Izstāde “Brīvības čuksti: Latvijas neatkarības zaudēšana un atgūšana.1940.– 1990. gads” nav akadēmiskas vēstures grāmatas pārstāsts. Tā vairāk balstīta uz simboliem un emocijām, lai cilvēki aizdomātos par to, kas veido viņu brīvību - gan personisko, gan valstisko - saka izstādes autori.
“Brīvība tāpat kā daudz kas cits ir kļuvuši pašsaprotama. Jebkura lieta, kas ir pašsaprotama, pie kuras ir pierasts, zaudē vērtību,” norādīja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Marjus Zaļeckis.
Instalācijas centrā ir Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, ko noslēdza 1920. gada 11. augustā. Tās mērķis ir parādīt, ka juridiski mehānismi, kas garantē drošību un brīvību, ir ļoti trausli un nepastāvīgi, it sevišķi, kad pie varas nāk totalitāri režīmi.
“Līgums, kurā divās valodās skaidri ir rakstīts, ka Krievija atsakās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju, tiek pārkāpts un 1940. gadā notiek Latvijas okupācija,” vēsturisko patiesību atgādināja Zaļeckis.
Vēsturnieks norādīja, ka pastāvēja divi brīvības slāņi: “Brīvība, ko sniedza padomju režīms, apceļot padomju zemi, klausīties atļauto mūziku un lasīt atļauto literatūru. Bet bija otrais slānis, kas mums nebija pieejams - ceļošana pa pasauli un atsevišķa mūzika.”
Attapīgi izstādes apmeklētāji to atradīs, bet stāsta turpinājums vedina kāpt vēl augstāk. Izstāde parāda arī tos cilvēkus, kas nevēlējās palikt Latvijā, kad te izveidojās padomju režīms. “Viņi izvēlās šo brīvību saglabāt citur, pārceļoties uz zemēm, kuras nebija okupējis padomju karaspēks. Sākumā tā bija Rietumeiropa,” stāstīja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Ainis Lociks.
Izstāde atklāj, kā latvieši dzīvoja trimdā, kā viņi izjuta brīvību un kā cīnījās par brīvu Latviju. “80. gados, kad iesaistījās jaunieši, akcijas kļuva izteiksmīgas, spilgtākas un pievērsa pasaules preses uzmanību kā piemēram, Baltijas miera kuģa, kas notika 80. gada vidū,” norāda Lociks.
