Cilvēkiem, kas bija uz barikādēm, dziesma “Manai tautai” kļuvusi par tā laika simbolu. Smiltenietei Pārslai Jansonei tobrīd bija 15 gadu. Viņa kopā ar vēl pieciem draugiem jau pirms barikādēm nēsāja sarkanbaltsarkanus karodziņus, ķīmijas kabinetā dedzināja savu pioniera apliecību un skaidri apzinājās, ka ir par Latviju, tāpēc devās arī uz barikādēm.
“Nakts. Ir auksti. Neviens nesaprot, kurā brīdī kas notiks. Mēs laižam apkārt marinētu gurķu burku, un Ieva sēž ar ģitāru pie ugunskura un dzied, un mēs dziedam līdz,” atminas Jansone, kas tagad ir Smiltenes novada kultūras pārvaldes vadītāja. „Mēs graužam ziemā marinētus gurķu un dziedam. Es nekad mūžā vairāk neesmu sajutusi to sajūtu par Latviju, to saliedētību un tajā pašā laikā – „Mēs to varam”,” saka Jansone.
Viens no pirmajiem barikāžu dalībniekiem no Smiltenes, Jānis Fabians, Rīgā ieradās jau 13.janvārī, lai protesta manifestāciju atbalstītu. Tad arī viņš saprata, ka uz mājām nebrauks, un abi ar dēlu tovakar palika Rīgas ielās sargāt Doma laukumu.
“Domāju, nu ir pienācis laiks. Ja būs, tad būs, ja viņi nāks iekšā, tad rīkosimies. Un tad šitāds pats viens onkulis: viņš pienāk pie manis saka: “Es varu jums palīdzēt!”,” stāsta Fabians. „Viņš tā atrauj savu „kurtku” un tur automāts. Nu, paldies, Dievam, es nesaku, ka tas ir labi, netika ne tas automāts pielietots, nekā, jo tad būtu drausmīga asinsizliešana. Bija cilvēki, brauca arī no Kurzemes ar ieročiem, bet paldies Dievam, ka mūs pasargāja Dievs,” viņš nosaka.
Satiktie jaunieši atzīst, ka vēsturi mācīties nav viegli, bet dzirdēt cilvēku atmiņas par barikāžu laiku ir aizraujošāk, nekā lasīt par to vēstures grāmatās. “Šādos brīžos tu katru reizi uzzini kaut ko jaunu par citu cilvēku un notikumiem. Aiziet uz to pagātni un iedomājies, kā bija viņiem tajā laikā. Bija ļoti skarbi, un mums tagad ir ļoti labi,” atzīst skolniece Larisa Mahailova.
Smiltenē atceres pasākumā pie ugunskuriem pārsvarā bija jauni cilvēki, apliecinot, ka viņiem šī vēstures lappuse nav vienaldzīga.
