"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
20 gados lauki apgriezti kājām gaisā
20 gadu laikā jau otro reizi Latvijas lauki tika apgriezti kājām gaisā. 1920. gadā jaunā latviešu vara atņēma zemi muižām un izpārdeva bezzemniekiem. 1940. gadā okupantu vara atņēma zemi zemniekiem un izdāļāja vēl atlikušajiem bezzemniekiem. 1920. gada zemes reformā radās 55 000 jaunsaimniecību. 1940. gada reformā teju tikpat – 52 000. Lielākā atšķirība – pilnībā iznīcināts privātīpašums. 1920. gadā valsts nacionalizēja muižas, taču radīja jaunu lauku īpašnieku slāni. Turpretī 1940. gadā valsts nacionalizēja absolūti visu privātīpašumu, un zemi gan esošām, gan no jauna radītām saimniecībām ļāva paturēt tikai lietošanā. Vissāpīgāk cieta zemnieki ar 30 hektāriem un lielākām platībām – viņiem daļu zemes atņēma, lai iedotu citiem.
Šī reforma bija pirmais solis uz lauku kolektivizāciju – ar maziem zemes pleķīšiem “nopirkt” trūcīgo ļaužu lojalitāti padomju varai un tad kā saimnieciski mazspējīgus mudināt apvienoties kopsaimniecībās. Tiesa, ar kolhozu dibināšanu vara vēl nesteidzās. Viltus “Tautas Saeima” 1940. gadā pat liekulīgi deklarēja: “Visi mēģinājumi pret darba zemnieku gribu organizēt kolhozus tiks stingri apkaroti kā valstij un tautai naidīga rīcība.”
Līdz karam Latvijā paguva nodibināt tikai vienu kolhozu – "Staļina arteli" Abrenes apriņķī. Bet, tā kā jau drīz Abreni pievienoja Krievijai, par pirmo Latvijas kolhozu tiek uzskatīts cits – Jelgavas apriņķa "Nākotne".
"Nākotne" Šķibes pagastā pie Jelgavas bija pirmais LPSR kolhozs, dibināts 1946. gada 20. novembrī. Tolaik "Nākotne" bija no zila gaisa pagrābts vārds, bet šodien – lielākais pagasta ciems. Kolhozu nosaukumi, kas pārtapuši vietvārdos un dzīvo joprojām, labi ilustrē kolektivizācijas sērgas neizplēšamās saknes mūsu zemē un prātos.
Kolhozi tapa, bet tajos iestājās mazākā daļa zemnieku
1946. gada 20. novembris bija draņķīga, miglaina trešdiena. Šur tur mežos partizāni vēl aizvakar bija nosvinējuši zudušās valsts proklamēšanu, bet Šķibes pagasta "Jaunzemju" mājās pulcējās 11 sīkzemnieki, lai proklamētu pirmo kolhozu. Daļai no viņiem zemi bija piešķīrusi padomju vara. Par priekšsēdētāju ievēlēja vienu no sava vidus – agrāko kalpu un sarkanarmieti Staņislavu Leitānu. Viņš nupat bija kļuvis arī par pagasta partorgu (jeb galveno komunistu), jo iepriekšējo partodzi bija nošāvuši partizāni.
Bailes no partizāniem atturēja stāties kolhozos.
Padomju vara tās centās kliedēt, solot dāsnas nodokļu atlaides un elektrību un telefonus kolhoznieku mājās. Kolhoza būtība bija – zemnieki savus individuālās lietošanas zemes gabalus apvieno kopīgai lietošanai, un tā visa kļūst par nedalītu kolhoza zemi. To pašu dara ar lopiem un inventāru, un turpmāk par darbu kolhozā saņem valsts algu. Kolhozs "Nākotne" pirmsākumos bija niecīgs: 135 hektāri, 15 govis, 9 zirgi, 8 cūkas, 5 arkli.
Pirmos kolhozus komunisti dibināja izklaidus dažādos novados, jo tiem bija jākļūst par “paraugsaimniecībām, kas zemnieku masām propagandētu kolektivizācijas ideju”. Drīz vien kolhozi jau dzima galvu reibinošos tempos. 1947. gada sākumā – 4, pēc gada – 76, vēl pēc gada – 890, un vēl pēc trim mēnešiem, 1949. gada martā, – jau 1443 kolhozi. Tomēr pat tad kolhozos bija iestājusies mazākā daļa zemnieku.
Ar paraugsaimniecību piemēru un leiputrijas solījumiem nepietika. Varai bija jāmeklē iedarbīgāks stimuls.
Kolhozu “dzimstības” sprādziens
Par lūzuma punktu kļuva 1949. gada 25. marts. Deportācijas. Vienā dienā uz Sibīriju aizveda gandrīz 45 000 cilvēku, no tiem 30 000 kā kulakus, pārāk turīgus zemniekus. Palikušie saprata, ka tas draud arī viņiem.
12 dienās nodibināja vairāk kolhozu nekā pirms tam divarpus gados – 1740 jeb vidēji 145 kolhozus vienā dienā.
1949. gada vasarā kolhozos bija sabēgušas jau trīs ceturtdaļas zemnieku, 1950. gada beigās – teju visi. Sākās mazo kolhozu apvienošana lielākos. Latvijas lauku kolektivizācijai bija pielikts trekns dubļains punkts.
Tāds kolhozu “dzimstības” sprādziens prasīja arī izdomu – katram taču bija jādod vārdiņš! Prātīgākie nokristīja kolhozu kādā jau esošā apkaimes vietvārdā – "Ādaži", "Tērvete", "Gaiziņš", "Ogre"... Bija arī dedzīgāki režīma līdzskrējēji – "Lielais Oktobris", "Ļeņina ceļš", "9. maijs", "Sarkanā bāka". Vai vienkārši modernie – "Avangards", "Progress", "Dzirkstele", "Stars". Kolhozu sērgas neizplēšamās saknes mūsu zemē un prātos labi ilustrē nosaukumi, kas pārtapuši vietvārdos un dzīvo joprojām. "Nākotne" bija no zila gaisa pagrābts vārds, bet šodien – lielākais pagasta ciems starp Glūdu un Šķibi, un zem viena jumta agrākajā kolhoza kantora ēkā mīt gan Glūdas pagastmāja, gan Šķibes skola, gan Nākotnes Kultūras nams.
Vēl trakāk ļaužu apmiglotie prāti izpaudās jaunas folkloras darināšanā. Padomju vara to veicināja, lai pierādītu kolhozu “latviskumu”. Maskavas avīze "Pravda" ziņoja, ka 1949. gada vasarā LPSR Zinātņu akadēmijas Folkloras institūts savācis 100 000 jaunu dziesmu, teiku un parunu.
“Kas kaitēja nedzīvot
Diženā kolhozā
Simtiem govis man slaucamas
Simtiem zirgu izbraucami.“
“Kolhoznieks miežus ara,
Līdz nosvīda kumeliņš.
Ruden dzersi miežu alu,
Līdz matiņi pilēt sāks.
Līdz matiņi pilēt sāks,
Lielo Staļin’ slavēdams.”
Suņa murgi, tomēr cik trāpīgi – tev jānodzeras, lai sāktu slavēt Staļinu.
“Kolhoznieks miežus ara, / Līdz nosvīda kumeliņš. / Ruden’ dzersi miežu alu, / Lielo Staļin’ slavēdams.” Kolhozu pirmsākumos tika radīts mākslīgs propagandas žanrs – kolhozu folklora, un jaunās “tautasdziesmas” vāca Zinātņu akadēmijas Folkloras institūts.
Kolhozu skarbā realitāte
Latvijas lauki pamazām nodzērās. Kolhozu realitāte bija skarba.
Īpaši pirmajos gados tie bija nabadzīgi, vāji apgādāti, ar zemu ražību. Ļaudis – demotivēti un samīti. Algas bija niecīgas, tās pašas maksāja vairāk graudā, ne naudā, un nevis cēla, bet samazināja. 1953. gadā sestā daļa kolhozu algās nemaksāja ne kapeikas. Toties nodokļus, kurus pirms tam solīja atlaist, pacēla desmitkārtīgi.
Pašu lietošanā kolhozniekiem atstāja tikai tā sauktās piemājas saimniecības – mazu pushektāra dārziņu, arī lopu skaitu limitēja un vēl no tā paša ievāca ikgadējos meslus. Bez parastā algas darba bija arī obligātie darbi “sabiedriskā kārtā” – vispār bez atlīdzības. Zemnieku stāvoklis bija ļaunāks nekā muižu laikos. Zemi no muižas varēja izpirkt, bet no kolhoza izstāties nedrīkstēja un privātīpašums bija aizliegts. Pēc vairāk nekā gadsimta Latvijā bija atjaunota dzimtbūšana.
LPSR vadība iztapībā Maskavai par svarīgāko tautsaimniecības jomu bija pasludinājusi smago rūpniecību. Zemkopībai ļāva kūļāties novārtā. 1950. gadu sākumā govju un zirgu laukos bija pat mazāk nekā pirmajos pēckara gados, nerunājot par pirmskara laiku.
Pirmskara ražības līmeni kolhozi spēja sasniegt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem – piena ražošanā 70. gados, graudu – 80. gados, bet kartupeļu ražošanā – vispār nekad.
Superkolhozs "Nākotne"
Gaisma pamalē sāka ataust 50. gadu vidū, īpaši Hruščova laikā, kad lauksaimniecība kļuva par jaunā vadoņa “reliģiju”. Tika paaugstinātas produktu iepirkuma cenas, uzlabojās apgāde ar tehniku, tika finansēta lauksaimniecības zinātne un izglītība. Pēc pirmo gadu pagrimuma varai atkal vajadzēja paraugkolhozus. Par vienu no tādiem kļuva "Nākotne". Pašu spēkiem.
Starp "Nākotnes" 11 dibinātājiem bija Alvīna Čikste, latviete no Baltkrievijas, viņas vīrs tur bija kolhoza priekšsēdētājs, Staļina laikā 1937. gadā nošauts kā “tautas ienaidnieks”. Alvīnai bija dēls Arturs, kolhozu dibinot, viņam bija 16. Bet jau 19 gadu vecumā jaunais komjaunietis par rekordlielu graudu ražu tika apbalvots ar Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu – viens no pirmajiem Padomju Latvijā – 1949. gadā. Pirmais LPSR valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins to pašu godalgu saņēma tikai 1957. gadā, rakstnieks Andrejs Upīts – 1967. gadā.
Bet jau gadu iepriekš, 1966. gadā, Arturs Čikste kļuva par "Nākotnes" šefu. Kolhozu priekšsēdētājus izvēlējās vai nu no pašu vidus, vai arī iecēla Komunistiskā partija no “centra”. Izglītotu lauksaimnieku bija maz, tāds nebija arī Čikste, bet "Nākotnei" paveicās. Dzelžaina tvēriena līderis, talantīgs izsitējs “augšās” un vienlaikus – gādīgs pret savējiem, Čikste gādāja par "Nākotnes" spožo nākotni ceturtdaļgadsimta garumā. Viņa vadītā "Nākotne" kļuva par vienu no Latvijas superkolhoziem. Ļaudis gluži kā futūristiskās filmās skandēja: “Mēs dzīvojam "Nākotnē"! Mēs esam no "Nākotnes"!”
Teju 30 gadus "Nākotni" vadīja Arturs Čikste, leģendārs padomju laika “top menedžeris”. Viņa vadībā kolhozs kļuva par vienu no LPSR paraugsaimniecībām. Viņš pats bija paraugs savējiem – jau 19 gadu vecumā apbalvots ar Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu, viens no pirmajiem LPSR.
Pakāpeniski "Nākotnei" pievienoja citus apkaimes kolhozus, un 1970. gados tā no nieka 135 hektāriem bija izaugusi līdz 8000 hektāriem. Vislielākais kolhozs Latvijā – Talsu rajona "Draudzība" – gan bija vēl divtik liels.
Taču "Nākotnes" ekonomiskie rādītāji bija tuvu rekordam. Ražība – vismaz trešdaļu augstāka par kolhozu vidējo, algas – pat divreiz lielākas.
"Nākotnes" ziedu laikos lielu daļu priekšsēdētāja darbadienas aizņēma augstu delegāciju un ekskursantu pavadīšana.
Viensētu bojāeja un dzīvokļi laukos
Īsts brīnums bija "Nākotnes" jaunais ciemats. Tolaik tā sauktos kolhozu centrus slēja visur, bet pārsvarā – ar neizteiksmīgiem tipveida projektiem. Čikstes ambīcija bija radīt ko īpašu, lai gan “specprojekti” bija dārgi. Daudzdzīvokļu mājas "Nākotnē" veidotas tā, lai visi dzīvokļi būtu, cik iespējams, gaiši un ērti. Un ņemiet vērā – dzīvokļi tolaik bija par brīvu. Pilsētas ērtību radīšana laukos bija arī mēģinājums noturēt prom bēgošos lauciniekus.
Īsts brīnums bija "Nākotnes" jaunais ciemats. Tolaik kolhozu centrus slēja visur, bet pārsvarā – ar neizteiksmīgiem tipveida projektiem. Čikstes ambīcija bija radīt ko īpašu, kaut “specprojekti” bija dārgi. Un dzīvokļi tolaik bija par brīvu! Pilsētas ērtību radīšana laukos bija arī mēģinājums noturēt prom bēgošos lauciniekus.
Taču tāpat okupācijas gados lauku iedzīvotāju īpatsvars samazinājās no divām trešdaļām līdz vienai.
Baisākā ēnas puse dzīvokļu celšanai laukos bija viensētu bojāeja. Jau 50. gados LPSR vadība ziņoja Staļinam, ka “viensētas traucē lauksaimniecības attīstībai” un prasīja naudu 100 000 māju likvidēšanai. To pamatoja arī ar lauku meliorāciju – dzimtas mājas lauka vidū bija tikpat nevērtīgas kā krūmu puduris vai akmens, nošķūrēja visu. Gadsimtiem senais lauku dzīvesziņas DNS tika samaitāts. Sadzīti sādžās, ļaudis atmeta agrākos tikumus – patstāvību, cieņu pret privātumu. Par normu kļuva zagšana – kāpēc ēst savus kartupeļus, ja blakus laukā var sarakt kolhoza kartupeļus, tie taču pieder visiem.
Kolhozi bija kļuvuši par tik nesatricināmu dzīves stūrakmeni, ka 80. gadu sākumā tos apdziedāja pat lauku patības un dižkoku glābējs Imants Ziedonis ar režisori Rozi Stiebru propagandas filmiņā bērniem "Kas tas ir – kolhozs?" Kultūra baroja kolhozus, un kolhozi baroja kultūru. Grupas "Jumprava" nosaukums cēlies no kolhoza "Jumprava". Aizliegtais "Pērkons" patvērās kolhozā "Padomju Latvija". Jānis Lūsēns pēc "Zodiaka" pirmās izjukšanas vadīja kolhoza "Boļševiks" ansambli "Neptūns". Arī "Nākotnei" bija sava rokgrupa – "Varavīksne".
Kolhozi bija kļuvuši par nesatricināmu dzīves stūrakmeni, tos apdziedāja pat lauku patības un dižkoku glābējs Imants Ziedonis ar režisori Rozi Stiebru. Propagandas filmiņa bērniem "Kas tas ir – kolhozs?" tapusi 1981. gadā ar optimistiskām Ziedoņa dzejas rīmēm. Kultūra baroja kolhozus, un kolhozi baroja kultūru.
Vēl teju 30 gadus pēc kolhozu sabrukuma "Nākotnes" ļaudis atceras savu Čiksti kā balto tēvu. Grāmatas, izstādes, piemiņas plāksne...
Tas ir kolhozu paradokss – gadsimta baisākā postaža Latvijas laukos, bet vismaz divām paaudzēm – vienīgā, tātad labākā dzīve.
Pat ja cilvēki saprata, ka dzīvo aizspogulijā (bet lielākā daļa nesaprata), viņi pieņēma tās rāmjus un izdzīvoja. Cēla savu ideālo pasauli nepareizajā pasaulē. Citas nebija.
Tas ir kolhozu paradokss – gadsimta baisākā postaža Latvijas laukos, bet vismaz divām paaudzēm – vienīgā, tātad labākā dzīve. Pat ja cilvēki saprata, ka dzīvo aizspogulijā, viņi pieņēma tās rāmjus un izdzīvoja. Cēla savu ideālo pasauli nepareizajā pasaulē. Citas nebija.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim. Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.
