Atslēgas

Atslēgas: "Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana"

Atslēgas

Atslēgas: "Padomju Latvijas industriālais milzis RAF"

Atslēgas. Kurš uzcēla Latvijas valsti?

«Atslēgas»: Zemnieku tauta Brīvdabas muzejā. Vai pilnīgs latviešu atspulgs?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā ir viens no senākajiem pasaulē, tapis drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas. Tolaik tas bija vairāk nekā muzejs. Stūrakmens jaunās nācijas identitātei un pašapziņai. Piemineklis latviskai mentalitātei. Bet šodien? Mēs joprojām teiktu, ka esam zemnieku tauta?

Jaunie rīdzinieki – latvieši

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Saka – kādi valsts cēlāji, tāda pati valsts. 1990. gadā neatkarīgu Latviju atjaunoja padomju cilvēki, un vēl tagad valsts mokās ar padomju domāšanas blaknēm. Kas cēla 1918. gada Latviju? Pirmajā Tautas padomes sastāvā un Pagaidu valdībā kopā bija 46 vīri. Tikai trīs dzimuši Rīgā. Absolūtais vairākums – lauku zēni, zemnieku pēcteči.

Brīvdabas muzejā jaunā valsts lika mājas, kādās bija dzimuši paši tās dibinātāji.

Viņi konservēja nevis kādu teiksmainu aizvēsturi, bet paši savas saknes. Šāds muzejs bija vainagojums latviešu nācijas tapšanai gadsimta garumā. 

Vēl 100 gadus pirms Latvijas dibināšanas par tautu attiecībām runāja maz. Tautība apzīmēja ne tik daudz etniskas, cik sociālas atšķirības: vācieši – kungi, latvieši – kalpi. Visu mainīja dzimtbūšanas atcelšana 19. gadsimta pirmajā pusē. Iespēja izpirkt savu zemi vairoja latviešu zemnieku turību, izglītību un nacionālo pašapziņu. Zemnieka dēls Krišjānis Valdemārs, studējot Tērbatā, uz savas istabas durvīm uzrakstīja: “Latvietis”. 30 gadus vēlāk Maskavas universitātē viņš jaunlatviešu lietā ievilka arī zemnieka dēlu Jāni Čaksti, vēlāko Latvijas Valsts prezidentu.

Atceļot dzimtbūšanu, zemniekiem tika dota arī pārvietošanās brīvība, tāpēc daudzi devās uz pilsētām, īpaši Rīgu, jo tur auga rūpniecība, vajadzēja darbaspēku. 1800. gadā Rīgā dzīvoja tikai nepilni 30 000 cilvēku – 4% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita.

100 gadus vēlāk, 1900. gadā, rīdzinieku skaits bija desmitkāršojies. Galvenokārt uz latviešu rēķina.

19. gadsimta pēdējos 30 gados latviešu skaits Rīgā pieauga pieckārši – no 23 000 līdz 127 000, un īpatsvars – no 23% līdz 45%. Latvieši pilsētās nebija tikai proletariāts, daudzi ieņēma cienījamu sociālo statusu. Pirms Pirmā pasaules kara lielākā daļa namīpašnieku bija latvieši – gandrīz 40%, otrajā vietā – ebreji, vācieši – tikai trešie un ceturtie – krievi. Tagadējo Rīgas centru arī cēluši galvenokārt latviešu arhitekti.

Protests un aizguvums

Liels lēciens latviešu pašapziņai bija Rīgas Latviešu biedrības dibināšana, to 1868. gadā rosināja trīs turīgi tautieši. Ierēdnis Bernhards Dīriķis nāca no bagātas saimnieka ģimenes Ērgļos, viņa tēvs rentēja muižu. Jānis Fridrihs Baumanis, Zaķusalas pārcēlāja dēls, Pēterburgā un Berlīnē bija izskolojies par pirmo diplomēto latviešu arhitektu. Fabrikants Rihards Tomsons bija dzimis Aizkraukles muižas vagara ģimenē, vēlāk arī pats bijis muižas pārvaldnieks.

Par muižas pārvaldnieku strādājis arī Tomsona un Dīriķa kompanjons, dzejnieks un cara armijas kapteinis Andrejs Pumpurs. Viņa tēvs bija muižas vīndedzis. 1888. gadā uz Trešajiem Dziedāšanas svētkiem Pumpurs publicēja eposu "Lāčplēsis" – vēl vienu latviešu augošās identitātes stūrakmeni. Vācieši "Lāčplēsi" kritizēja – atšķirībā no citu tautu eposiem, kas radušies gadsimtiem senās teikās, Pumpurs savējo sacerējis teju no zila gaisa. Kāpēc Lielvārde? Jo viņš pats tur dzimis un skolā gājis. Kāpēc Lāčplēsis? Jo zēna gados strādājis tēvabrāļa mājās, kas saukušās "Lāčplēši".

Latviskā identitāte tika kaldināta kā pretmets, protests visam vāciskajam, taču aizguva pašu vāciešu tradīcijas un atribūtus.

Tautas eposs, koru dziedāšanas svētki, pat Rīgas Latviešu biedrība bija tapusi pēc vācu šnites. Loģiski, jo vācu kultūra te vienmēr bija dominējusi un latviešiem teju asinīs. Izrādās - pat Brīvdabas muzejs ir vāciešu ideja!

Brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā ir viens no senākajiem pasaulē, tapis drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas. Tolaik tas bija vairāk kā muzejs. Stūrakmens jaunās nācijas identitātei un pašapziņai. Piemineklis latviskai mentalitātei. Bet šodien? Mēs joprojām teiktu, ka esam zemnieku tauta?

Demonstrē latviešu vēsturi

Pirmā ierosme etnogrāfiskas kolekcijas veidošanai bija Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896. gadā, Viskrievijas arheoloģiskā kongresa ietvaros. Izstādes ideju bija izauklējis vācu mācītājs, etnogrāfs Augusts Bīlenšteins. Rīkošanu uzņēmās Rīgas Latviešu biedrība. Kolekciju vāca trīs gadus ekspedīcijās pa visu Latviju – tūkstošiem tautastērpu, darbarīku, daiļamata priekšmetu. Kanālmalā, tagadējā Kronvalda parkā, uzbūvēja brīvdabas paviljonus, arī četras lauku sētu kopijas.

Vēriens – grandiozs, tā bija pirmā reize, kad šādi tiek demonstrēta latviešu vēsture.

Pēc dažiem gadiem tajā vietā uzcēla teātri, kurā proklamēja Latvijas valsti. Nikolaja ielu gar to pārdēvēja Valdemāra vārdā. 

Pēc izstādes loģisks bija jautājums, kur kolekciju likt. Rīgas vācu arhitektu biedrībai radās ideja par brīvdabas muzeju. Nupat kā pirmais pasaulē tāds bija tapis Stokholmā – slavenais "Skansens". Vācbaltieši brauca uz to smelties idejas un jau projektēja muzeju vāciskajā Mežaparkā. Latvieši bija pret – Rīgas Latviešu biedrība plānoja būvēt tradicionālu muzeju agrākās izstādes vietā. Kad sākās Pirmais pasaules karš, visi plāni paputēja.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis

Pēc kara un valsts proklamēšanas latvieši domas bija mainījuši. 1924. gada 2. februārī tika dibināts Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs – kārtējā vācu ideja pretvācu ideoloģijas cementēšanai. Diemžēl muzeja veidošanā latviskā mantojuma pretnostatījums vāciskajam izpaudās arī burtiski. Muzejam tika noskatīta agrākās Bonaventūras muižas zeme pie Juglas ezera. Muiža vairākus gadsimtus bija piederējusi vācu aristokrātiem, līdz 1920. gada zemes reformā nacionalizēta. Daļu muižas ēku valsts izpārdeva, bet kungu mājā ierīkoja Valsts stādu audzētavu. Padomju laikā tur saimniekojusi arī Lauksaimniecības akadēmija, krievu pamatskola, tagad – Brīvdabas muzeja administrācija. Stāvoklis žēlīgs. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis...

Visvecāko muižas ēciņu, agrāko pārvaldnieka māju, jau 1930. gados pārvietoja uz muzeja teritoriju. Tā celta 17. gadsimtā, viena no vecākajām dzīvajām Rīgas kocenēm. Varētu domāt, ka tāpēc to arī ielika muzejā. Taču tā nekad nav tikusi nopietni restaurēta un rādīta publikai, tā atrodas muzeja žogmalē un ilgu laiku tajā bija vien eksponātu noliktava un pārziņa dzīvoklis, tagad – avārijas tukšums un sapņi par restaurācijas centru. Kaut kad. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis...

Pieminekļa statuss ir visam muzejam, to arī dibināja Pieminekļu valde. Kaut tolaik modē bija mantojumu šķirot latviskajā un ne tik vērtīgajā svešajā, starp pirmajiem eksponātiem ir arī izņēmumi. Kad uz muzeju pārveda nelatviski barokālo Usmas baznīcu, tā dibinātājs un direktors, arhitekts Pauls Kundziņš Usmā pats projektēja jaunu dievnamu. Kundziņa latviskā mantojuma ideāls bija lauku sēta, tai veltītā monogrāfijā viņš rakstīja: “Mūžilgajā laika tecējumā latvju tauta savu dzīvi vadījusi lauku sētā, nešķirami tai piederēdama. Ja kāds no tautas locekļiem tika atrauts no dzimtās sētas, arī tas citos dzīves apstākļos arvien juties ar tēvu sētu jo cieši saistīts.”

Muzejs pagaidām bez skolas

Kundziņš gluži vai runāja par jaunās latvju valsts dibinātājiem.

Dzimuši laukos, skolojušies svešzemēs un tikuši augstos Rīgas amatos, viņi muzejā varēja justies kā bērnībā.

Piemēram, Zemgales sētā. Ir uzskats, ka no Zemgales, šīs latvju maizes klēts, nākusi arī bagātākā valstsvīru raža. Starp valsts dibinātājiem zemgalieši nav līderos, taču vārdi ir iespaidīgi. Te cēlušies visi četri pirmās brīvvalsts prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis. Arī pirmo Saeimu priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa kundze Klāra. Viens no muzeja eksponātiem ir pirts no Džūkstes – džūkstēnieša Gustava Zemgala bērnībā tai bija knapi 20 gadu. Savukārt atjaunotajā Latvijā no pieciem prezidentiem trīs dzimuši Rīgā. Saeimā gandrīz puse deputātu ir no Rīgas vai Pierīgas.

Starp 1918. gada valsts dibinātājiem viskuplāk - ar vairāk nekā trešdaļu - bija pārstāvēta Vidzeme. Tieši Vidzemes sēta bija pirmā, kad muzeju 1932. gadā atvēra publikai. Pašu pirmo uz šejieni pārveda 1730. gadā celto riju no Vestienas Rizgu mājām. Diemžēl 1994. gadā rija nodega, un muzejs lēma tās vietā nevis uzstādīt autentisku līdzīgu, bet vecās kopiju.

Savukārt Latgale starp Latvijas novadiem bija iedzinēja, to starp valsts dibinātājiem pārstāvēja tikai viens vīrs – Staņislavs Kambala no Rēzeknes apriņķa Kuļņevas pagasta Stapuļu sādžas. Tautas padomes sekretārs, Satversmes sapulces loceklis un vēlāk viens no Latvijas Bankas direktoriem.

No Kurzemes starp daudzajiem zemniekiem ir nākuši vēl četri pilsētnieki – divi no Tukuma, divi no Liepājas, arī pirmais Latvijas iekšlietu ministrs, vēlāk diplomāts Miķelis Valters. Viņa tēvs bija ostas strādnieks. Liepājas ostmalas noliktava, celta izteikti vāciskā stilā 17. gadsimta beigās, ir Brīvdabas muzeja vienīgā pilsētas ēka.

Muzejā daudz kā vēl trūkst no Latvijas pagātnes kopainas, nav arī skolas (ir pārvesta viena no Rendas, bet nav vēl uzstādīta). Pagaidām ir tikai rija no Valmieras, kuras viens gals ticis izmantots latviešu skoliņai.

Tieši skola ir latviskās indentitātes svarīgākā atslēga.

Pēc mazajām lauku skolām jaunlatvieši un jaunās Latvijas valstsvīri gara apvāršņus izplēta prestižās augstskolās. Tas pats Valters – Bernē, Sorbonnā, doktora grāds Cīrihē. Ulmanis – Cīrihē, Leipcigā, Nebraskā. Fricis Menders – Bernē un Briselē. Kārlis Albertiņš – Berlīnē un doktora grāds Vroclavā. Daudziem bija grādi no Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas, īpaši tieslietās.

Izglītība latviešiem deva kā turību, tā pilsonisku patriotismu. Vācu un krievu skolās izauga protests pret kungu nācijām. Protesta augsne ir nedrošība par sevi. Lauku pagātnes romantizācija muzejā bija jaunās valsts cenšanās pierādīt, ka arī zemnieku tautai var būt godājama vēsture un identitāte. Mūsdienās ar identitāti saprot ko vairāk. Etnogrāfija nav zinātne tikai par laukiem un tikai par vēsturi, bet arī par tautas šodienu. Un tauta nav vairs tikai tautība, tas ir nācijas kopums.

Latviešu nācijas identitātei pieder arī vācu muiža, arī tai jābūt muzejā. Un tas būtu pavisam vienkārši – turpat blakus muzejam taču ir, tikai jāizvāc savs kantoris un jāatliek atpakaļ vecā pārvaldnieka māja. Muzejā jābūt arī mazpilsētas žīda bodei, krieva svētbilžu darbnīcai un čigānu taboram. Un kāpēc tur nav nevienas latvieša pilsētas mājas? Amatnieki, strūdzinieki, zvejnieki, strādnieki... Un kur varenās zemnieku mūra ēkas? Arī nevienas! Tai pašā zviedru "Skansenā" ir i muiža, i pilsēta, i lauki, kā nabagie, tā bagātie. Jāņa Čakstes tēvs bija tik turīgs, ka nomāja muižu un pārvaldīja dzirnavas – arī tas jāstāsta muzejā.

Jaunākās muzeja ēkas (ja neskaita divas, kas uzstādītas pēc ugunsgrēkiem) ir jaunsaimnieka sētā, tā iekārtota 1990. gados. Ēkas celtas 1920. – 1930. gados, laikā, kad muzejs tika dibināts, un toreiz tādas bija parastas lauku mājas, par kuru likšanu muzejā neviens nedomāja. Vai pēc gadiem muzejā būtu liekami arī padomju kolhoznieku mitekļi?

Latviešiem patīk saukt sevi par zemnieku tautu, jo tāda esot mūsu izcelsme. Visas tautas cēlušās no alu cilvēkiem. Tad kāpēc neviena nesauc sevi par alu tautu? Izcelsme nav pagātnes fakts, bet process. Mēs kā tauta nemitīgi attīstāmies.

Ja šāds muzejs neattīstīsies, tas liks mums justies iesprūdušiem pagātnē, vecā romantizētā ideoloģijā par 700 verdzības gadiem.

Vīzes, spriguļi, salmu jumti... Mīļi, bet par maz. Latvija ir daudz bagātāka.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās līdz 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti