Barikāžu stāsti. Zoja Policāne – savas valsts patriote pirms 30 gadiem un arī tagad

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Zoja Policāne strādā Ciblas feldšeru un vecmāšu punktā. Medicīnai viņa ir veltījusi 30 dzīves gadus un pašlaik, jau pensionāre būdama, varētu nestrādāt, auklēt mazbērnus, veltīt laiku sev. Taču Latgales laukos trūkst mediķu un Zoja katru rītu dodas uz medpunktu, kur pieņem slimniekus, iegriežas arī pie pacientiem mājās. Zoja ir savas zemes patriote. Tāda viņa bija pirms 30 gadiem, tāda viņa ir arī pašlaik.

Zoja Policāne – savas valsts patriote pirms 30 gadiem un arī tagad
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Zoja sarunā ar Latvijas Radio atklāj, ka Ciblas novads austrumu pierobežā ir viens no latviskākajiem, tiešāk sakot, latgaliskajiem pagastiem. Lielākā daļa cilvēku savā starpā te runā latgaliski. Pirms 30 gadiem liela daļa iedzīvotāju atbalstīja Tautas fronti un, lai arī vēl nekas nebija zināms, sapņoja un iestājās par brīvu Latviju.

“Uz barikādēm es braucu, kad man bija 51 gads. Tolaik es pagastā strādāju par priekšsēdētāju. Tie, kas brauca, visi bija patrioti.

Barikāžu stāsti

Latvijas Radio Ziņu dienests šo gadu ir sācis ar īpašu projektu – „Latvijas valstij nozīmīgi datumi – cilvēku stāstos”.

Latvijas Radio visu šo gadu atcerēsies tos cilvēkus, kas piedalījās valstij nozīmīgos notikumos un kuru dzīves cieši savijušās kopā ar mūsu valsts, Latvijas likteni. Šo projektu Latvijas Radio sāk ar jaunāko laiku vēsturi un nozīmīgu notikumu – janvāra barikādēm, kas lika ļoti daudziem pulcēties Rīgā un sargāt trauslo brīvības elpu.

Mēs pirmie bijām, kas stājās Zemessardzē. Vispār tie bija cilvēki entuziasti. Te bija daudz tautasfrontiešu, kuri zināja, kas notiek, ka tiek apdraudēta Latvija. Tāpēc mūsu puiši – tādi kā Jānis Kononovs, Tihovskis, Budrevičs sanāca kopā un nolēma braukt uz Rīgu, uz barikādēm. Mans vecākais dēls Artūrs, tolaik 12. klases skolēns, arī brauca,” stāsta Zoja.

1991. gadā Zoja Policāne bija Ciblas pagasta priekšsēdētāja un viņas ziņā bija lemt, vai palīdzēt atrast transportu uz Rīgu, jo ceļš līdz galvaspilsētai nav nekāds tuvais – savi 300 kilometri.

“Tolaik, lai dotos uz Rīgu, bija nepieciešams transports, es organizēju autobusu. Puiši brauca autobusā, bet mēs ar dēlu uz barikādēm aizbraucām nākamajā dienā ar vilcienu. Ciblānieši bija Zaķusalā. Mēs ar dēlu arī devāmies turp. Īstas skaidrības nebija nevienam, tāpēc visi gaidīja, kas tad notiks. Apkārt valdīja pacilāts noskaņojums un kopības sajūta. Visapkārt dega ugunskuri. Bija ļoti daudz cilvēku, ne tikai no Ludzas rajona,” stāsta Zoja.

Zoja atklāj, ka nevienu mirkli nenožēlo, ka savulaik klausījusi savai sirdsbalsij, devusies uz barikādēm un bijusi piederīga Latvijas neatkarības atgūšanai, iestājusies par brīvu un demokrātisku valsti. Tagad viņas četri bērni jau ir pieauguši un trīs no viņiem dzīvo un strādā Latvijā.

“Patreiz mūsu valsts ir brīva. Mēs varam darīt to, ko gribam, varam strādāt, varam atpūsties. Tā ir mūsu valsts. Pagastā, var teikt, ir diezgan laba dzīve. Ir vidusskola, bērnudārzs, medpunkts šeit un Līdumniekos. Pacientu pietiek,” saka Zoja.

Zojai Policānei viens dēls ir robežsargs, otrs – zemessargs, meita strādā policijā.

Tagad par barikāžu laiku Zoja visbiežāk atceras valsts svētkos un, protams, barikāžu atceres dienu laikā janvārī. Fotogrāfiju un lielas daļas pagātnes liecību viņai vairs nav, jo pirms desmit gadiem ugunsgrēkā nodega māja, sadega dokumenti un Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Taču Zoja pārliecināta, kamēr ir cilvēki, kuri atceras to laiku, nekas nav zudis.

“Mūsu sabiedrība pret barikāžu dalībniekiem izturas ļoti pozitīvi – paldies, ka bijāt, paldies, ka aizstāvējāt! Bija tolaik cilvēki, kuri varēja palīdzēt dzimtenei. Man barikāžu dalībnieki ir tā kā draugi, kā bērni. Gan vietējie, gan no citiem rajoniem,” atzīst barikāžu dalībniece.

Taču Zojai, izvērtējot aizvadītos Latvijas neatkarības gadus, sirdī ir ne tikai gandarījums, bet arī rūgtums.

“Pagājuši 30 gadi, un manī tomēr ir zināma vilšanās. Raugoties uz pašreizējo situāciju valstī, man šķiet, ka varēja valsti pārvaldīt ar stingrāku roku, rīkoties citādi. Mūsu pagastā cilvēku skaits ir ļoti, ļoti sarucis. Tagad jau palikuši pārsvarā tikai vecie. Jaunie gandrīz visi brauc projām, mācās, daudzi brauc dzīvot uz ārzemēm,” stāsta Zoja.

Pārdzīvojot par izmirstošajiem laukiem, Zoja Policāne no Ciblas novada tomēr cer, ka viss nokārtosies, jo Latvijai daudzreiz nav klājies viegli, bet cilvēki ir mācējuši dot savai zemei jaunu elpu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti