bunkuru un baļķu garumus. Dažs vēl pēc 76 gadiem rāda atzīmi 2,70 metri. Top skices. Platums 2,97 metri. Baļķi atlasīti pamatīgi. Atsevišķiem vēl saglabājusies miza.
Bunkura nākotne var izrādīties bīstama. Neviens nezina, kurā brīdī konstrukcijas var neizturēt. Sipenieks vēlas savā darbavietā – netālajā Oskara Kalpaka muzejā “Airītēs” – ierīkot šī bunkura kopiju un saglabāt pagātnes liecību nākamajām paaudzēm.
