«Atslēgas»: Latvijas Tautas fronte. Atmodas saprāta balss

Kā cunami, kas rauj līdzi 

Latvijas Tautas frontes (LTF) mērogu labi parāda ātrums, kādā auga tās biedru skaits. Reģistrācijas sākumā, 1988.gada 6.septembrī – 5 000. Pēc četrām dienām – jau 79 000. Pēc mēneša dibināšanas kongresā – 110 000. Vēl gadu vēlāk otrajā kongresā – 250 000.

Gada laikā desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju kļuva par vienas organizācijas biedriem.

LTF mērogu parāda ātrums, kādā auga tās biedru skaits. Gada laikā par vienas organizācijas biedriem kļuva desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Tas bija kā cunami, kas rauj līdzi visus. Tauta bangoja mītiņos un izslāpusi ķēra brīvības vēsmas. 1990.gada pavasarī parlamenta vēlēšanās par LTF balsoja vairāk nekā 900 000 cilvēku. Viena politiska organizācija ieguva gandrīz 60% parlamenta – kaut kas tāds nekad vairs nav bijis un nebūs demokrātiskas Latvijas vēsturē. Šīs vēlēšanas, pēc kurām tapa 4.maija Neatkarības deklarācija, bija LTF lidojuma augstākais punkts. Taču tikai dažus mēnešus iepriekš, LTF otrajā kongresā 1989.gada oktobrī, tā piedzīvoja teju zemāko kritienu, gandrīz beigas.

1990.gada parlamenta vēlēšanās par LTF balsoja vairāk nekā 900 000 cilvēku. Viena politiska organizācija ieguva gandrīz 60% parlamenta! Šīs vēlēšanas, pēc kurām tapa 4.maija deklarācija, bija LTF lidojuma augstākais punkts. Taču tikai dažus mēnešus iepriekš tā piedzīvoja teju zemāko kritienu, gandrīz beigas.

1989.gadā tauta vēl reiba no Atmodas eiforijas, bet frontes rindās jau norisa niknas cīņas par ietekmi.

Spriedze bija iekodēta pašā LTF saknē, jo tā bija pārāk masveidīga, lai spētu būt vienota. LTF priekšsēdis Dainis Īvāns jau dibināšanas kongresā teica – šī ir “LPSR vēsturē pirmā demokrātiskā tautas parlamenta sēde”. Tātad – nevis organizācija, bet “parlaments”.

Ideja pirmoreiz izskanēja Maskavā

LTF rāva gabalos gan iekšējo “frakciju” nesaskaņas, gan ārēji spēki.

No vienas puses, komunistu partijas reakcionārais spārns Alfrēda Rubika vadībā. Rubikieši mudināja izstāties no LTF visus komunistus (un to frontē bija ļoti daudz!), jo LTF nu jau oficiāli pasludinājusi mērķi – neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.

No otras puses, LTF lojālos komunistus raustīja nacionālradikāļi – Pilsoņu kongress un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Viņi komunistus sauca par frontes piekto kolonnu, kas tikai vārdos ir par neatkarību, bet klusībā gaida pavēli no Kremļa, lai mestu kažoku atpakaļ. Komunisti tolaik bija arī Ivars Godmanis, Jānis Škapars, Sarmīte Ēlerte, Jānis Peters, Imants Ziedonis... Teju viss frontes zieds! Tieši par to brēca radikāļi, ka LTF ir Kremļa inspirēta sazvērestība. Murgs, protams, bet zināms, kur tam kājas aug.

Ideja dibināt tautas fronti pirmoreiz patiešām izskanēja Maskavā 1988.gada pavasarī no Krievijas liberāļu aprindām. Mērķis bija radīt plašu tautas kustību Gorbačova "perestroikas" atbalstam. Ideju pirmie uzķēra igauņi, bet Latvijas radošā inteliģence slavenajā jūnija plēnumā to noraidīja. Drīz pēc tam pirmais lēmums par frontes veidošanu tik tiešām tapa Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālkomitejā (CK). Aicinājumu dibināt LTF publicēja avīze "Padomju Jaunatne". Sagatavošanas darbi tika uzticēti LKP CK ideoloģijas sekretāram Anatolijam Gorbunovam.

Partija fronti bija iecerējusi kā apolitisku sabiedrisku kustību, kas darbosies tās pakļautībā.

Lai nepieļautu, ka iniciatīvu pārņem nacionālisti, partija sev palīgos pieaicināja mērenāko radošo inteliģenci. Par LTF dibināšanas kongresa galveno rīkotāju kļuva Rakstnieku savienības priekšsēdis Jānis Peters.

Ar uzticību radošajiem partija pārrēķinājās. Tieši tāpēc fronte kļuva tik masveidīga un izslīdēja no partijas grožiem, ka pie stūres tika mērenie – tautas saprāta balss. Ja kodols veidotos kādā no radikālajiem flangiem – vienalga, LKP vai nacionālistu pusē – fronte ierautu grāvī un nepavilktu aiz sevis tautas vairākumu. Centrs ir tas, kas pievelk visas puses. Un notur uz ceļa.

Iekšējo “frakciju” nesaskaņas

Mēreni centrisks bija arī LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Viņš atklāti pauda, ka nacionālistu destrukcija zāģē LTF izredzes parlamenta vēlēšanās. Radikāļi gribēja viņu gāzt, un 2. kongresā kā alternatīvu priekšsēža kandidātu virzīja Imantu Kalniņu. Ironiski - Kalniņš bija autors skaistajai frontes himnai “Pie pleca plecs ar īstiem brāļiem. Bez elkoņiem – pie pleca plecs”. Absolūtais vairākums izvēlējās palikt pie Īvāna pleca.

Taču visniknākie strīdi vēl pirms kongresa bija nevis par kādiem augstiem politiskiem principiem, bet par maznozīmīgu formālu procedūras jautājumu, kā vēlēt LTF Domi. Dome bija LTF lēmējinstitūcija – 100 cilvēku, no kuriem daļu izvirzīja kongress un daļu – vietējās nodaļas. Radikāļi gribēja, lai kongresa daļa būtu divas trešdaļas, jo tādējādi varēja Domē dabūt vairāk savējos; mērenajām lauku nodaļām viņi neuzticējās. Turpretī LTF vadība bija par otrādu proporciju.

Tīrā matu skaldīšana! No šodienas skatupunkta – pat smieklīga uz lielās vēstures fona. Taču toreiz tā gandrīz sagrāva frontes 2. kongresu un visu fronti. 

Visa Latvija pie TV ekrāniem

Kongress sākās sestdien, 7.oktobrī. Šīs dienas divi notikumi labi ilustrē, cik plašā spektrā toreiz norisa politika. Pirmais notikums vēl pirms kongresa – rīta aizlūgums Rīgas Domā. To vadīja četri luterāņu mācītāji: Juris Rubenis, represētie disidenti Modris Plāte un Māris Ludvigs, kā arī trimdinieks Māris Ķirsons, kurš vēl nesen pretpadomju mītiņā Madridē bija sev publiski pārgiezis vēnas. Rubenis jau pirms gada bija sarūpējis rūgtu pārsteigumu oficiālajai varai – LTF dibināšanas kongresa aizlūgumā turpat Domā viņš līdz pēdējam turēja noslēpumā, ka nevis pats to vadīs, bet atdos savu vietu no baznīcas izraidītajam Plātem. Gadu vēlāk Plāte jau bija reabilitēts.

LTF dibināšanas kongresa aizlūgumā Rīgas Domā Juris Rubenis bija sarūpējis rūgtu pārsteigumu oficiālajai varai. Viņš līdz pēdējam turēja noslēpumā, ka nevis pats to vadīs, bet atdos savu vietu no baznīcas izraidītajam disidentam Modrim Plātem.

Otrs notikums risinājās padomju nomenklatūras iecienītajā viesnīcā "Rīdzene" – LKP CK sekretāra Gorbunova pusdienas par godu LTF kongresam. Ielūgti gan kaimiņzemju tautfrontieši, gan latviešu trimdas vadītāji. Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdim Gunāram Meierovicam brauciens uz kongresu bija pirmā atkalredzēšanās ar dzimteni.

Varam tikai minēt, kāds krupis trimdiniekiem bija jānorij – krupis no komunistu partijas vadības šķīvja.

Taču arī viņus vadīja saprāta balss, politisks pragmatisms un tak jau arī elementāra pieklājība.

Disidenti sprediķo Domā, trimda pusdieno ar LKP Centrālkomiteju... Pārmaiņu rats griezās strauji. Bet ne visur. LKP Politizglītības nama (tagadējā Kongresu nama) foajē joprojām goda vietā Ļeņins. Tautfrontiešiem statuju neļāva novākt. Tad nu visi vienkārši izlikās to neredzam – vairāk nekā tūkstotis delegātu, 300 žurnālistu un visa Latvija pie TV ekrāniem.

Par mata tiesu no strupceļa

Kongress bija smags, debates – nejēdzīgi garas un naidīgas. Kā paredzēts, visgrūtāk gāja ar Domes veidošanu. LTF vadība bija nākusi radikāļiem pretī ar kompromisu – kongresa un nodaļu pārstāvju skaits Domē varētu būt vienāds. Radikāļiem arī tas nebija labi. Pārējie kongresa delegāti aizsvilās un spītējot balsoja nevis par vadības kompromisu, bet par sākotnējo variantu, kas radikāļiem bija vismazāk pieņemams. Tā bija eksplozija. Nacionālisti balsojumu boikotēja un pameta zāli. Kongress – par mata tiesu no strupceļa, fronte – no šķelšanās.

Vārdu ņēma Juris Rubenis. Mācītāja balss bija satraukta:

“Uz mums šobrīd skatās visa Latvija, uz mums skatās arī daudzi citi cilvēki ārpus Latvijas, un ar to, ko mēs pašreiz darām, mēs apliecinām šobrīd visai pasaulei, ka mēs brīvai Latvijai neesam gatavi un ka mēs neesam pelnījuši to, ka mums šī brīvā Latvija tiek dota. Vai tad patiešām mēs nevaram šai brīdī piedzīvot un saprast, ka mums ir jābūt vienotiem, ka vienotība ir svarīgāka par visiem procedūras jautājumiem, par visiem mūsu principiem, lai mēs varētu šai brīdī būt un palikt vienoti, un iziet no šejienes vienoti? Mēs bieži vien arī šajā kongresā esam runājuši par vispārcilvēciskajām vērtībām, garīgumu un tā tālāk, un tā joprojām. Bet mēs esam spilgti demonstrējuši, ka mēs esam ļoti tālu no visa tā. Un ka no šī garīguma, no sirdsapziņas, no iekšējas izjūtas un izpratnes mūsos ir kaut kas pavisam, pavisam niecīgs.”

Rubenis runāja par visām šīm augstajām matērijām, kaut mērķis bija taktisks – pierunāt kongresu vēlreiz balsot par to sasodīto Domes delegātu proporciju. Īvāna vietniekam Ivaram Godmanim bija izdevies pielauzt nacionālistus, Rubenim nu bija jāpārliecina pārējais kongress:

“Tas izskatās, protams, ļoti smieklīgi, ka mēs atgriežamies pie tā, kas jau ir nobalsots un pārbalsojam desmitkārtīgi, bet šobrīd mums to vajadzētu mēģināt. (..) Un, ja jums kaut ko nozīmē vārds Dievs (es ceru, ka jums tas kaut ko nozīmē, jo jūs visi esat dziedājuši vārdus “Dievs, svētī Latviju!”), tad es jūs Dieva dēļ gribētu lūgt – mēģiniet to izdarīt!”

LTF otrajā kongresā 1989.gada oktobrī nacionālradikāļu intrigas fronti gandrīz sašķēla. Vārdu ņēma Juris Rubenis. Apelējot pie Dieva, viņš lūdza delegātus attapties un atcerēties par kopīgo mērķi – Latvijas neatkarību. Tā nebija runa, drīzāk tautas saprāta balss kliedziens.

Tas izklausījās pēc viedas saprāta balss nerātnu bērnu izdemolētā mājā. Turklāt vīram, kas izglāba Tautas fronti, bija tikai 27 gadi. Politikai – zaļknābja vecums. Bet pārlaicīgas varas apveltītajiem gadi neeksistē.

Par nākotnes politikas centru nekļuva 

Šie strīdi, kaut toreiz nesagrāva fronti, ļauj saprast tās nenovēršamo misiju. LTF bija Latvijas parlamentārās iekārtas placdarms, tramplīns nākotnes partijām un politikas spīdekļiem. Drīz pēc graujošās uzvaras 1990.gada vēlēšanās sākās LTF noriets. Trīs gadus vēlāk par atjaunotās valsts pirmās Saeimas superspēku kļuva liberālā partija "Latvijas ceļš" ar "Rīdzenes" pusdienu varoņiem Gorbunovu un Meierovicu galvgalī. LTF liste ar lokomotīvi Godmani Saeimā vispār netika. 

LTF bija palaidusi garām brīdi, kad pati varēja kļūt par nākotnes politikas centru.

Pārāk vēlu tā pārveidojās par partiju, pārāk daudz saprāta balsu bija to pametušas.

Agrāk LTF bija tik liela un izplūdusi, ka tagad pat nespēja nodefinēt savu politisko orientāciju. Tā izčūkstēja kā necila sīkpartija; tikpat kā neviens neatceras tās pēdējo nosaukumu, priekšsēdi un pašlikvidācijas datumu – 1999.gada 9.oktobri.

Viss redzamais, kas palicis pēc bērēm, ir muzejs agrākajā LTF mītnē Vecrīgā. Protams, ļoti noderīgs pagātnes fiksēšanai, taču par fronti tas pasaka tieši to – tā ir pagātne. Tās vairs nav. Zīmīgākais eksponāts – leģendārais Īvāna otrā kongresa džemperis ar auseklīšiem. Bez sprogainās galvas tas atgādina iebalzamētu rumpi mauzolejā – agrāk diženas organizācijas pīšļus, kad to pametuši dižie prāti.

Daiļrunīgākais LTF muzeja eksponāts – leģendārais Daiņa Īvāna džemperis ar auseklīšiem. Bez sprogainās galvas tas atgādina iebalzamētu rumpi mauzolejā – agrāk diženas organizācijas pīšļus, kad to pametuši dižie prāti.

Pats Īvāns nupat bija sašutis, ka simtgades svētku valsts programmā neesot neviena notikuma, veltīta Tautas frontei. Kaut bez tās mēs simtgadi nemaz nesvinētu un varbūt pat nerunātu vairs latviski. Toties simtgades Saeimas vēlēšanas daudz nopietnāk nekā jebkad draud sagraut to, ko mēs ar savu fronti esam cēluši – skan brīdinājumi par populistiem, kas Latviju var ievilkt Kremļa ēnā. Jau atkal gaisa jaucēji populisti... Vai šoreiz būs saprāta balss, kas tos apturēs? Varbūt tā jāmeklē pašiem sevī?

Vēsture nebeidzas muzejos, tā turpina tapt ik dienas. Mūsu pašu rokās ir to veidot. Vai sapurgāt.

Šodien viss redzamais, kas palicis pāri no LTF, ir muzejs. Pēc neatkarības atgūšanas LTF palaida garām brīdi, kad varēja kļūt par nākotnes politikas centru. Pārāk vēlu tā pārveidojās par partiju, pārāk daudz saprāta balsu bija to pametušas. Agrāk LTF bija tik liela un izplūdusi, ka norieta beigās pat nespēja nodefinēt savu politisko orientāciju. Tā izčūkstēja kā necila sīkpartija.