Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Gribu būt pārdevējs»

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «1934. gada 15. maija apvērsums»

«Atslēgas»: 15. maija apvērsums. Pelavu prezidenta stāsts

1934. gada 15. maija apvērsums. Vēsturisks pagrieziens, par ko vēl šodien šķēpus lauž – vai tas bija sākums valsts uzplaukumam vai bojāejai? Un vai kāda spēkos bija to apturēt? Bija.

Apvērsuma atslēgas figūra, protams, bija Kārlis Ulmanis, Ministru prezidents un vēlāk – pašpasludinātais Valsts prezidents. Ulmanis sludināja, ka apvērsums bijis zemgaļu valdnieka Nameja gribas piepildījums.

Taču bija kāds vīrs, kura pienākums būtu pagriezt atslēgu uz citu pusi. Viņš to bija zvērējis tautai.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Raidījuma ēterā ceturtdienās plkst. 21.15 un pēc tam replay.lv un lsm.lv. 

“Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.” Tā skan Satversmē ierakstītais Valsts prezidenta zvērests.

Valsts pirmā persona tolaik bija Alberts Kviesis, sens Ulmaņa partijas biedrs. Lai kā vērtētu apvērsuma iemeslus un efektu, no likuma viedokļa tam nebija nekāda attaisnojuma, tas bija smags valsts noziegums. Sodu likums par dumpi paredzēja pat mūža ieslodzījumu.

Prezidents Kviesis tam nepretojās, gluži otrādi – kā dekoratīva izkārtne palika amatā vēl divus gadus Ulmaņa diktatūras laikā.

Otrdiena, 15. maijs, Saeimā bija parasta darbadiena. Ap astoņiem vakarā beidzās Saeimas sēde, deputāti uz atvadām vēl apmainījās nievājošiem jokiem. Izspēlēja arī tā saukto kompensēšanās spēlīti. Tā bija ierasts – kad kāds pozīcijas pārstāvis pameta Saeimas namu, to pašu lūdza darīt arī kādam no opozīcijas. Tovakar reizē izgāja pats Ulmanis un Saeimas priekšsēdis, sociāldemokrāts Pauls Kalniņš. Tikai retais deputāts apjauta, ka šeit nekad vairs neatgriezīsies un ka Ulmanis jau pēc dažām stundām Kalniņu arestēs.

Apvērsums bija ierasts politiķu jociņu temats, tikai tam neviens neticēja. Ulmaņa diktatoriskās noslieces bija sen zināmas, Jānis Čakste to dēļ pat izstājās no Zemmieku savienības (LZS), bet zemsavietis Zigfrīds Anna Meierovics, kad bija premjers, Ulmani gribēja aizsūtīt par vēstnieku uz ASV. Apvērsumu Ulmanis sāka plānot jau 1933. gada septembrī. Bet tad kā liels pārsteigums nāca igauņu piemērs – Igaunijas tauta likumīgā referendumā pati nobalsoja par varas koncentrēšanu prezidenta rokās. To pašu centās atkārtot LZS un Saeimā iesniedza Satversmes grozījumus. Tostarp paredzot prezidentam neierobežotas tiesības atlaist Saeimu. Jau tolaik Ulmanis atklāti aģitēja par diktatūru, galu galā Eiropā tā bija modes lieta. Taču Saeima tik radikālas izmaiņas nepieļāva, un Ulmanis atgriezās pie domas par nelikumīgu varas sagrābšanu.

Tieši tāpēc 1934. gada februārī zemsavieši gāza iepriekšējo, premjera Ādolfa Bļodnieka, valdību un panāca uzticību savējai – ar Ulmani kā Ministru prezidentu.

Valdības ēka (tagadējā Ārlietu ministrijas ēka Krišjāņa Valdemāra ielā), kurā pats premjers arī dzīvoja, kļuva par apvērsuma slepenās plānošanas štābu. 15. maija vakarā Ulmanis no Saeimas pa taisno devās uz turieni, un naktī visi notikumi risinājās tieši tur. 

Durvis bija karavīru apsargātas, ieeja – tikai ar paroli “Jelgava”.

Premjera uzgaidāmajās telpās – apvērsuma militārais štābs. Sazvērnieku pusē bija teju visas valsts spēka struktūras – policija, aizsargi, arī daļa armijas. Augstākā militārpersona te bija Vidzemes kājnieku divīzijas komandieris, Rīgas garnizona priekšnieks Krišjānis Berķis, kam tovakar tika pakļautas arī visas pārējās kājnieku divīzijas.

Nama logi bija aptumšoti, gaisma lampās – slāpēta. Ap pusnakti, pa ceļam uz mājām no franču sūtņa pieņemšanas, garām pabrauca Saeimas priekšsēdis Kalniņš, bet neko nemanīja. Apvērsuma politiskais štābs – pats Ulmanis ar tuvākajiem līdzgaitniekiem – pulcējās augšējā, 4. stāvā, premjera desmitistabu dzīvokļa ēdamzālē, ar logu uz mazo Vingrotāju ieliņu. Žurnāliste no zemsaviešu avīzes stenografēja paziņojumu par kara stāvokli, Ulmanis un kara ministrs Jānis Balodis parakstīja uzsaukumu tautai. Ulmanis bija pacilāts, Balodis uzvilcies un drūms, un savu parakstu deva, tikai pārējo iedrošināts.

Apvērsums norisa strauji un pēc plāna. Naktī ieņēma virkni valsts iestāžu, Saeimu slēdza, Satversmi apturēja, likumdevēja varu uzurpēja Ulmaņa valdība. Aizliedza visas partijas, lielu daļu biedrību un avīžu. Ar laiku likvidēja teju visas vēlētās pašvaldības, atlaida tūkstošiem ierēdņu, apcietināja ap tūkstoti opozicionāru. Ulmanis aizbildinājās ar briestošo sociāldemokrātu dumpi. Tā nebija taisnība, sociķi neko neplānoja. Plašie aresti bija nevis sacelšanās draudu, bet gan politiskās opozīcijas draudu likvidēšana.

Tieši cīņa par varu bija galvenais apvērsuma iemesls. Ulmaņa partijai klājās arvien švakāk, vietu skaits Saeimā ar katrām vēlēšanām saruka, pats Ulmanis pēdējā Saeimā nevienā no apgabaliem netika ievēlēts ar izlikto pirmo numuru, un jau 1934. gada rudenī bija jābūt jaunām vēlēšanām. Pēc tām Ulmanim būtu ļoti maz cerību kļūt par Valsts prezidentu. Ironiski, ka viņa diktatūra bija teju vienīgā Eiropā, kas nesaglabāja pat iluzorus demokrātijas atribūtus – ne parlamentu, ne partiju sistēmu. Izņemot vienu, visnekaitīgāko – atlaistās Saeimas ieceltu Valsts prezidentu. 16. maija agrā rītā jaunais vadonis ieradās Rīgas pilī pie prezidenta Kvieša. Ziņot par naktī sastrādāto.

Ir ticams, ka Kviesis par apvērsumu netika brīdināts. Taču vismaz tagad būtu bijis īstais brīdis viņam iejaukties. Pat Satversmē noteiktās visnotaļ šaurās prezidenta pilnvaras deva vairākas iespējas.

Pirmkārt. Prezidents ir bruņoto spēku augstākais pavēlnieks. Ulmanis apvērsumu rīkoja ar armijas palīdzību, taču apejot divās galvenās armijas amatpersonas – komandieri Mārtiņu Peniķi un štāba priekšnieku Mārtiņu Hartmani. Kviesis ar viņiem nesazinājās.

Otrkārt. Ulmaņa kabinets 16. maija dokumentos putrojās ar diviem dažādiem terminiem, vienā izsludinot kara stāvokli, citā – izņēmuma stāvokli. Kara stāvoklis bija prezidenta un Saeimas prerogatīva. Kviesis uz to nereaģēja.

Treškārt. Prezidentam bija tiesības sasaukt ārkārtas valdības sēdi un pašam noteikt tās dienaskārtību. Kviesis valdību nesasauca.

Ceturtkārt, Ulmaņa valdība atlaida Saeimu, kaut to drīkst darīt tikai tauta pēc prezidenta rosinājuma. Kviesis ignorēja arī to.

Visbeidzot. Vispārzināmais iegansts Saeimas patriekšanai bija tās sadrumstalotība un nespēja jēdzīgi pastrādāt. Daudz tika diskutēts par procentu barjeras ieviešanu – elementāru paņēmienu, lai to novērstu. Šāda likuma ierosināšanas tiesības bija arī prezidentam, bet viņš tās neizmantoja. Pat ja Kviesim nebūtu izdevies novērst apvērsumu, viņš to vismaz varēja mēģināt. Bet nemēģināja. Un arī neatkāpās no amata, lai saglabātu savu godu un zvērestu. Prezidents kļuva par nozieguma līdzzinātāju.

Atlikušos divus gadus līdz pilnvaru beigām Kviesis pavadīja vadoņa ēnā un valsts darbos iejaucās vēl mazāk nekā pirms tam.

Visā prezidentūras laikā viņš ne reizi neatgrieza Saeimai kādu likumu, arī pats nevienu neierosināja un nesasauca nevienu valdības sēdi. Ārvalstu vizītēs devās reti, toties ar prieku uzstājās Dziesmusvētkos un nenozīmīgos lauku sarīkojumos. Presei izrādīja savas lauku mājas un sūkstījās par strazdiem, kas noēd ķiršus. 1935. gada 18. novembrī vēl atklāja Brīvības pieminekli. Protams, ar Ulmani pie sāniem.

Tāds Kviesis bija visu politiķa karjeru – lielajiem pie sāniem. It kā aktīvs jau no valsts dibināšanas, visu parlamentu deputāts, daudz strādājis pie zemes reformas un tiesu likumiem, taču kā līderis – blāva pelēcība. Kompromisa prezidents. Nesen tapušā grāmatā par Latvijas prezidentiem rakstiņš par Kviesi sanācis visīsākais, pat īsāks nekā par Andri Bērziņu.

Kad 1936. gada pavasarī Kvieša prezidēšana tuvojās beigām, viņš vēl kādu brīdi stīvējās – ja jau Satversme nav spēkā, nav spēkā arī ierobežojums prezidentūras termiņam. Naivais. Kviesim pašam nācās parakstīt Ulmaņa diktētu likumu: “Valsts prezidenta amatu izpilda Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis.”

Tieši tā – likumā pat ierakstot vadoņa vārdu.

Pateicībā par kalpošanu Kviesis pa virsu dāsnai prezidenta pensijai saņēma vēl siltus valsts amatus uzņēmumos – Liepājas bankā, a/s "Kvadrāts" un Slokas papīrfabrikā. Likvidētā Slokas fabrika kopš tā laika pamatīgi mainījusies, bet politikas desu fabrika – neko daudz.

Kviesis pa virsu dāsnai prezidenta pensijai saņēma vēl siltus valsts amatus uzņēmumos, arī Slokas papīrfabrikā. Likvidētā fabrika kopš tā laika pamatīgi mainījusies, bet politikas desu fabrika – neko daudz.

No padomju okupantu represijām Kviesis izspruka. 14. jūnija deportāciju nakti ar ģimeni pārlaida mežā, kādā mežsarga mājā. Taču pie nacistu varas iebrida pavisam dziļā maldu meža staignājā. Vispirms kļuva par advokātu padomes priekšnieku, vēlāk – par Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala zemes pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektoru. Varas vertikālē – zem Fīrera.

Tā sauktā pašpārvalde bija nacistu izveidota iluzora it kā vietējo amatpersonu iestāde, kaut patiesībā tā neko nelēma, vien izpildīja otršķirīgus Reihskomisariāta un Okupēto austrumu apgabalu ministrijas uzdevumus.

Vēl viens izkārtnes amats Kvieša karjerā. Vai tā nav mugurkaula diagnoze?

Viņš bija vienīgais brīvvalsts pirmā līmeņa valstsvīrs, kas atklāti kalpoja nacismam. Liela daļa citu politiķu bija apvienojušies pagrīdes Latvijas Centrālajā padomē un cīnījās par valsts atjaunošanu, arī bijušais Saeimas priekšsēdis Kalniņš, ko Ulmaņa režīms saukāja par pretvalstisku elementu.

1944. gada vasarā, kad jau tuvojās krievi un nacistu dienas bija skaitītas, Kviesis no augstā amata atteicās. 9. augustā ar ģimeni kāpa uz bēgļu kuģa Daugavmalā, iepretī savas agrākās rezidences logiem. Kuģis vēl nebija ticis jūrā, kad Alberts Kviesis ar sirdstrieku mira. Neaizbēga.

Kā iespējams, ka tie paši politiķi, kas izcīnījuši savām tautām neatkarību un demokrātiju, vēlāk to noārda? Vēsturnieks Aivars Stranga tādus sauc par sezonas demokrātiem – viņiem galvenais ir būšana pie varas, bet demokrātija – vien līdzeklis, nevis pārliecība. Ja demokrātija varu vairs nedod, to var upurēt. Tāds bija gan dikti spilgtais Kārlis Ulmanis, gan žēlīgi blāvā viņa ēna Alberts Kviesis.

Bet ne jau velti divi karogi Rīgas pils Svētā Gara tornī plīv līdzās - valsts karogs un Valsts prezidenta standarts. Ja kāds apgāna vienu, otram būtu par to jāiestājas. Ir apnikuši pelavu prezidenti.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada decembrim.

6 komentāri
kalvis_apsitis
Alberta Kvieša "tradīciju" uzticams turpinātājs ir Guntis Ulmanis. It īpaši, ņemot vērā viņa darbību pēc prezidentūras beigām - kalpošana par balsu pievilinātāju Šķēles un Šlesera sarakstā ("Par labu Latviju"), sēdēšana "Gazprom" un Jura Savicka kontrolētajā Rīgas Dinamo valdē. Visi citi prezidenti cits vairāk, cits mazāk - parādījuši labo gribu kalpot valstij, vismaz vēlējušies nosargāt savu vārdu un reputāciju. Bet šis pārītis - pie katras izdevības ar visām četrām silē iekšā, bez jebkādām bažām, cik pretīgu piemēru tas rāda citiem.
Elvis Vimba
Tendenciozi tizla gānīšanās. Ulmanis vienmēr bijis un paliks Latvijas valstsvīrs numur viens!
BardainaisSigne
Nav ne vārda par apvērsuma iemesliem.Un kur pamats apgalvojumam,ka Ulmanim galvenais bija - atrasties pie varas,un viņam neinteresēja Latvijas attīstīšana?
Jānis Labrencis Labrencis
K. Ulmanis ir pelnījis, lai viņam Maskavā uzstāda zelta pieminekli. Nepretojoties viņš izglāba visas savas tautas dzīvību un arī daudzu tūkstošu krievu armijas zaldātiņu dzīvības, bet par to krievi viņu aizsūtīja drošā nāvē. Turpretim mūsu šodien, tā saucamās demokrātijas ceļā pie varas tikušie, visiem spēkiem cenšas pierādīt, ka neatkarīga Latvija nav spējīga pastāvēt. Ar pilnīgi absurdas nodokļu politikas un izdoto likumu palīdzību, viņi pilnībā iznīcināja ražošanu, tā piespiežot doties darba trimdā simtiem tūkstosiem cilvēku. No mūsu Latvijas apzināti tiek izdzīvoti ārā cilvēki, lai atbrīvotu vietu jauniem okupantiem.
Gints Rasa
Beidzot kāds objektīvs materiāls par nodevējiem - Ulmani un Kviesi. Jāatzīmē, ka Ulmaņa slavenā mobilizēšana aprobežojās ar gļēvo: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās" un pilnīgo sadarbību ar okupācijas režīmu.
EDGE_I
"Mums divēju vadoņu vajga, / Kas sevi par piemēru stāda: / To - kas mums ceļu rāda / Un kas paši pa viņu staigā." Aspazija: Ko mums vajag (1936) Kārlis Ulmanis savu vēsturisko misiju - mobilizēt tautu pirms 2.Pasaules kara, izpildīja. Tāpēc ar jezuītisko jautājumu par "demokrātijas ārdīšanu" visādi ķibildi un strangisti var tikai kādus auseklīšus apmulsināt. Cilvēki ar vēstures zināšanām pamatskolas līmenī pasūtīs dermokrātus "trīs mājas tālāk", bet godinās K.Ulmani par saprātīgo rīcību 1934.g.maijā un prasmīgo darbu līdz pat 1940.g. jūlijam.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti