Audriņos piemiņas vietā, kas vēsta par 1942. gada traģēdijas upuriem, gulst ziedi. Iedzīvotāji piemin nacistiskās Vācijas okupācijas varas sodu, kad ciema mājas iznīcinātas līdz ar zemi, nogalināti vairāk nekā 200 vietējie civiliedzīvotāji.
Starp upuriem bija, piemēram, visas Lisovu ģimenes māsas, arī Burovu dzimtai piederīgie – Zinaīda, Jerofejs, Manefa... Visus sodīja par sarkanarmiešu slēpšanu sādžā.
Cietsirdīgā notikuma aculiecinieku vairs nav, taču pēcteču vidū aizvien saglabāti stāsti un sāpīgas atmiņas.
Audriņu ciema iedzīvotāja Valentīna padalījās: "Mamma stāstīja un raudāja. Viņas pusē nošautas astoņas dvēseles. Viņa redzēja, kā dega Audriņi, cauri mežam gāja uguns un dūmi. Baisi, skudriņas skrien pāri."
Apkopojot šādus stāstus, Latgales Kultūrvēstures muzejā šonedēļ skatāma tematiska izstāde, gan organizēta tiešsaistes diskusija. Tās laikā runāts par traģēdijas atspoguļošanu padomju varas gados un mūsdienās.
Vēlāk padomju varasiestādes nacistiskās Vācijas okupācijas laikā pastrādāto noziegumu tiesu izvērta par propagandas pasākumu. Tā notika VEF kultūras pilī – piespriežot nāvessodus pieciem apsūdzētajiem. Triju vietas gan bija tukšas. Tie bija paguvuši aizbēgt uz Vāciju, ASV, Kanādu. Viens no viņiem - Alberts Eihelis vēlāk Rietumvācijā tika notiesāts uz dažiem gadiem cietumā.
Vēsturnieki, kas pētījuši krimināllietu atzīst, ka padomju propaganda atspoguļoja sev izdevīgo stāsta daļu.
"Būtībā jau nacistiskās Vācijas represīvās iestādes nemaz nepavēlēja nogalināt visus sādžas iedzīvotājus. Tie pēc Daugavpils komisāra rīkojuma bija tikai 30 vīriešu kārtas šīs personas. Bet vietējā policijas iecirkņa pārstāvji lēma savādāk un tika iznīcināti principā. Ļoti iespējams, ka tādēļ, lai izpatiktu vietējai varai un varbūt uzkalpoties. Un tā rezultātā aizgāja bojā šie cilvēki," stāstīja vēsturnieks Kaspars Strods.
Vēsturnieki uzsvēra, ka šādā veidā var cīnīties arī ar dezinformāciju.
Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēstures doktors Kaspars Zellis norādīja: "Tas lielā mērā saskan ar, es teiktu, mūsu valsts, arī mūsu vēsturnieku viedokli, ka būtībā abi okupācijas režīmi – gan padomju, gan nacistu – bija vienlīdz asiņaini un noziedzīgi."
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA) asociētais profesors, vēstures doktors Vladislavs Malahovskis pauda: "Diemžēl mūsu sabiedrībā var redzēt, ka figurē tomēr šis skatījums tāds "balts-melns", un šī vienkāršošana ir diezgan bīstama dažkārt.''
Vēl daudz jautājumu
Lai arī kopš Audriņu traģēdijas apritējuši 80 gadi, aizvien ir daudz neatbildētu jautājumu. Liela daļa nacistu okupācijas laika dokumentu nav saglabājušies.
"Vispār, runājot par nacistu represīvo režīmu, mums joprojām, protams, šo dokumentu nav, jo par pastrādātajiem noziegumiem dokumenti parasti tiek iznīcināti vai pazūd. Tāpēc mums nav šo dokumentu pilna komplekta. Turklāt arī liecinieki vairs nav starp dzīvajiem," stāstīja Malahovskis.
Vēsturnieki norādīja, ka turpmāk pētījumos vajadzētu vairāk izvērtēt Rēzeknes policijas iecirkņa līdzatbildību.
Zellis sacīja: "Mēs ļoti labi apzināmies, ka 1964., 1965. gada paraugprāva pret šī iecirkņa policistiem bija čekas inspirēta. Šie jautājumi, protams, prasa detalizētāku izpēti un pārskatīšanu."
Bet Malahovskis piebilda: "Vietējie policijas, palīgpolicijas darbinieki pavēli izpildīja ''ar uzviju'', nošaujot pilnīgi visus arestētos Audriņu iedzīvotājus. Joprojām mēs varbūt precīzi nezinām, cik tieši tika nošauti, ir zināms, ka virs 200 noteikti, bet tur figurē skaitļi gan 201, gan 205. Protams, ka viņu vidū bija arī vismaz 50 bērni, jā, viens zīdainis arī."
Latvijas vēsturē nacistiskā vācu okupācijas vara kolektīvās atbildības principu, sodot civiliedzīvotājus, izmantojusi vairākkārt.
"80 gadi aprit ne tikai kopš Audriņu traģēdijas, bet 80 gadi aprit arī kopš Barsuku sādžas traģēdijas, kur līdzīgi dažas dienas vēlāk tika iznīcināti gandrīz 50 cilvēki, faktiski līdzīgu iemeslu dēļ, un šis notikums arī nedrīkst tikt aizmirsts. Tāpat mums jārunā arī par 1944. gada Zlēku traģēdiju un daudzām citām lietām," teica Zellis.
Novietot ziedus un pieminēt vienus no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē bija iespējams visas dienas garumā arī Audriņu iedzīvotāju publiskās nošaušanas vietās – Ančupānu memoriālā un Rēzeknes pilsētas tirgus laukumā.
