Kad 1880.gada aprīlī Doles draudzes ''Kuģos'' piedzima Pēteris Sēja, neviens vēl nezināja, ka no viņa izaugs vīrs, kurš atstās nozīmīgas pēdas ne vien savas dzimtās vietas attīstībā, bet arī visas mūsu valsts tapšanā. Līdz 1905. gadam Sēja strādājis par skolotāju vietējās draudzes skolā. Vēlāk darbu turpinājis Šveicē, uz kurieni emigrējis, lai izvairītos no represijām. Pēc piecpadsmit gadiem, atgriežoties dzimtenē, viņš iestājies Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā un darbojies kā sūtnis Zviedrijā, Dānijā, Itālijā un vēl vairākās valstīs.
Grāmatas autore, Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa stāsta, ka “jau agrā jaunībā viņš sevi jūt kā latvieti, kā savas dzimtās vietas patriotu, kas pasaulē iziet ar savas dzimtās vietas mīlestību”.
“Šai pašuzņemtajai nastai viņš visu mūžu strādā ar prieku. Caur grūtībām, caur nicinājumiem izdarot to, kas darāms. Diemžēl viņa mūžs beidzās traģiski,” stāsta Strazdiņa.
Pētera Sējas dzīvi un darbu Velta Strazdiņa sāka pētīt jau pirms trīsdesmit gadiem. Pirmais apraksts par izcilo novadnieku publicēts 1990. gadā izdevumā “Zviedrija – Latvija”. Septiņpadsmit gadus vēlāk viena nodaļa izcilajam valstsvīram atvēlēta arī grāmatā par 1905. gada revolūcija, bet, sagaidot viņa 138. un Latvijas simto dzimšanas dienu, izdota grāmata ''Pēteris Sēja. Mūžs Latvijai''.
“Tagad ir vēl trešā pievēršanās izcilajam novadniekam, cenšoties šo nodaļu, kas jau ir publicēta, padarīt lasāmāku,” saka Strazdiņa.
Pēteris Sēja saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni, kas tagad glabājas pie dzimtas pēctečiem, kuri turpina pētīt arī Sēju dzimtas koku.
“Viņa ieguldījums, vismaz manā dzīvē, ir tās vērtības, kas ir tiešām svarīgas. Tās ir vērtības, kuras nevar nopirkt par naudu. Pieticība, taupība, ticība. Ne velti viņš savā laikā teicis “nebūt mazam un netaisnam''. Tas varbūt parāda to, kāds bija viņa dzīves moto,” saka Pētera Sējas mazmazdēls Artis Sēja.
