Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Dzimumu vienlīdzība»

Atslēgas: „Kārļa Ulmaņa vadoņa kults – latviskuma ideoloģijas karš pret veco vācu Rīgu”

«Atslēgas»: Kārlis Ulmanis – Lielais Sējējs vai Pļāvējs?

Kārļa Ulmaņa vadoņa ēra. Latviskuma triumfs un tirānija. Tā nav tikai pagātne. “Arāju tautas ģēnija” vagās mēs klūpam joprojām. Viņa vārds bija Lielais Sējējs. Vai trāpīgāk nebūtu Pļāvējs?

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Raidījuma ēterā ceturtdienās plkst. 21.15 un pēc tam replay.lv un lsm.lv. 

Pirms 85 gadiem, 1935. gada oktobra vidū, Doma baznīcas pakājē sāka dunēt darbi. Kā skudras rosījās vīri ar laužņiem un veseriem, krustu šķērsu braukāja kravas auto. Vai Doma laukumā lika jaunu bruģi? Vai cēla pirmo Ziemsvētku tirdziņu? Nē, viņi šo laukumu veidoja! Pirms tam tāds tur nekad nebija bijis. Nojauca desmitiem māju, lai taptu Vecrīgas šaurībai nedabīgi milzīgs bruģa tuksnesis, reizes piecas lielāks par Rātslaukumu. Kopš Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsuma bija pagājis gads; jaunajam režīmam vajadzēja jaunus simbolus. Doma laukums bija pirmais lāpstas cirtiens grandiozā vecās Rīgas pārbūves plānā. Jau drīz vadonis tur varēja peldēties tautas gavilēs. Laukumam, protams, deva 15. maija vārdu.

Laukums visām ideoloģijām bijis svarīgs, jo ļauj sasniegt galveno – pulcēt lielas tautas masas, lai tās uzklausītu līderi. Pēc Pasaules kara, kas satricināja cilvēci, ar jaunas pasaules celšanu aizrāvās daudzi, un vecā noliegšana bija modē. Divtik postoši tas bija totalitāros režīmos. Tur pagātne bija jāaizmēž ne vien tāpēc, ka novecojusi, bet tāpēc, ka ir ideoloģiski kaitīga jaunajai “reliģijai”. Ulmaņa, tāpat kā Hitlera vai Musolīnī, “reliģija” bija nacionālisms. Vecā, vāciskā, noliegšana bija latviešu valsts stūrakmens jau no pirmsākumiem (arī pirmie Vecrīgas “tīrīšanas” plāni tapa jau 1920. gados), bet pēc apvērsuma Ulmanis tam piešķīla valstiskas prioritātes ātrumu un miljonu investīcijas. Visa vecpilsēta kļuva par lielu būvlaukumu.

Darbus personiski uzraudzīja pats vadonis. Kā fanfaras skanēja vārdi no viņa biogrāfijas: “Ceļas jauna, latviska, Doktora Kārļa Ulmaņa Rīga!” 1937. gadā lika pamatakmeni Kara muzeja ēkai. Arī tur nojauca vairākus vēsturiskus namus, tikai Pulvertorni atstāja. Tai pat gadā turpat pāri ielai būvdedri izraka Finanšu ministrijai, tolaik vislielākajai ēkai Vecrīgā. Vesels kvartāls, ne ēka! Agrāk tur bija trīs kvartāli. Jaunceltne aprija desmitiem māju un divas ielas – Mazo Aldaru ielu un Mazo Zirgu ielu. 

Finanšu ministrijas ēkas “naidu” pret veco pilsētu vislabāk jūt no Zirgu ielas puses. Iela ir nogalināta, visā tās garumā – tikai monolīts mūris ar sētas vārtiem un slēgtām durvīm, tur nav vietas nekam cilvēcīgam – skatlogam, soliņam, kociņam. Režīma ideoloģiju var “lasīt” sienās. Vadoņu runas aizmirstas, bet monumenti paliek. Cits aizrauj elpu, cits smīdina, cits tikai gandē pilsētu.

Ulmaņa režīmam Vecrīgā vērtīgas bija vien dažas vecās ēkas, pārējās – blāvas, mazvērtīgas, nojaucamas. Pat Pieminekļu valde – vienīgā iestāde, kuras spēkos būtu mantojumu pasargāt, – to šķiroja “latviskajā” un “svešajā”, un “svešajam” ļāva pazust. Rīga vēl nupat bija starp bagātākajām Krievijas impērijas pilsētām, bet jaunās valsts cēlāji to sauca par provinciālu. Vietā esot jāceļ jauna “latviešu tautas galvaspilsēta”, kas “cienīgi izteiktu mūsu lielā laikmeta garu un latvju tautas kultūru.”

Vai no bezgala garajiem Finanšu ministrijas gaiteņiem strāvo kāds īpašs apgarots latviskums? Drīzāk totalitārs pārspēks pār mazo cilvēku, varas mašinērijas skrūvīti. Tikpat labi tur varētu uzņemt filmas par Trešā reiha birokrātiem.

Tagadējā Ministru kabineta ēka Brīvības ielā ir vēl viens piemērs tam, ka totalitārai arhitektūrai, lai cik tā “nacionāla”, patiesībā nav tautības. Ēku kā Tiesu pili Ulmaņa režīms sāka celt 1936. gadā, bet līdz okupācijai paguva tikai pusi – to, kur tagad Ministru kabinets. Otru spārnu (ar centrālo ieeju no Tērbatas ielas puses) pēc tā paša projekta turpināja celt pēc kara, padomju laikā. Tas tiešām ir unikāls gadījums tik svarīgai varas simbola celtnei! Kas patika Ulmanim, derēja arī Staļinam.

Vēl viens “zilonis Vecrīgas trauku veikalā” – Armijas ekonomiskais veikals (tagadējā Galerija Centrs). Arī zem tā pazuda pārdesmit mājiņu un divas ielas. Veikalu atklāja 1939. gadā kā modernāko Baltijā. Monumentālo fasādi Vecrīgas šaurībā gan var aptvert, tikai stipri atgāžot galvu. Vai tas būtu arhitekta brāķis? Nē, projektu nepabeidza. Plāns bija nojaukt visu kvartālu iepretī veikala centrālajai ieejai (visas ēkas starp Vaļņu un Rīdzenes ielu) – tur tiktu izbūvēts plats bulvāris, un grandiozais veikals tā galā rotātos skatam jau no 13. janvāra ielas. 

13. janvāra ielai gan nepaveicās. Tur vecās Rīgas likvidācijas vēziens bija visvērienīgākais. Nojauca 70 ēkas un plānoja nojaukt vēl 96 (visus kvartālus līdz pat Audēju ielai!) jaunam Rīgas administratīvajam centram. Gadsimtiem senas vēstures pērles samala būvgružos, lai uzslietu dažus gigantiskus klučus. Iespaidīgākais – Pasta krājkase ar milzu torni. Vai krājkasei vajadzēja torni? Nē, to vajadzēja vadonim.

Ulmanis, kaut vērienā centās neatpalikt no Hitlera pasaules galvaspilsētas plāniem, nebija tik tirānisks, tāpēc piecieta kritiku. Šo projektu kritizēja. Jaunie latviešu arhitekti apelēja pie vadonim tuvām tēmām – saimnieciska apdomīguma un latviskuma. Kāpēc tērēties, jaucot veco, ja var būvēt tukšajā Ķīpsalā? Turklāt Vecrīgā jāmaksā milzu kompensācijas vācu, krievu un ebreju namsaimniekiem – latviešu valstij no tā tikai skāde. Un vai tai piedien savu jauno galvaspilsētu iežmiegt viduslaiku šaurībā? Nav dzirdēts, ka vadonis būtu ko atbildējis.

Arhitektu lielākā daļa bija režīmam padevīga. No privātprakses vien nevarēja iztikt, arhitekti bieži strādāja valsts darbus, un vadoņa jaunceltnes bija zelta ādere. Valsts konkursi slīka iesniegto darbu jūrā. Viens no lielākajiem – par jaunās Rīgas pārvaldes ēkas projektu. Būvbedre jau bija sagatavota, teju izplēšot pašu Vecrīgas sirdi – starp Rātslaukumu un krastmalu likvidēja četrus kvartālus un četras ielas. Konkursā uzvarēja darbs ar grandiozu ieejas kolonādi un parādes balkonu, taču vadonim ar to bija par maz, pēc viņa personiska rīkojuma projektu papildināja ar torni. Tam bija jākļūst par augstāko jaunajā latviešu Rīgā, pārspļaujot vāciešu Pēterbaznīcu. Bet klāt jau bija okupācija un karš. Pēc tā bedri aizraka.

Vienu dominanti Ulmanis gan paguva Rīgas siluetā atstāt. Gadu pirms režīma beigām virs prezidenta rezidences, agrākās vācu Livonijas ordeņa pils, izslējās Triju Zvaigžņu tornis. Tam nav praktiskas funkcijas, tikai ideoloģiska – vēl augstāk un redzamāk izsliet to pašu Brīvības pieminekļa rokās likto Latvijas simbolu – trīs zelta zvaigznes.

Bez zvaigznēm tornis diez ko latvisks neizskatās, tas drīzāk atdarina vecās baznīcas, nevis mēģina no tām atšķirties. Toties pils interjeros jaunās brīvvalsts arhitekti un mākslinieki radījuši dažas izcilas un patiesi latviskas pērles. Ikoniskā Anša Cīruļa Sūtņu zāle bija tapusi jau 1920. gados, toties Eižena Laubes Svētku zāle ir autentisks vadoņa režīma darinājums. Šķiet, arhitekts tur ieklausījies Ulmaņa slavinātāja Edvarta Virzas padomā, ka paraugi jaunai latviskai arhitektūrai jāmeklē “krietno senlaiku latviešu amatnieku celtās ēkās”.

Zāles griestu gleznās redzams vēl viens vadoņa jājamzirdziņš – jūsma par senlatviešu varoņiem un hercogu Jēkabu. Vienā gleznā latgaļi ieņem Klaņģukalnu, citā Viesturs cīnās pret vācu iebrucējiem, vēl citā Jersikas valdnieks Visvaldis pieņem krustnešus, bet tām tieši pretī – hercogs Jēkabs pie koloniju iekarotāju kuģiem. Tiešām aizkustinoši, ka režīma ideologi latviskā valstiskuma aizmetņus centās sakasīt ne vien seno cilšu piedzīvojumos, bet pat vāciešu Kurzemes hercogistē, kam ar latviskumu nebija ne mazākā sakara. No Jelgavas uz Rīgas pili pārveda visus hercogu portretus; Ulmaņa valdība pils Seno valdnieku istabā sēdēja greznos krēslos ar hercogistes ģerboņiem. Tai pat laikā hercoga Bīrona Jelgavas pili bez jebkādas loģikas pārsauca par virsaiša Viestura piemiņas pili. Un Doma katedrāli – par Māras baznīcu. Nudien, totāls ideoloģisks sviesta kultenis!

Par vēl vienu vecās Rīgas iekarošanas upuri bija noskatīta Kaļķu iela. Tai bija jākļūst par platu, taisnu maģistrāli no Brīvības pieminekļa līdz visgrandiozākajam vadoņa projektam – Uzvaras laukumam Pārdaugavā (turpat, kur tagadējais, citas uzvaras laukums). Bulvāri plānoja līdz 20 metriem platu. Cik plata ir Kaļķu iela tagad? Šaurākajā vietā ap 6 metriem. Jā, arī tur nošķūrētu veselu kvartālu rindu. Uzvara karā bija jāpabeidz ar uzvaru pilsētas plānā.      

Ulmaņa Uzvaras laukuma skicēs redz līdzību ar Berlīnes Olimpisko spēļu Valsts sporta laukumu, arī izmērs tuvu tam. Stadions 25 tūkstošiem skatītāju, Dziesmusvētku un armijas parāžu lauks 200 tūkstošiem, sporta un kongresu pils, muzejs, velodroms, hipodroms, peldbaseins, šautuve, izpriecu parks... Pa vidu – grandioza Uzvaras aleja ar Uzvaras vārtiem vienā un Uzvaras monumentu otrā galā. Projekta vērienu daiļrunīgi izsaka plānoto autostāvvietu skaits – 1500, tā bija puse no visiem tālaika Latvijas vieglajiem auto!

Viens no Hitlera arhitektiem formulēja tā saukto monumentālisma likumu – aritektūrai esot jātiecas uz debesīm un jāpārspēj cilvēks. Vai tad tā nav bijis arī citos laikos? Debesīs pie Dieva, pāri mirstīgā cilvēka apvārsnim, tiecās Rīgas baznīcas. Tad nāca tautas vadonis, kas baznīcu cēlājus noliedza un ar saviem torņiem centās tos pārspēt. Bet tad nāca citas tautas vadonis, noplēsa iepriekšējā trīs zvaigznes un uzslēja pats savu torni ar vienu zvaigzni galā – Kolhoznieku namu. Tad atgriezās vecā vadoņa valsts, tā noplēsa zvaigzni kolhoznieku tornī un uzlika atpakaļ savējās Rīgas pilī. Tā varētu turpināt bezgalīgi.

Vadoņa kulta uzmākšanās ar savu taisnību bija kā gražīga puikas bravūra smilšukastē – ar tornīšiem samērīties, ar elkoņiem izgrūstīties... Patiesībā tas bija mazas, jaunas nācijas mazvērtības komplekss. Līdz pat Pasaules karam latvieši Rīgā vienmēr bija bijuši minoritāte. Arī jaunās valsts politiķi pārsvarā nāca no laukiem. Un te pēkšņi – visa Rīga kabatā! Miera un uzplaukuma gados Vecrīgu nopostīja vairāk, nekā karā pēc tam. Ideoloģisks režīms arī ir karš. Vēl bezjēdzīgāks. Jo tas ir karš pret neuzvaramu pretinieku – saprātu.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim.

Ar Latvijas Televīzijas, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu.

5 komentāri
Anonīms lietotājs 22373
Anonīmais lietotāj 24806, ko Jums ļaunu nodarījis Musolini, kurš 20-tajos gados aizstāvēja Baltijas valstu neatkarību un 40-tajos karoja ar Baltijas okupētājvalsti PSRS?
Ilze Pētersone
Autora supernegatīvā attieksme pret izcilu valstvīru Kārli Ulmani raidījumu padara nebaudāmu.
Kristaps Freimanis
"Ne visai patika atklāti negatīvā attieksme pret K. Ulmani " = Nez kādai vajadzētu būt attieksmei pret ļautiņu, kurš nogalināja Latvijas Republiku?
Arnolds Krastins
Kristap Freimani, Jūsu sajēga par vēsturi ir pirmskolas vecuma bērna līmenī.
Anonīms lietotājs 24806
Paldies par raidījumu, bija interesanti. Žēl gan, ka nebija informācijas, kā tieši toreiz izskatījās tās ēkas, kas tika nojauktas, lai zinātu, ko esam zaudējuši Ulmaņa būvdarbu rezultātā. Ne visai patika atklāti negatīvā attieksme pret K. Ulmani un diezgan tieši noprotamā viņa pielīdzināšana Hitleram, Musolīni un Staļinam, kuri, manuprāt, pasaulei tomēr pamanījās nodarīt krietni vairāk ļaunuma, kā tikai nojaukt ēkas. Varbūt mazliet vairāk neitralitātes, lūdzu, astājot personīgās simpātijas un antipātijas ārpus kadra.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti