Rīta Panorāma

4.maija militārā parāde Jelgavā

Rīta Panorāma

«25 mirkļi...» pie Saeimas

Islande Latvijas neatkarību atzina pirmā

Bijušais Islandes ārlietu ministrs: Mums bija iespēja verdziski nesekot Gorbačovam

Islande bija pirmā valsts pasaulē, kas pusgadu vēlāk - 1991.gada augustā atzina Latvija neatkarību. Iemesli, kāpēc tā laika Islandes ārlietu ministrs  Jons Baldvins Hanibalsons kļuva par tik dedzīgu Baltijas neatkarības aizstāvi, iespējams, meklējami viņa pagātnē. Hanibalsons ir Islandes politiķis jau trešajā paaudzē, viņa brālis mācījies Maskavā un varbūt tāpēc – atšķirībā no citiem Rietumu līderiem – viņš neloloja ilūzijas par Gorbačova politiku 1980. gadu beigās.

Jons Baldvins Hanibalsons bija Islandes ārlietu ministrs septiņus gadus no 1988.gada. Tagad pusi gada uzturas te Spānijā, bet tolaik bija aktīvs liecinieks Baltijas neatkarības centieniem un sākotnēji noliedzošajai Rietumu politiķu attieksmei pret to.

Jons Baldvins Hanibalsons: Oficiālā retorika protams bija apsveikt jaunās demokrātijas, cildināt demokrātijas ideju izplatīšanos un tā tālāk – tāda bija oficiālā retorika. Bet, kad jūsu neatkarības kustību vadītāji nonāca aiz slēgtām durvīm, lai meklētu atzīšanu un apsveikuma vārdus – attieksme pret viņiem bija pilnīgi atšķirīga. Viņi tika uzskatīti par kaitinošiem iebrucējiem draudzīgajā lielvaru konsorcijā, kura dienas kārtībā bija daudzas citas lietas. Jūs tikāt uzskatīti par miera traucētājiem. Izstāšanās no Padomju Savienības tika uzskatīta par ļoti, ļoti bīstamu kopējā Eiropas miera un stabilitātes bildē, jo tas, iespējams, nozīmētu Gorbačova varas beigas.  Bet viņš bija mūsu partneris Aukstā kara izbeigšanā.

Ilze Nagla, LTV korespondente Eiropā: Jūs piedalījāties šajās sarunās aiz aizvērtām durvīm – vai tiešām nebija vismaz dažas valstis, kas teiktu, ka Baltijas valstīm ir jāatļauj kļūt neatkarīgām, ja tās to vēlas?

Jons Baldvins Hanibalsons: Ziemeļvalstu grupā man bija viens sabiedrotais – Dānijas ārlietu ministrs Ufe Elemans Jensens, viņš konsekventi atbalstīja jūsu atjaunoto neatkarību. Bet daudzi jūsu valstī pat neapzinājās, ka tajā laikā – es, protams, runāju par 90. gadiem -  jūs bijāt aizmirstas nācijas. Es ļoti labi atceros, kā, cenšoties panākt atbalstu jūsu centieniem privātā sarunā ar dažiem saviem kolēģiem, viens Rietumeiropas ārlietu ministrs, bet es neteikšu, kurš tas bija, paskatījās mana acīs un prasīja: kāpēc tu visu laiku par šo lietu runā, vai tad tās tautas nav vienmēr piederējušas Krievijai jebkurā gadījumā?

Tad Kopenhāgenā, 1991.gada jūnijā – bija vairākas EDSO organizētas konferences par Aukstā kara beigām. Trīs tikko nozīmētie Baltijas valstu ārlietu ministri bija ielūgti no dāņu puses. Bet viņus izmeta ārā – viņi klauvēja pie durvīm, un kad viņi tur bija – viņus izmeta ārā, jo Padomju Savienības pārstāvji teica – ja jūs ielaidīsiet viņus iekšā, tad mēs iesim prom - un tad miera process būs cauri. Tie bija draudi. Dānijas ārlietu ministrs, kurš bija visatbalstošākāis jūsu neatkarības centieniem, kapitulēja. Kad bija mana kārta runāt konferencē, tad es aizmetu prom savu iepriekš sagatavoto runu un runāju tikai par Baltijas jautājumu. Pēc tam – dažus soļus pirms atgriezos savā sēdvietā – krievs kratīja man ar dūri un teica – kaunies, jo tajā, ko tu teici par Padomju Savienību, nebija neviens patiess vārds!

Jūs bijāt Baltijas valstīs arī 1991.gada janvārī. Vai Rietumi būtu iejaukušies janvāra notikumos, ja tie  kļūtu vēl  vardarbīgāki?

Es biju vienīgais ārlietu ministrs no Rietumiem, kurš atsaucās Landsberģa aicinājumam. Viņš man vienkārši piezvanīja nakts vidū un teica – ja tu patiešām uzskati tā, kā esi runājis, brauc tūlīt šurp, jo Kremlis ir nolēmis mūs sagraut. Vai Rietumi būtu militāri iejaukušies? Nē, nebūtu gan.

Kāpēc no visām pasaules valstīm tieši Islande bija pirmā, kas atzina Baltijas neatkarību – par spīti tam, ka Islandei bija ļoti ciešas tirdzniecības attiecības ar Padomju Savienību?

Vairums politisko līderu pieņēma dominējošo pasaules uzskatu, proti, ka viss, kas bija uzspēles, bija galu galā atkarīgs no Padomju Savienības nedalāmības, tas nodrošinātu mieru un stabilitāti. Es rīkojos citādi, jo es uzstatīju, ka tas ir nepareizi. Es uzskatīju, ka līderi, protams, kļūdās, es uzskatīju, ka viņu analīze par Padomju Savienības nākotni pašos pamatos ir nepareiza. Un es domāju, ka mums bija visas iespējas - nevis vienkārši verdziski sekot Gorbačovam, padarot viņu par pilnīgu spēles līderi, atdodot viņam visu varu.

Vēsture pierādīja, ka jums bija taisnība, bet vairākums kļūdījās.

Jā.

Kāda ir sajūta?

Domājot atpakaļ, tas ir diezgan patīkami, bet tāda jau ir politisko līderu loma, arī iekšpolitiski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti