Belovežas līguma parakstīšana - pagrieziena punkts vēsturē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Šonedēļ aprit 25 gadi kopš tika parakstīts un ratificēts Belovežas gāršas līgums. Ar šo vienošanos Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas vadītāji atzina Padomju Savienības pastāvēšanas beigas. Tāpat Belovežas līgums paredzēja arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības nodibināšanu. Nesen, viesojoties Briselē, līguma autori pauda pārliecību, ka Belovežā panāktā vienotība var kalpot kā piemērs arī mūsdienu politiķiem, it sevišķi ņemot vērā pieaugušo atbalstu populistiem un nostalģiju pēc padomju laikiem.

Lai gan kopš 1991. gada 8. decembra ir pagājuši jau 25 gadi, toreizējais Krievijas valsts sekretārs Genādijs Burbulis labi atceras dalītās sajūtas, ar kādām viņš Belovežā parakstīja līgumu par PSRS sabrukuma atzīšanu:

“Mana dzimtene, Padomju Savienība, toreiz beidza pastāvēt. Tomēr es toreiz labi apzinājos, ka tā bija ļauna, totalitāra sistēma. Un tas, ka mums ir izdevies atrisināt šo situāciju tik konstruktīvi, viesa zināmu optimismu. Tā bija optimistiska traģēdija. Un es biju saviļņots par to, ka es un manas paaudzes ļaudis beidzot varēs brīvi veidot savu valsti.”

Valdības rezidence Belovežas gāršā atrodas Baltkrievijā, netālu no robežas ar Poliju. Tā ir daļa no dabas rezervāta. Sarīkot tikšanos tieši tur, tālu no Maskavas burzmas, ierosināja toreizējais Baltkrievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs. Tāpat kā Burbulis, arī Šuškevičs par galveno Belovežas līguma sasniegumu uzskata miermīlīgu PSRS sadalīšanos:

“Ja mēs paskatīsimies uz dažādu impēriju sabrukumiem, tad sapratīsim, ka neviena no tām nav sabrukusi tik miermīlīgi kā šī. Un šai turklāt bija atomieroči. Toreiz varēja izveidoties četras valstis ar atomieročiem. Es vēlāk uzzināju, ka daudzi tā laika diplomāti uzskatīja, ka PSRS draudēja pilsoņu karš, līdzīgi kā tas ir noticis Dienvidslāvijā. Bet mēs to spējām novērst, un par to es esmu ļoti lepns.”

Līdz ar PSRS sabrukumu Belovežas līgums paredzēja arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības, jeb NVS izveidi. Tajā vēlāk iestājās visas bijušās padomju republikas, izņemot trīs Baltijas valstis.

Šuškevičs saka, ka viņu tas nepārsteidz, jo Latvija, Lietuva un Igaunija toreiz skaidri vēlējās kļūt pilnīgi neatkarīgas.

Atskatoties uz to, kas ir noticis 25 gadu laikā kopš PSRS sabrukuma, Burbulis atzīst, ka viņš nebūt ne ar visu ir apmierināts:

“Šobrīd Krievijā ir liela tieksme atjaunot padomisku un impērisku domāšanu. Bet es to uztveru kā smagu slimību, kā sarežģītu, gadsimtiem ilgu kaiti. Tās ir iedomātās sāpes par pagātni. Cilvēki ir piemirsuši cik daudz tur bija nežēlīgā un netaisnīgā. Bet es esmu pārliecināts, ka mēs šo kaiti kopīgiem spēkiem spēsim izārstēt.”

Tik tiešām, daudzi Krievijā un arī citās bijušajās PSRS republikās uzskata Belovežas līgumu par noziegumu un tā parakstītājus pat dēvē valsts nodevējiem. Kopā ar Burbuli un Šuškeviču vienošanos par PSRS sabrukumu parakstīja arī pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks un vēl daži šo trīs valstu pārstāvji. Savukārt

toreizējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs stingri iestājās pret NVS izveidi, bet vairs nespēja to ietekmēt.

Eiropas Parlamenta deputāte un Atmodas laika politiķe Sandra Kalniete nostalģiju pēc padomju laikiem skaidro ar traumu, kas piedzīvota aizvadītā gadsimta 90. gados, un to, ka šobrīd bijušās PSRS teritorijā nebūt ne visur valda demokrātija un brīvība.

“Tas vienmēr ir saistīts ar lieliem saimnieciskiem satricinājumiem. Tas skar cilvēkus personīgi, viņu ienākumus, viņu sociālo stāvokli, viņa karjeras iespējas. Un tad, ja tas apkārtējais sociālais un ekonomiskais ietvars nemainās vai mainās tikai daļēji, tad, protams, frustrācija ir milzīga,” secina Kalniete.

Kalniete atzīst, ka neapmierinātība pastāv ne tikai Krievijā, bet arī Latvijas sabiedrībā, jo arī mēs vēl nebūt neesam sasnieguši visus izvirzītos mērķus. Bet, kā piebilst viņas kolēģis, eiroparlamentārietis no Zviedrijas Gunnars Hokmarks, nostalģija pēc padomju laikiem vai pievēršanās populistu idejām tam nav risinājums:

“Padomju Savienība bija neiespējama un mākslīga konstrukcija, jo tā bija balstīta uz komunisma. Bet komunisms nav spējis izdzīvot pat Krievijā.

Un zināmā mērā krievi ieguva visvairāk brīvības no PSRS sabrukuma. Manuprāt, patiesībā PSRS uzbūve prasīja upurēt Krievijas labāko daļu.”

Pēc Hokmarka domām, Belovežas līguma lielākā mācība ir, ka dažreiz mēs patiešām spējam mainīt vēstures gaitu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti