Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens: Izlaušanās spēle «Latvija»

Nedzirdīgajiem

Vides fakti

Atslēgas: «Nacionālie partizāni – cīņa pret atkārtotu padomju okupāciju»

«Atslēgas»: Kas bija nacionālie partizāni – varoņi, bandīti, vientieši?

Otrā pasaules kara beigas Latvijai bija jauna kara sākums. Partizānu karš nerima vēl ilgi. Kas viņi bija? Varoņi? Bandīti? Vientieši? Viņu cīņa bija bezcerīga. Vai tāpēc arī bezjēdzīga?

Latvija 9.maijā nesvin Uzvaras dienu ne tikai tāpēc, ka kara beigas tai nesa jaunu okupāciju. 1945.gada 9.maijā karošana te nemaz nebeidzās. Togad Latvijā bija ap 500 partizānu grupu – 20 000 kaujinieku un tikpat atbalstītāju. Vēl vairākus gadus norisa niknas cīņas ar tūkstošiem kritušo. Padomju varas uzspiešanai bez sirpja un āmura bija vajadzīgas arī lodes un karātavas.

Lielākās kaujas Latgalē

Partizāni cīnījās visā Latvijā, taču pirmās un lielākās kaujas norisa Latgalē. Partizānu karš tur sākās jau 1944.gada vasarā, tikko Sarkanā armija šķērsoja Latvijas robežu. Pretošanās notika lielākoties mazās grupās bez pienācīgas koordinācijas – Latvijā nekad nav bijusi visaptveroša partizānu kustības virsvadība.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Tomēr Abrenes apriņķī tapa lielākais un labāk organizētais partizānu tīkls. Viņi paši sevi sauca par Latvijas Nacionālo partizānu apvienību.

Šīs organizācijas sākums ir spiegu filmas cienīgs. 1944.gada 1.oktobrī no lidlauka Austrumprūsijā pacēlās vācu izlūkdienesta lidmašīna, pārlidoja visu Latviju un Latgalē izmeta trīs desantnieku grupas darbībai padomju frontes aizmugurē. Vienu krievi pārtvēra un iznīcināja, otras liktenis nav zināms, bet trešā patvērās Baltinavas apkaimē. Pārsteidzošākais, ka tie visi bija vietējie, latvieši, un viņu plāns nebūt nebija vākt ziņas nacistu izlūkošanai, bet gan vākt kopā partizānus.

Grupas līderis bija 24 gadus vecs izbijis agronoms un mazpulku vadītājs Pēteris Supe. Iedvesmu cīņai bija devis 1944.gada marta Latvijas Centrālās padomes memorands ar prasību pēc Latvijas neatkarības.

Supe neko nav pratis no kara lietām, tāpēc izfunktierējis – jāpiesakās vācu izlūkos un jāiziet apmācība. Pats sev viņš deva segvārdu Cinītis. Un jau drīz gāza kalnus.

Ziemas partizānu kara plāns

Pāris mēnešus pēc desantēšanās, 10.decembrī, Supe sasauca kopā septiņas partizānu grupas, kopā 123 vīrus, un dibināja apvienību. Tā aptvēra plašu teritoriju – no Viļāniem līdz pat Valkai, Cēsīm un Madonai. Biedru skaits ātri sasniedza tūkstoti. Plāns – ziemas partizānu karš.

Stompaku purvos pie Viļakas Supes vienībai bija grandioza nocietināta apmetne, lielākā visā Baltijā. Tagad palikušas vien pāris bedres, bet toreiz – vesels cietoksnis! Bruņoti priekšposteņi, 24 zemnīcas, zirgu staļļi, pārtikas noliktava, pat sava maizes ceptuve un baznīca. Te mita ap 350 cilvēku, arī sievas un bērni.

1945.gada janvārī Stompaku purvos pie Viļakas Supes vīri sāka celt grandiozu nocietinātu apmetni – tā kļuva par lielāko visā Baltijā. Tagad palikušas vien pāris bedres, bet toreiz – vesels cietoksnis! Bruņoti priekšposteņi, 24 zemnīcas, zirgu staļļi, pārtikas noliktava, pat sava maizes ceptuve un baznīca. Ēkas bija celtas uz purva salām, tāpēc nometni sauca par Saliņu mītnēm. Vai jokojot – par Jauno Berlīni. Tur mita ap 350 cilvēku, arī sievas un bērni.

Kaujinieki bija lielākoties jauni čaļi, daļa – dezertieri no SS leģiona vai Sarkanās armijas, kam slēpšanās mežā bija nevis politiska pārliecība, bet bailes no soda.

Pie Abrenes vēl viena motivācija cīņai bija zaudētās mājas, jo  1944.gadā daļu apriņķa pievienoja Krievijas Pleskavas apgabalam. 

Padomju vara bija spiesta karot divās frontēs – pret nacistiem un partizāniem. Cinītis Supe bija īpaši ciets rieksts. 1945.gada 2.martā sākās uzbrukums Saliņu mītnēm. Ar gandrīz dubultu pārspēku – 500 kareivjiem un VDK iznīcinātājiem. Partizāni turējās diennakti, tad nakts tumsā un putenī lielākā daļa patvērās blakus mežos. Uzbrucēji spēkus atvilka, Supem ar štābu izdevās palikt turpat rezerves bunkurā.

Stompaku kauju uzskata par, iespējams, pašu lielāko Latvijas partizānu karā. Partizāniem tā beidzās relatīvi veiksmīgi, tomēr pierādīja, ka tie nav gatavi frontālām kaujām.

Kaut apvienojušies, viņi nespēja armijai likt pretī līdzvērtīgu armiju, tāpēc pārgāja uz aizmugures cīņu mazākās mobilās grupās.

Darbojās pēc kara likumiem

Lai diversijām piešķirtu politisku svaru, partizāni mēdza izvēlēties Latvijai zīmīgus datumus. 1945.gada 15.maijā (Ulmaņa apvērsuma gadadienā) Supes vīri kopā ar Alūksnes mežabrāļiem uzbruka Mālupes izpildkomitejai un ieņēma gandrīz visu miestu. Sasauca vietējos, virs cietuma uzvilka sarkanbaltsarkano karogu un nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!"Un karoga mastam vēl aizbiedēšanai piesēja granātu. Bet tā paša gada 18.novembrī Palsmanē aizliegto himnu dziedāja luterāņu draudze savā baznīcā. Mācītājs Paulis Birzulis bija partizānu sakarnieks.

Padomju vara partizānus sauca par bandītiem. No varas pozīcijām tā bija taisnība, jo partizāns pēc definīcijas stāv ārpus likuma, tātad ir noziedznieks.

Varoņi? Bandīti? Ideālisti? Vientieši? Patrioti? Avantūristi? No visa pa druskai. Mežabrāļi nebija monolīti ne cīņā, ne motivācijā. Karoja lielākoties mazās grupās bez vienotas virsvadības, un mežos gāja dažādu iemeslu dēļ. Arī viena ētikas kodeksa viņiem nebija. Šie notikumi ir tik maz dokumentēti, ka visu patiesību neuzzināsim nekad

Latvijas partizānu vēsture nav daudz pētīta, par viņu nežēlību pret civiliedzīvotājiem ir dažādi stāsti. Par Supi runā, ka viņš varas pakalpiņus licis vispirms brīdināt un sodu spriest vien tiem, kas nepakļaujas. Bet strikta kodeksa partizāniem nebija. Turpat Šķilbēnos nogalināja kādu ģimeni par ziņošanu čekai – pieaugušos un arī četrus bērnus. Dūres pagasta skolā bērnu acu priekšā nošāva komunisti skolotāju, kas turklāt bija stāvoklī. Pēc tam nosita arī viņas vīru.

Kaut formāli tas nebija karš, partizāni darbojās pēc kara likumiem. Viņu pretinieks bija neģēlīgs totalitārs režīms.

Padomju varas "lielā ķemme" 

Armija un čeka partizānu iznīcināšanas operācijas veica visā Latvijā, Ilūkstes apriņķī – pat 13 reizes. 1945.gada vasarā tur gandrīz visos pagastos partizāni bija paralizējuši padomju iestāžu darbu – nopostīti piena savākšanas un mašīnu iznomāšanas punkti, sagrautas viensētas, veikali, pagastmāja.

Daudzviet padomju vara turējās tikai ar karaspēka palīdzību. 1946.gada augustā un septembrī Latvijā notika 1570 operāciju – vidēji 25 katru dienu.

Biežākā operāciju metode bija "lielā ķemme" – karavīri kā mednieki garā ķēdē ķemmēja mežus. Nereti partizānu atrašanai izmantoja viņu pārtvertos zirgus – zirga dabā ir iet atpakaļ pa ierastu ceļu. Taču visiedarbīgais ierocis bija nodevēji.

Arī viņi kā režīma iejūgti zirgi veda uz partizānu slēpņiem vai pašrocīgi viņus nogalināja.

Nodevējus vervēja no pašiem mežabrāļiem. Kā jau noziedzniekus viņus bija viegli šantažēt – nesadarbosies, sodīsim un vēl ģimeni izsūtīsim.

Biežākā partizānu vajāšanas metode bija “lielā ķemme” – karavīri kā mednieki garā ķēdē ķemmēja mežus. Nereti partizānu atrašanai izmantoja viņu pārtvertos zirgus – zirga dabā ir iet atpakaļ pa ierastu ceļu. Taču visiedarbīgais ierocis bija nodevēji. Arī viņi kā režīma iejūgti zirgi veda uz partizānu slēpņiem vai pašrocīgi viņus nogalināja.

No nodevēja lodes krīt līderis 

Lielākās partizānu grupas - Latvijas Nacionālo partizānu apvienības - vadonis bija 24 gadus jauns izbijis agronoms un mazpulku komandieris Pēteris Supe. Šī ir vienīgā saglabājusies Supes fotogrāfija, viņš pats tai otrā pusē uzrakstījis: “Dzīve ir skaista.” Supi nogalināja uzticams viņa cīņubiedrs - nodevējs
Tieši nodevēja lodes izdzēsa Abrenes partizānu līdera Pētera Supes dzīvību, un līdz ar to sāka dzist arī visas viņa vienības spēks. Tas notika 1946.gada 1.aprīlī Jaungulbenes pagasta "Jaunzemu" mājās. Tur dzīvoja bijušais Latvijas armijas pulkvežleitnants Oto Klucis, un Supe ar savu vietnieku Henriku Ausekli bija atbraucis pierunāt viņu pievienoties partizāniem. Parasti Supi pavadīja trīs miesassargi, bet šoreiz – tikai viens, Jānis Klimkāns. Sarunas laikā viņš Kluča sievai palūdza padzerties pienu, atgriezās ar automātu un ar vienu kārtu nošāva kā Supi, tā Ausekli.

Klimkāns šķita tik uzticams! Vietējais zemnieku puika, mācījies Rīgas angļu ģimnāzijā, dezertējis gan no vācu, gan krievu armijas. Bet izrādās, pats bija pieteicies čekā, izskolots par spiegu un iefiltrēts partizānos. Tā viņš kļuva par likvidatoru, ļoti sekmīgu, brutālu un režīmam padevīgu. 1952.gadā čeka viņu nosūtīja uz Zviedriju ar uzdevumu kā "nacionālo partizānu komandierim" iefiltrēties britu izlūkdienestā. Jo briti, tāpat amerikāņi, joprojām aktīvi sekoja pretpadomju cīņām PSRS. Londonā Klimkāns pārdega – kādā trimdas latviešu Ziemassvētku sarīkojumā sāka sūdzēt grēkus. Britu izlūkdienests viņu apcietināja un deportēja atpakaļ – no laivas esot izmests Kurzemes krastā. Sapratis, ka Latgalē dzīves nebūs, apmetās Kandavā, strādāja par skolotāju, bet drīz vien mira no vēža. Čekai tāds izgaismojies aģents vairs nebija vajadzīgs.

Nogalinātā Supes līķi čekisti izlika publiskai apskatei Viļakas centrā, ar uzrakstu uz krūtīm "Latgales bandītu vadonis".

Iepriekš tai pašā vietā bija izlikti arī četru Pētera tuvinieku – mātes, tēva, māsas un brāļa – līķi, arī viņus nogalēja čeka. Vai šāds režīms nav pelnījis atriebību? 

Izdzīvošanas karš un legalizācijas āķis

Nodevēju mērķis bija partizānu komandieri. Bez komandiera cīnītāji pašķīst, padodas šaubām, bailēm un šantāžai. Kad beidzot tapa skaidrs, ka nekādi angļi un amerikāņi palīgā nenāks, apsīka arī cīņas. Slapstīšanās mežā kļuva par izdzīvošanas karu. Katrs izturēja, cik spēja. Arvien vairāk partizānu atsaucās čekistu piedāvātajai legalizācijai – padoties bez soda.

Legalizācijas āķis bija paslēpts arī tā sauktajā Alsviķu pamierā. Tas bija unikāls gadījums, vienīgais visā Baltijas partizānu karā, kad čekisti un partizāni vienojās par uguns pārtraukšanu.

Tas notika 1945.gada septembrī Strautiņos, Alsviķu pagasta izpildkomitejā. Čekas karaspēks pat ļāva tur iziet cauri bruņotām partizānu vienībām. Pamiers turējās visas nolīgtās 12 dienas, pēc tam gan kaujas atsākās. Padevušies bija vien daži partizāni, jo čeka, loģiski, pat negrasījās apmierināt partizānu pretprasības – brīvas vēlēšanas Latvijā, izsūtīto atgriešanu no Sibīrijas un citus sapņus.

Tā sauktais Alsviķu pamiers bija unikāls gadījums - vienīgais visā Baltijas partizānu karā, kad čekisti un partizāni vienojās par uguns pārtraukšanu. To noslēdza 1945. gada septembrī Alsviķu pagasta izpildkomitejas ēkā. Čekas karaspēks pat ļāva te iziet cauri bruņotām partizānu vienībām. Drīz gan kaujas atsākās, jo čeka negrasījās apmierināt utopiskās partizānu prasības.

Partizānu naivo ideālismu ilustrē arī divi manifesti, ko 1945.un 1946.gadā izplatīja divas dažādas partizānu grupas – Nacionālo partizānu apvienība Latgalē un Nacionālo partizānu organizācija Kurzemē.

Tās abas prasīja brīvu Latviju un okupantu aizvākšanos. Pat dokumentu valoda bija bērnišķi primitīva un atšķīrās no rūdīto politiķu rakstītā Centrālās padomes memoranda.

Politiķi lielākoties jau bija ārzemēs, partizāni – vēl mežos, bet zaudējuši bija abi.

Kas bija pēdējie mežabrāļi 

Tāpat kā Centrālās padomes, arī partizānu cīņa bija lemta sakāvei vēl pirms tās sākuma, jo balstījās cerībā, ka Rietumu sabiedrotie nāks karot pret PSRS. Rietumi to nekad nopietni neapsvēra, jo bija PSRS, nevis baltiešu sabiedrotie. Liels trieciens partizānu kustībai bija arī 1949.gada deportācijas, kad izsūtīja daudzus viņu atbalstītājus.

Līdz 1956.gadam 13 gadu cīņā krita 2 500 partizānu, 5 500 apcietināja un gandrīz desmito daļu no tiem tiesāja ar nāvi.

Nenozīmīga pretstāvēšana turpinājās līdz pat Hruščova atkušņa laikam, kad mežus pameta pēdējie vientuļie vilki. Turpat pie Viļakas 1957.gadā legalizējās pēdējā Latgales partizānu grupa – Mičuļu ģimenes pieci ļaudis.

Par pašu pēdējo mežabrāli tiek uzskatīts Jānis Pīnups, viņš no slēpņa Preiļu rajona Pelēčos iznāca tikai 1995.gada 9.maijā – pirmajā tā sauktajā uzvaras dienā pēc tam, kad Latviju bija pametusi krievu armija. Vai tā bija viņa uzvara? Veco Jāni saukt par mežabrāli ir tikpat aplami, kā svēto kārtā celt visus partizānus. Pīnups nekad nav bijis partizāns, vien pārbijies krievu armijas dezertieris, kas paniskā apmātībā slēpās, līdz šī armija no mūsu zemes bija prom.

"Visa tā karošana man likās bezjēdzīga," teica Pīnups. “Par laimi, man karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru."

Karošana nav bezjēdzīga, ja tai ir jēga. Jēgu karošanai piešķir politika. Latvijas partizāniem nebija nekādas politiskas virsvadības, tāpēc jā, var teikt, ka viņu cīņa bija... novēlota. Izmisīgs reids ar cauršautu glābšanās laivu, kad kuģis jau ir nogremdēts.

Piķa melna tumsa. Pilnmēness mākoņos. Pamesta, pussabrukusi māja nekurienē. Necaurbrienami brikšņi vecajā pagalmā. Un sens stāsts par dubultslepkavību. Bailes un riebums cīnās ar urdošu ziņkāri. Jaunais Atslēgu stāsts man nācis ar lielākajām bailēm, kādas jebkad esmu piedzīvojis filmējot. Stāsts par varonību, vientiesību un nodevību.
4 komentāri
Artūrs Kazicāns
Iegāja toreiz " Nacionālie bandīti " mājās visas lupatas atņēma jaunai sievietei un vēl pateica lai muti nevirina.. Labi ir ka toreiz krievi tos partizanus iztīrija un izsšāva pa mežiem?! Arī tāds vecs vīrs bet viņš jau to pastastija vēlāk jau pēc desmitiem gadu. Atnāk naktī " Nacionālie partizani " prasa lai dot dzert šņabi un ko uzkost bet viņam mājas bērni jābaro. Nu nekas pāris naktis pastaigājuši padzert un parīt saimnieks izlēmis pietiek! Piedzirdījis tos partizānus un apšāvis bunkurā tos maitasgabalus! Vot tādi tie partizani bija Bandīti un zagļi.
Liene Liepina
Neizsmeļama tēma. Interesants raksts, it sevišķi jaunajai paaudzei. Paldies Mārtiņam Ķibildam.
Ojārs Bīriņš
Viss raidījumu cikls "Atslēgas" ir radīts, lai sētu nepatiku pret mūsu valsti, pret tās vadītājiem, pret vienkāršiem cilvēkiem. Jau paša Ķibilda izskats un izturēšanās irvienkārši nožēlojami. Kur tik viņš nelien un kur tik nerāpjas lai izrādītu savu veiklību un varēšanu. Cik % no raidījuma laika aizņem Ķibilda reklamēšana? Materials ir tik plašs ka pat divkāršā laikā nevarētu pilnībā atsegt jautājuma būtību, bet pietiek ar tiem dažiem kadriem ko Ķibilds sagrābstījis no padomju laiku filmām. Apakšvirsraksts "Vēstures atklājumi" ļava cerēt ka mēs patiešām uzzināsim ko jaunu vai vismaz maz propogandētas vēstures lappuses, bet faktiski saņemam tikai un vienīgi vispārzināmas lietas, muļķīgā rakursā - ja tā varētu teikt širpotreb padomiskā iesaiņojumā. Tā vien liekas, ka izspēlējot TV neatkarības trumpi Redakcijas var atļauties atklāti ņirgāties par tautu pie kam vēl šajā priekšsvētku noskaņojumā. Gudrinieks zin kā labāk vajadzēja izvest zemes reformu un ko nedrīkstēja prezidents Ulmanis.
Zigfrida Kalatrida
Utopisti, utopisti, ... un shis tas veel - .... tikai nevajag nevienam nekad iemeegjinaat ieboreet, ka SUGA ir no svara.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti