17. gadsimta izglītības sistēmu nav iespējams salīdzināt ar mūsdienām – tie ir absolūti citi apstākļi, citas metodes. "Skola nav tas gaišais nams, ar ko mēs brīžiem šodien to asociējam. Tā māja, kurā zemnieku bērni dzīvoja, un tā, kurā bija jāiet skolā, tur nekādas lielās atšķirības nebija. Tīri psiholoģiski tam bērnam skola nebija tas, kas šodien," skaidroja Straube.
"Turklāt tas ir laiks, kad nav jāzina cilvēkam baigi daudz, respektīvi, viņš var mierīgi dzīvot bez lasītprasmes. Tā tajā laikā ir normāla parādība. Smalki cilvēki augstos amatos bija lasīt neprotoši vai ļoti vāji lasoši," viņš piebilda.
Lielā mērā Eiropā nepieciešamība pēc tā, lai plašākas iedzīvotāju masas prastu lasīt, parādās pēc baznīcas reformācijas.
"Kaut kur jau arī slavenais Mārtiņš Luters to ietekmē ar ideju, ka baznīcai jābūt tautai saprotamā valodā un cilvēkiem ir jāspēj darboties līdzi visam, kas notiek dievkalpojumos, tostarp lasīt," norādīja Straube.
Liela nozīme ir arī uzskatam, ka labs pavalstnieks ir labs kristietis. Lai valdnieks justos ērti, viņam nepieciešami uzticami pavalstnieki, bet uzticams pavalstnieks ir labs kristietis. Savukārt, lai būtu labs kristietis, jāprot lasīt svētie raksti.
"Šajā ziņā Vidzeme ir ļoti progresīva teritorija. Kad tā nonāk zviedru rokās un Gustavs II Ādolfs uzvaroši piebeidz karu ar Poliju un Lietuvu, viņam ir jautājums – kas jauniegūtajā zemē ir ar zemniekiem? Cik tie ir uzticami pavalstnieki? Tad ir šoks, ka tie neko nezina, ka brīžiem zināšanas attiecībā uz kristīgo ticību ir katastrofālas.
Līdz ar to tiek meklēti ceļi, kā varētu uzlabot cilvēku kristietību – viens no virzieniem ir, ka ir jāveido normāla izglītības sistēma," skaidroja Straube.
Zviedri, veidojot izglītības sistēmu, pilsētās izdara ārkārtīgi daudz, piemēram, veido karaliskos licejus, kas vēlāk pārtop arī par ģimnāzijām. Paralēli pilsētas skolām tiek domāts arī par to, ko darīt lauku teritorijās. Tur sistēma neveidojas tik viegli, visa atbildība tiek uzlikta draudžu mācītājiem.
"Gadsimta otrajā pusē redzam, ka daudzviet ļoti daudzās Vidzemes draudzēs joprojām nav skolu. Kurzemē mēs vispār neko neatrodam, un Latgalē arī ir tukšums, bet Vidzemē dažviet ir atrastas skolu ēkas. Lielākoties tās ir mājiņas, kur dzīvoja ķesteris, kuram kā pienākums tiek uzlikts būt par skolotāju," stāstīja Straube.
Lielākoties zemnieki neredzēja jēgu, kāpēc bērni būtu jāsūta skolā. Turklāt zemniekiem tas arī kaut ko maksāja, jo bērni bija jāsakopj, jāapģērbj, jāaizved uz skolu, jādod līdzi ēdiens. Visbiežāk bērni skolā tika atstāti uz nedēļu, lielākoties viņi ēda sausu ēdienu, kas paņemts līdzi no mājām.
"Tā ēšanas problēma daudz kur ir aktuāla. Tad vēl dabiski, ka zemniekam jānodrošina skolotājs ar malku, jāsagādā arī nedaudz labības, dažkārt arī siens," norādīja Straube.
"Turklāt skolotāju imidžs toreiz, 17. gadsimtā, ir varbūt tuvu skolotāju imidžam šobrīd, proti, sabiedrība viņam pārāk neuzticas.
Un nevis pamatoti, bet viņi vienkārši nezina, nesaprot, kam tas ir vajadzīgs, līdz ar to uz skolām arī bērnus īsti negrib sūtīt," piebilda profesors.
Vietās, kur skolas tomēr bija, mācības notika vienā telpā neatkarīgi no audzēkņu vecuma.
Bērnus iedalīja trīs zināšanu pakāpēs.
"Pirmā pakāpe bija tie, kas mācās alfabētu, otrā pakāpe bija, kas nodarbojās ar to saucamo boksterēšanu. Tad jau ir trešā pakāpe, kad viņš jau lasa labi. Dažviet vēl ir atzīmēta ceturtā pakāpe, kad norādīts, ka bērns jau brīvi lasa Bībeli, bet pamatā ir trīs pakāpes," skaidroja Straube.
Savukārt 18. gadsimta 60. gados zemnieku vidū ausa krietni lielāka interese par bērnu izglītošanu. Vienlaikus dzima ideja, ka lasītprasmi var iemācīt arī mājās. Ar norunu, ka draudzes skolā tiek nokārtota ieskaite, citādi tāpat jādodas uz skolu.
"Tad ir kaut kāds moments, 70.–80. gadi, kad draudzes skola kļūst vienai daļai zemnieku bērnu par tādu represīvu institūciju, jo mājās viņiem neviens nevar iemācīt lasīt. Ir viens moments, kad draudzes skola ir vairāk kontroles mehānisms," norādīja profesors.
Pilsētas skolās kaut kas vairāk par lasīšanu, piemēram, rēķināšana vai zināšanas par veselību, tirdzniecību, tika mācīts jau ātrāk, bet tas, ka arī zemniekiem noderētu padziļinātākas zināšanas, izkristalizējās vien 18. gadsimta otrajā pusē.
