Baltkrievijas trīs neatkarības dienas. Kas ir Baltkrievijas Tautas Republika?

Baltkrievijā iespējams svinēt trīs neatkarības dienas. Baltkrievijas vēsturi skaidro Latvijas Radio kopā ar vēsturnieku Juri Ciganovu.

Baltkrievijas trīs neatkarības dienas. Kas ir Baltkrievijas Tautas Republika?Uģis Lībietis

    Šīs nedēļas sākumā, 25. augustā, Baltkrievijā tika atzīmēta viena no daudzajām neatkarības dienām. Šoreiz tā bija 29. gadadiena kopš 1991. gada 25. augusta, kad Baltkrievijas PSR Augstākā Padome piešķīra konstitucionālu statusu mēnesi iepriekš pieņemtajai deklarācijai par Baltkrievijas suverēno valstiskumu. Četrus mēnešus vēlāk oficiāli pārstāja eksistēt Padomju Savienība.

    Kopš Aleksandra Lukašenko nākšanas pie varas neatkarības diena tiek svinēta 3. jūlijā – dienā, kad Otrā pasaules kara laikā Minska tika atbrīvota no vācu okupācijas.

    Taču ir vēl arī trešā neatkarības diena. Tas ir 25. marts jeb Tautas gribas diena.

    Tajā tiek pieminēts 1918. gada 25. marts, kad Minskā tika proklamēta Baltkrievijas Tautas Republika. Šai valstij bija savs karogs – balti-sarkani-baltais, ģerbonis, himna un pases, taču par pilnvērtīgu valsti proklamētā demokrātiskā Baltkrievija tā arī nekad nekļuva. Lai gan pašreizējais Baltkrievijas valstiskums netiek saistīts ar simt gadu seno valstiskumu, trimdā joprojām darbojas Baltkrievijas Tautas Republikas Rada, kas ir pasaulē vecākā joprojām strādājošā trimdas valdība.

    Baltkrievu opozīcijas simbols - vēsturiskais Republikas karogs.

    Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā arī Baltkrievijā bija aktivizējušies baltkrievu nacionālo ideju aizstāvji, kuri vēlējās cīnīties par Baltkrievijas autonomiju republikāniskās Krievijas sastāvā. Tika sasaukts baltkrievu nacionālo organizāciju kongress, kurā tika ievēlēta Baltkrievijas Centrālā Rada, kas jau rudenī kļuva par Baltkrievijas Lielo Radu. Šī organizācija nostājās opozīcijā pret tobrīd lielāko Baltkrievijas teritorijas daļu kontrolējošo lielinieku Rietumu apgabalu izpildkomiteju.

    1917. gada 20. decembrī sākās Visbaltkrievijas I kongress, taču pēc vienas dienas lielinieki to padzina. Šis kongress gan paguva ievēlēt Izpildkomiteju, kura savukārt  bija iecerēta kā baltkrievu zemju pagaidu valdība. 1918. gada 18. februārī sākās Vācijas karaspēka uzbrukums, un pēc dažām dienām vācu armija ieņēma Minsku un lielāko daļu no mūsdienu Baltkrievijas teritorijas. 21. februārī Izpildkomiteja izdeva savu pirmo rezolūciju par to, ka tā pārņem varu visā baltkrievu apdzīvotajā teritorijā. Šai rezolūcijai, protams, bija tikai deklaratīva forma, jo reālas iespējas pārņemt varu Izpildkomitejai nebija. 3. martā Brestļitovskā krievu un vācu pārstāvji parakstīja miera līgumu, saskaņā ar kuru lielākā daļa baltkrievu apdzīvoto zemju palika Vācijas karaspēka kontrolē.

    1918. gada 9. martā Izpildkomiteja izdeva otro rezolūciju, kurā paziņoja par nepieciešamību veidot neatkarīgu valsti un pārdēvēja sevi par Baltkrievijas Tautas Republikas Radu, bet 25. martā Minskā šī Rada paziņoja par neatkarīgas un brīvas Baltkrievijas Tautas Republikas proklamēšanu un Tautas Sekretariāta jeb pagaidu valdības izveidošanu.

    Vēsturiskā kopsavilkuma autors ir Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc viņa domām, lai arī Baltkrievijas Tautas Republika tika nodibināta gandrīz astoņus mēnešus pirms Latvijas Republikas, tieši baltkrievus var uzskatīt par lielākajiem zaudētājiem ļoti sarežģītajā ģeopolitiskajā spēlē, kas toreiz risinājās šajā reģionā.

    Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs

    "Tas bija ļoti sarežģīts laiks visai Austrumeiropai. Šeit notika daudzu ārvalstu politisko un militāro interešu sadursme, un tā bija sanācis, ka Baltkrievijai, ja tā var teikt, vismazāk paveicās no visiem reģiona jaunveidojamajiem valstiskajiem veidojumiem, jaunveidojamām valstīm.

    Šī valsts tā arī nekad neinstitucionalizējās praktiski nekādā veidā – ne valsts iestāžu, ne valsts iekārtas, ne militārā spēka ziņā," norāda vēsturnieks.

    Kā klāsta Ciganovs, tobrīd Baltkrievijā par savām interesēm cīnījās gan Krievijas boļševiki, gan Krievijas monarhijas aizstāvji, gan Polijas, gan Vācijas, gan Ukrainas un Lietuvas pārstāvji. Bija iesaistīta arī Latvija, kas gan nepretendēja uz Baltkrievijas teritorijām, taču Baltkrievija izrādīja pretenzijas uz Latgali un Augškurzemi, kurā bija liela baltkrievu kopiena.

    Intervijā portālam "Meduza" Baltkrievijas Valsts universitātes docents, vēsturnieks Vladimirs Ļahovskis norāda, ka šim ģeopolitiskajam faktoram bija liela nozīme:

    "Baltkrievijas Tautas Republikai nebija vietējās pašpārvaldes iestāžu atbalsta, jo tur dominēja Viskrievijas partiju pārstāvji. Proti, līdz 1918. gada 25. marta lēmumam visas galvenās pilsētu domes principā atbalstīja Tautas Republikas valdību, cerot, ka Baltkrievija kļūs par daļu no Krievijas Federācijas. Taču pēc tam, kad tika parakstīts 25. marta akts, visi vietējās pašpārvaldes pārstāvji no valdības novērsās. Viņu pozīcijas bija vājas arī tāpēc, ka šī bija Vācijas okupācijas zona, un jebkādas nepakļaušanās gadījumā no pašvaldību puses vācieši šīs domes vienkārši slēdza."

    Vien dažus gadus pēc dibināšanas Baltkrievijas Tautas Republikas Rada pārcēlās uz Polijas karaspēka ieņemto Grodņu, vienlaicīgi mēģinot pārliecināt Polijas valdību par nepieciešamību veidot kopīgu federatīvu valsti. Polija gan šādai baltkrievu iniciatīvai nepiekrita, un arī Lietuvas valdībai līdzīgi piedāvājumi par baltkrievu apdzīvoto teritoriju iekļaušanu Lietuvā uz federatīviem principiem nešķita saistoši.

    1920. gada beigās Baltkrievijas Tautas Republikas valdība pārtrauca savu aktīvo darbību, bet līdz 1923. gadam tās Rada un valdība darbojās emigrācijā Kauņā, vēlāk pārcēlās uz Prāgu, cenšoties starptautiskajā sabiedrībā panākt šo organizāciju atzīšanu par baltkrievu gribas oficiālajiem paudējiem.

    Gan Rada, gan Baltkrievijas Tautas Republikas valdība emigrācijā darbojās gan starpkaru posmā, gan laikā pēc Otrā pasaules kara.

    Baltkrievu tautas kustība 1991. gadā.


    Interesanti ir arī tas, ka Baltkrievijas Tautas Republikas valstiskuma idejas netika pārņemtas 1991. gadā, kad Baltkrievija pasludināja savu neatkarību no PSRS. Kā norāda Juris Ciganovs, padomju gados tieši Baltkrievija bija visvairāk sovjetizētā padomju republika. Un, iespējams, baltkrievu tauta tobrīd vēl nebija gatava vēsturiskās republikas atjaunošanai:

    "Latvijai, Lietuvai un Igaunijai 90. gados bija, uz kā balstīties – uz šo 20 gadu neatkarību. Uz 20 gadu valstiskumu, kurš joprojām de iure pastāvēja. Toreiz bija tā alternatīva – izveidot kaut ko jaunu vai turpināt to pašu 18. novembra republiku. Mēs izvēlējāmies turpināt 18. novembra republiku. Bet baltkrieviem nekā tāda nebija. Jā, vienubrīd uzplaiksnīja šī Baltkrievijas Tautas Republikas ideja, parādījās vecā simbolika – balti-sarkani-baltais karogs, ģerbonis – pagoņa.

    Baltkrievijas Tautas Republikas idejas atjaunošana, varētu teikt, bija nelielas inteliģences daļas ideja. Tā neaizrāva plašu sabiedrības daļu. Laikam nebija gatava tam," stāstīja vēsturnieks.

    Kopš Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām drīz būs pagājis jau mēnesis. Un plašajās protesta akcijās pārliecinoši dominē baltsarkanbaltais Baltkrievijas Tautas Republikas karogs. Tas ir varas iestāžu gandrīz pilnībā aizliegts simbols, taču tieši pie šī karoga 1994. gadā Aleksandrs Lukašenko nodeva savu pirmo Baltkrievijas prezidenta zvērestu.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti