Beidzoties bīskapijai, ēka gadsimtu gaitā vairākkārtīgi pārbūvēta, zaudējot savas liecības par tās varenību un ietekmi. Taču nupat pabeigtajā arhitektoniski mākslinieciskajā izpētē rasti uzskatāmi pierādījumi tam, ka daļa no Kurzemes Doma joprojām ir saglabājusies.
Mācītājs Varis Bitenieks rāda divus apjomīgus sējumus, kas tapuši nepilna gada laikā. Vienā apkopotas no Valsts arhīva iegūtās baltvācu valodā rakstītās liecības par Aizputes baznīcu 17. un 18.gadsimtā. Materiāls izlasīts un iztulkots, iegūstot vērtīgu papildinājumu, veicot ēkas fasāžu un jumta arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Aprakstītie fakti darba procesā salīdzināti ar dabā redzamo šodien.
“Altāris pirmsākumos līdz pat 17.gadsimta sākumam atradās tuvāk iekšpusē tur, kur ir kancele. Tur arī vecākie apbedījumi, kapenes, kas saistītas ar bīskapiem,” stāsta celtniecības arheologs Juris Zviedrāns.
Aizputes baznīca atrodas uz sena kuršu pilskalna, kur 14. gadsimtā uzcelta bīskapa pils ar baznīcu. Kā liecinot fakti, tad šeit, sākot no 15.gadsimta 30.gadiem, atradies Kurzemes bīskapijas doms jeb Kurzemes galvenā baznīca. Veicot rūpīgu seno dokumentu izpēti, arī nelielas zondāžas zem apmetuma ēkas ziemeļu sienās, izdevies atrast pierādījumus tam, ka daļa no Kurzemes doma baznīcas ir saglabājusies.
“Baznīca sasvērās stipri uz upi. Siena, kas bija pret upi, nogāzusies lejā, bet šai [citai] sienai nebija, kur gāzties. Redziet, caur to pleķainību var redzēt, ka tur ir ķieģeļu mūris un vēl lielie ķieģeļi. Un tas bija tas, kas savā ziņā stāstīja, ka tur jābūt baznīcai apakšā, doma baznīcai,” rāda celtniecības arheologs Juris Zviedrāns.
Veiktais pētījums atklāj viduslaiku būvniecības mantojumu, kas būtu jārespektē, veicot turpmākos baznīcas remontdarbus, atzīst Zviedrāns. Šobrīd tas ir arī kultūrvēsturiski nozīmīgs fakts, kas kalpos kā tūrisma magnēts nelielajā Kurzemes mazpilsētā.
