Bez aģentiem nav iespējams iztikt. Intervija ar Genādiju Loskutovu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Genādijs Loskutovs atskatās uz laiku, kas piedzīvots Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) Partijas organizatoriskā darba un darba ar kadriem daļas vadītāja pozīcijā, paužot pārliecību, ka visu nozīmīgāko aģentu kartītes jau sen izvestas no Latvijas.

Ceturtā telefonlīnija

Esmu jūsu rīcībā: vienkāršs darba cilvēks, kas cēlies no strādnieku vides.

Ar ko nodarbojās LKP CK Partijas organizatoriskā darba un darba ar kadriem daļa?

Tās pārziņā bija viss organizatoriskais darbs: kadru politika, partijas organizāciju organizatoriskā uzbūve, partijas organizāciju vadīšana.

Kadru nodaļa bija jūsu pakļautībā?

Kadru sektors atradās manā nodaļā. Tajā atradās visu nomenklatūras darbinieku kadru lietas. Vadība deva norādījumus, mēs gatavojām dažādus priekšlikumus. Mums bija rezervju saraksts. Mēs visu skaidri zinājām, plānojām, ko un kur izvirzīt amatā, uzraudzījām darbu. Labojām, ieteicām.

Par publikāciju

Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.

Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.

Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.

Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.

Ja kāds bija pelnījis, virzījām viņu augšup pa dienesta kāpnēm. Ja cilvēks nebija pelnījis, bet bija labs cilvēks, kuram nebija perspektīvas, viņu pa horizontāli novirzīja uz saimniecisku darbu, un visi bija laimīgi.

Ja cilvēks strādāja slikti un netika galā ar darbu vai nogrēkojās, viņu atlaida no amata.

Pie varas nāca [Mihails] Gorbačovs ar pārkārtošanās ideju. Vai kaut kas mainījās?

Labi atceros, kā viņš atbrauca uz Rīgu. Viņam bija tukšas acis. Pirms viņa vizītes te ieradās Gorbačova emisāri, galvenokārt bijušais PSRS vēstnieks Kanādā un ASV [Aleksandrs]  Jakovļevs. Viņš sāka mūs mācīt, kā dzīvot.

Teicām, ka ir partijas komiteja un ir Tautas fronte, kas kļūst arvien spēcīgāka. Ko darīt? Drīz mūsu stāvoklis kļūs ļoti nopietns. Tas vēl nav nekas, ne to vien vēl redzēsiet, - to teica Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs Jakovļevs. Un tad sākās! Nezinu, ko viņš domāja, bet bijām "laimīgi" pēc šiem paziņojumiem, ka gan jau mēs ne to vien vēl redzēsim.

Es uzskatu, ka Gorbačovs ir nodevējs. Valsts vadītājs un partijas ģenerālsekretārs nevar pamest ne valsti, ne partiju. Viņš to izdarīja.

(Genādijs Loskutovs stāsta par CK nodaļām)

Teicāt, ka CK locekļu vidū nebija vienprātības.

Kad priekšplānā izvirzījās jautājumi par nacionālo pārkārtošanos, par nacionālajiem jautājumiem, bija jūtama neliela noslāņošanās. Pirmajā posmā pret pārkārtošanos izturējās normāli. Kad nopietni sevi pieteica Tautas fronte, tas izpaudās ļoti spēcīgi.

Manā kabinetā bija parasts pilsētas telefons. Otrs telefons bija domāts slepeniem republikāniskiem sakariem, tikai republikas vadībai. Trešais telefons bija Vissavienības nozīmes sevišķi slepeniem sakariem. Šis numurs bija sevišķi slepens, pilnīgi nepieejams. Bija arī ceturtā līnija - parasts pilsētas telefons, par kuru neviens nezināja. Šā telefona numuru devu tikai vistuvākajiem cilvēkiem. Ja kāds zvanīja pa šo telefonu, zināju, ka zvana dēls, meita vai sieva, vai PSKP CK instruktors - mans kurators. Neviens cits nezināja šo numuru. Šī numura nebija nevienā uzziņu grāmatā.

Kad tika lemts par to, kas kļūs par pirmo sekretāru, zvanīja šis tiešais telefons. Domāju, ka zvana sieva. ''Hallo! Ar jums runā Kuldīgas rajona Tautas fronte. Jūs lemjat, kas būs pirmais sekretārs? Mūsu viedoklis ir tāds, ka tas būs tikai Gorbunovs. - Labi, labi, ņemsim vērā jūsu viedokli. Paldies.'' Pēc piecām sekundēm atskanēja otrs zvans. Stundu vai pusotru pa telefonu man zvanīja visu rajonu Tautas frontes. Par ko tas liecina? Par to, ka telefonu tīkls jau atradās Tautas frontes rokās.

1988. gada jūnija sākumā notika Radošo savienību plēnums. Kā uztvērāt, ka Mavriks Vulfsons no tribīnes paziņoja, ka Latvija ir okupēta?

Kā to pateikt, lai man netiktu inkriminēts Latvijas likuma pants?

Sakiet, kā ir.

Neatzīstu, ka notika okupācija. Manā izpratnē okupācija ir svešas teritorijas sagrābšana ar militāru spēku palīdzību. Tā ir okupācija. Latvija netika anektēta ar militāru spēku palīdzību. Varbūt PSRS vadība, ņemot vērā, ka tuvojas karš, ka Hitlers gatavojas karam, gribēja, lai Baltijas valstīs nebūtu vāciešu. Tāpēc varēja notikt pārrunas ar Ulmani, ar Munteru, lai Latvijas teritorijā ļautu ienākt PSRS karaspēkam. Lai šeit nebūtu vāciešu. Te valdīja samērā provācisks noskaņojums. Latvijas valdība tam piekrita. Karaspēks ienāca bez neviena šāviena. Kāds bija neapmierināts, bet kāds sagaidīja ar ziediem. Taču nenotika okupācija, netika lietots militārs spēks.

Neizpildāmais uzdevums

Klīst runas, ka Tautas fronti izveidoja Komunistiskā partija.

Bija tāds viedoklis. Boriss Karlovičs [Pugo - Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs - red.] teica, ka vajag aktīvi ietekmēt Tautas fronti, nevis to vadīt. Tautai bija viedoklis, ka CK izveidoja Tautas fronti, gribēja to vadīt. Nē, tā nebija. Komunistiem vajadzēja iestāties Tautas frontē un tai palīdzēt. Nebija tāda uzdevuma organizēt vai vadīt Tautas fronti. Boriss Karlovičs vairākas reizes teica, ka tā vajadzētu. Tā bija laba ideja - mēs to vadām un lēnām Tautas fronte nonāk Komunistiskās partijas vadībā, un mēs strādājam. Ja tā bija domāts, nekas nesanāca.

Kāpēc?

Tautas fronte gāja savu ceļu un atteicās no komunistiskajām idejām.

Teicāt, ka partija vadīja Valsts drošības komiteju. Kā tas notika?

Pirmkārt, izvietojot vadošos kadrus. Neviens netika iecelts vadošā amatā bez CK viedokļa. Tas ir galvenais. Maskavas VDK (Valsts drošības komitejai) ir pakļauta jebkuras republikas VDK. Piemēram, tiek izteikts viedoklis iecelt amatā [Staņislavu] Zukuli. Viņi noteikti zvana KP CK pirmajam sekretāram. Administratīvā darba daļa pārraudzīja spēka struktūru darbu. Viss tiek izsvērts, apspriests, vai nu piekrīt vai nepiekrīt.

VDK bija partijas organizācijas. Viņi apsprieda dažādas savas darbības problēmas. Šajās apspriedēs vienmēr piedalījās Latvijas KP CK darbinieki. Ja vajadzēja, viņi kaut ko pateica priekšā, kaut kam pievērsa uzmanību. Ja kaut kas nepatika, ziņoja CK vadībai, uzaicināja VDK priekšsēdētāju [Longinu Avdjukeviču] un teica: "cienītais Avdjukevič, ir tā un tā". Tā bija vienmēr. Tā notika gan Iekšlietu ministrijā, gan VDK, jebkurā struktūrā, izņemot kara apgabalu. Kara apgabals neietilpa mūsu pārraudzībā, tas atradās PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā, bet tik un tā viņi strādāja kopā ar mums, apsprieda jautājumus, kuriem nebija valsts drošības un aizsardzības jautājumu slepenības statusa. Armija republikai sniedza milzīgu palīdzību dažādos jautājumos.

Ja vajadzēja, mēs VDK devām uzdevumus.

Kādi uzdevumi tika doti VDK?

Atmodas laikā man nebija praktiski nekādu darīšanu ar VDK. Viņi nāca pie manis pēc padoma. Es negāju pie viņiem. Ar viņiem strādāja Administratīvā darba daļa. To vadīja Nikolajs Ūsiņš.

Administratīvā darba daļa atradās jūsu pakļautībā?

Nē. Visas daļas bija vienādas. Mēs veicām organizatorisko darbu. Mēs nosacīti atradāmies mazliet augstāk. Viņiem bija sava kadru nomenklatūra, bet tā tik un tā glabājās manā sektorā.

Kad mani pieņēma darbā CK par instruktoru Rūpniecības un transporta daļā, tas bija nosacīts darbs Rūpniecības daļā. Es nenodarbojos ar rūpniecību, tikai vēlāk es pārraudzīju aviāciju un jūras floti. Mans pirmais uzdevums bija - mani iecēla par Latvijas KP CK atbildīgo sekretāru komisijā, kas pārraudzīja braucienus uz ārzemēm. Bija tāda komisija. Visi braucieni uz ārzemēm tika izskatīti šajā komisijā.

Kā sadarbojās centrālkomiteja un VDK laikā, kad veidojās Tautas fronte? Bija arī neformālās kustības: zaļie un “Helsinki 86”. Ko VDK ieteica vai neieteica laikā, kad to vadīja Zukulis? Vai Zukulis ieteica, ka vajag likvidēt šīs kustības?

Jā, viņš bija skarbs, zinu. Es atceros.

Kāpēc viņu tolaik nesadzirdēja?

Varbūt tāpēc, ka tā bija galēja, radikāla pozīcija: likvidēt, aizliegt. Boriss Karlovičs tam nepiekrita. Viņš bija demokrātiskāks. Viņš vairāk centās ietekmēt šo kustību. Viņš bieži tikās ar Daini Īvānu, bet viņš nepiekrita kardināliem lēmumiem.

Kādas pārrunas notika? Bija ne tikai Latvijas KP CK Biroja atklātās sēdes, bija arī slēgtās sēdes. Es nepiedalījos slēgtajās sēdēs. Bija privātas sarunas, kad VDK priekšsēdētājs ieradās pie pirmā sekretāra un saruna notika tete-a-tete. Man ir gūti pateikt. Slepenajās sarunās varēja piedalīties [Anatolijs] Gorbunovs, otrais sekretārs.

Slēgtajās sēdēs sprieda par zaļajiem, izteica dažādus viedokļus. Nebija tādu, kas izteikti atbalstītu zaļos. Krasus viedokļus izteica tikai atsevišķi cilvēki, par kuriem stāstīju. Taču nekad nebija runa par to, ka šīs kustības vajadzētu aizliegt vai likvidēt. Tas bija neizpildāms uzdevums, nevar likvidēt tautas kustības. Tās jau bija ļoti spēcīgas.

Sākumā tās tādas nebija. Tās vēl tikai pieņēmās spēkā.

Taču tās tik un tā pastāvētu. No tā nebija iespējams izvairīties. Šādas kustības rastos, jo zināmā mērā pārkārtošanās ideja sekmēja to veidošanos. Cilvēkos jau modās nacionālā pašapziņa. No tā nebija iespējams izvairīties.

Interfrontes veidošanās bija stihiska, organiska? Vai to izveidoja saskaņā ar rīkojumu no augšas?

Tā bija pretēja kustība Tautas frontei. Tas nebūtu slikti, jo strīdos dzimst patiesība, tikai nevajag pieļaut, ka tas pārvēršas kautiņā un asinsizliešanā. Tā ir jāvada labiem, normāliem, domājošiem cilvēkiem, kas nevis konfrontētu, bet mēģinātu rast kompromisu.

Šajā gadījumā bija šāda nostāja: Tautas fronte ir nacionālisti, bet mēs esam internacionālisti. Izveidojās radikāla organizācija. Viņiem vajadzēja strādāt pavisam savādāk. Viņi varēja strīdēties ar Tautas fronti, noskaidrot attiecības. Vajadzēja meklēt konsensu un pie tā nonākt. Tā nebija. Bija nesamierināma cīņa, ienaids.

Teicāt, ka viņi klīda par CK gaiteņiem.

Jā, diemžēl. Nezinu, ar ko viņi runāja un par ko runāja, bet viņi uzturējās mūsu ēkā.

To interpretē kā atbalsta saņemšanu no CK.

Varbūt viņi saņēma CK darbinieku atbalstu, bet ne CK atbalstu. Centrālā Komiteja ir Birojs, plēnums vai kongress. Neatceros, ka būtu pieņemti lēmumi Interfrontes atbalstam. Varbūt tie bija dažāda līmeņa CK darbinieki. Droši vien, ja jau viņi nāca. Droši vien kāds viņus atbalstīja.

Lauku komunisti izgāja no zāles

Pēdējais kompartijas kongress, kurā ievēlēja [Alfrēdu] Rubiku.

1990. gadā.

Jā. Es jau stāstīju, ka viens pats sagatavoju kongresu. Tas bija interesanti. Bijām Maskavā, Politbirojā. Mēs gatavojām dokumentus un jutām, ka partiju var aizliegt, jo Latvijas KP ir PSRS Komunistiskās partijas sastāvdaļa. Nolēmām pārveidot Latvijas kompartijas statūtus un programmu, tajā nebūs minēta PSRS, PSRS Komunistiskā partija, būs tikai Latvijas Komunistiskā partija.

Mēs pārveidojām dokumentus. Es braucu uz Maskavu, lai tos saskaņotu. Maskavā man teica: kā tad tā? Es teicu: ja būs norādīts, ka esam PSRS KP sastāvdaļa... Mēs nekur neaizejam. Tas ir manevrs, bet mūsu dokumentos nebūs abreviatūras PSRS KP, jo citādi mūs aizliegs kā citas valsts partiju. Maskavā to saprata un piekrita.

Mēs kongresam sagatavojām šos dokumentus, saskaņojām tos ar visām rajonu partijas komitejām. Tiem piekrita visi lauku rajonu partiju komiteju pirmie sekretāri. Mēs sagatavojām dokumentus kongresam. Kad par pirmo sekretāru ievēlēja Rubiku, viņš teica, ka būs tikai vecā PSRS KP, tikai PSRS. Tā bija tipiska Rubika uzvedība. Kas notika? Notika tas, ka visi rajonu partiju komiteju pirmie sekretāri, visi lauku komunisti piecēlās un izgāja no zāles.

Zālē palika tikai daļa latviešu internacionālistu, kas ticēja Padomju Savienībai, un visi pārējie. Es ierosināju izsludināt pārtraukumu. Notika pārreģistrēšanās. Viss bija pareizi. Visi lauku komunisti izgāja no zāles. Mēs turpinājām darbu bez viņiem.

Tas nebija krahs, bet ļoti tuvu kraham, jo partiju vadīja cilvēks, kuram to nevajadzēja vadīt.

Kāpēc jūs neizstājāties no partijas tad, kad daudzi izstājās? 1989., 1990. gadā.

Daudzi, bet ne visi.

Kāpēc neizstājāties?

Tāpēc, ka esmu tā audzināts. Es nevaru domāt citādi. Es toreiz pat nevarēju iedomāties, kas ir neatkarīga Latvija. Es to nevarēju iedomāties!

Apriori nestāstīt noslēpumus

Vai taisnība, ka VDK atskaitījās LKP CK Birojam?

Jā.

Jums bija iespēja iepazīties ar šīm atskaitēm?

Tikai ne ar rakstiskajām atskaitēm. To darīja attiecīgajā līmenī. Atskaitēs bija VDK noslēpumi.

Jums nebija pieejas šīm atskaitēm?

Nē.

Jūs apmēram varat iedomāties, ko VDK priekšnieks pārrunāja, tiekoties ar CK vadību?

Dažkārt to šaurā lokā apspriedām. Runājām par samilzušām problēmām, par strāvojumiem republikā, par noskaņojumu. Tas bija jūtams. Domājams, ka par to arī runāja slēgtajās vadības sēdēs. Taču tajās nepiedalījos. Ja es piedalījos, tikai kuluāru sarunās.

Kad strādāju flotē, mums bija kuratori no Stūra mājas. Es viņus labi pazīstu, jo esmu vadījis komjaunatnes, partijas komitejas. Es ar viņiem satikos arī tad, kad nodarbojos ar izbraukšanu uz ārzemēm. Tie nebija ierindas VDK darbinieki. Viņu vidū man bija daudz pazīstamu cilvēku. Man bija paziņas 9. pārvaldē. Tā bija pārvalde, kas nodarbojās ar valdības apsardzi. Tikāmies ar viņiem, spēlējām volejbolu, dažkārt kopā ar viņiem no glāzītēm dzērām "tēju”. Tas viss bija. Taču nekad netika pārkāptas dienesta robežas. Es nejaucos viņu lietās, viņi nejaucās manās. Viņi nestāstīja savus noslēpumus. Tas ir apriori. Citādi tas būs tirgus un balagāns.

Komunistiskā partija vadīja VDK. Kādus uzdevumus tā deva VDK?

Ne jau noķert un aizturēt spiegus. Nekā tāda nebija. Tas bija rakstīts viņu pavēlēs. Mēs nepieņēmām tādus lēmumus. Man ir grūti pateikt, jo es tieši nestrādāju ar viņiem.

Visi VDK veiktie disidentu aresti bija jāsaskaņo ar partiju?

Nē! VDK varēja tikai informēt, ka šovakar vai šonakt par to un to ir aizturēts misters X. Viņi tikai informēja. Tas neietilpa mūsu funkcijās. Tā bija viņu darbības joma. Viņi varēja tikai informēt, ja tā bija kāda nozīmīga persona. Ja tā nebija nozīmīga persona, varēja arī neinformēt.

(Genādijs Loskutovs par Tautas fronti)

VDK ar mums to nesaskaņoja, viņi tikai informēja.

CK kontrolēja un atbildēja par VDK kadriem. Cik kvalitatīvi tas notika pēc 1990. gada, kad partija bija gandrīz izjukusi, kad Rubiks bija tās vadītājs, bet partija turpināja strādāt inerces vadīta?

Domāju, ka nekā. Iespējams, notika personīgas tikšanās un sarunas. Es nezinu. Kad mēs vēl strādājām, viņi ik pēc laika atnāca, informēja, apspriedās.

Pēdējos KP darbības gados darīju savu darbu. Man un manai daļai vajadzēja ļoti rūpēties par līdzsvara saglabāšanu, jo vieni gāja prom, citi vēl palika. Visas šīs vēsmas, Tautas fronte. Citi iesaistījušies interfrontē. Baidos, ka beigās [Edmunds] Johansons strādāja pats, iespējams, uzturēja sakarus ar Maskavu. Par CK es nezinu.

Nododiet ieročus!

Atgriezīsimies 1989. gada beigās. PSRS Konstitūcijā atcēla 6. punktu, kas noteica Komunistiskās partijas vadošo un virzošo lomu. Kā tas ietekmēja Latvijas PSR Komunistisko partiju?

Nekā neietekmēja. Mēs strādājām kā strādājuši. Kad Tautas fronte kļuva spēcīgāka, vairs tā nevarējām ietekmēt rūpniecību, mācību iestādes.

Agrāk mēs varējām piezvanīt rūpnīcas direktoram un teikt, ka šodien notiks mītiņš, sūtiet uz to cilvēkus. Tagad nevarējām piezvanīt, jo zinājām, ka tur ir Tautas fronte. Mani pasūtītu vienu māju tālāk.

(Genādijs Loskutovs stāsta par Alfrēdu Rubiku)

Kādas bija partijas CK attiecības ar OMON?

Es nezinu. Kad Rubiku ievēlēja par CK pirmo sekretāru, sākumā jutos savā vietā. Tā arī paliku savā vietā. Rubiks mani apgāja visos jautājumos. Jutu, ka viņam neesmu vajadzīgs. Viņš mani nekur neiesaistīja. Ko viņš darīja, kā darīja? Par ko viņu tiesāja un ielika cietumā? Viņam piedēvēja, ka viņš ir vadījis OMON. Es nezinu.

Ja Rubiks jūs apgāja, jums nav informācijas par to, kādas bija Rubika un OMON attiecības? Jums nav informācijas par to, kas 20. janvāra naktī notika Rīgā pie Iekšlietu ministrijas?

Kad apšaudīja Iekšlietu ministriju, sēdēju mājās pie televizora. Pēkšņi televizorā izdzirdēju šāvienus. Tā ir reklāma vai kāda filma? Reklāmā nešauj. Tā ir filma?

Tad ieraudzīju pazīstamas ēkas apveidu, Brīvības pieminekli. Diktors saka... Nesapratu, ko viņš teica. Sākumā gribēju braukt uz CK. Pēc tam apdomājos - ko tur darīšu? Nekur neaizbraucu. Es sēdēju mājās, skatījos. Aizgāju gulēt, no rīta piecēlos, paēdu brokastis, aizbraucu uz darbu.

Tur dūca kā bišu stropā. Kāds man teica, ka Rubiks licis deviņos visiem ierasties CK ēkā. Jāierodas visiem, kas strādā šajā ēkā. Visiem, kas strādā šajā ēkā. Šajā ēkā strādāja ne tikai atbildīgie darbinieki, bet arī apkopēji, bija ēdināšanas bloks: ēdnīca, pavāri, oficianti. Nezinu, vai tika sapulcēti visi. Es aizgāju. Es nepieņēmu šādu lēmumu, ne jau ar manu palīdzību viņš deva šādu rīkojumu. Ienāca viņš, ienāca CK sekretāri, stāsta, ka vakar notikusi šaudīšanās. Īsti neklausījos, ko viņš runā, domāju par savām lietām. Es nojautu, ko viņš teiks.

Atmiņā man palikusi tikai viena lieta, viena frāze, ar kuru viņš sev zināmā mērā parakstīja spriedumu.

Tas nav nekāds noslēpums, to dzirdēja visi zālē sēdošie, vairāk nekā 100 cilvēku. Viņu vidū noteikti bija Tautas frontes aktīvisti, viņa oponenti, lai neteiktu vairāk. Sanāksmes beigās viņš teica: tie, kas vakar saņēma ieročus, nododiet tos Sidorovam. Zālē iestājās klusums. Kādus ieročus?

Kam viņš izsniedza ieročus? Es apstulbu! Es skaidri zinu, ka CK ir piecas Makarova tipa pistoles, kas atrodas galvenā slepenās nodaļas darbinieka seifā. Neviens nekad tās nav no turienes izņēmis. Tās domātas ekstrēmiem gadījumiem, pat nezinu, kādiem. Tās nekad neizsniegs. Laikam viņš runāja par šīm pistolēm. Nezinu, kam viņš tās deva. Es apstulbu!

Pēc piecām minūtēm to zināja visi. Tauta domāja, ka viņš izsniedzis lielgabalus, ložmetējus, automātus. Tas vēlreiz liecina par viņa neapdomīgajiem lēmumiem, par viņa dažkārt neapdomātajiem izteikumiem. Viņš pasaka un tad sāk domāt. Kad viņš bija mērs, viņš bija normāls cilvēks, viņu augstu vērtēja. Viņš kā mērs bija spēcīgs saimnieciskais darbinieks. Taču savu īpašību dēļ viņš nevarēja būt LKP CK pirmais sekretārs. Tāpēc daudz kas tika aizlaists postā. Varbūt tagad viss būtu savādāk, ja ievēlētu tādu kā [Aļģirds] Brazausks (Lietuvā).

Bez aģentiem neiztikt

Kā vērtējat to, ka šogad Latvijā publicēta VDK aģentu kartotēka?

Visu nozīmīgāko aģentu kartītes jau sen izvestas no Latvijas. Neviens un nekad negribēs zaudēt vērtīgus aģentus. Aģentūra ir bijusi, ir un būs. Ja šodien pastāvošās Latvijas spēka struktūras to nesaprot, tās nekad neatklās kādu lietu un nekad neko nepanāks, jo daudzas lietas par bandītiskiem formējumiem vai citām struktūrām tiek atklātas ar iefiltrētu aģentu palīdzību. Bez aģentiem nav iespējams iztikt.

Viņi turpina strādāt Latvijā?

Strādā gan savi, gan sveši aģenti. Esmu pilnīgi pārliecināts.

Arī PSRS aģenti?

Šeit ir arī NATO aģenti.

VDK, tagad FDD aģenti?

Es nezinu, kā viņus sauc, es to nezinu pilnīgi droši.

Vēsture liecina: kopš pasaulē ir izmeklētāji, vienmēr bijuši aģenti, lai varētu uzzināt patiesību.

Kaut vai cara ohranka. Tajā bija milzum daudz cilvēku, pēc tam daudzi no tiem pārgāja boļševiku pusē.

(Genādijs Loskutovs stāsta par čekas aģentiem)

Atstāto un publicēto aģentu kartītes ir joks? Tās ir fiktīvas?

To nevajadzēja darīt! Ko par to domāju? Es to nekad nedarītu, jo kartotēkā var atrasties nejauši cilvēki. Var gadīties dažādi kāzusi, dažādas kļūdas. Tāpēc jābūt kartotēkai un visam citam, bet to nedrīkst publicēt.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.  #SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti