Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sociālā korekcija un bērnu pāraudzināšana speciālajā Naukšēnu izglītības iestādē

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Īstenības izteiksme 15 minūtēs. Reportāža no Doelas Beļģijā

Par pagājušā gadsimta 40. - 50. gadu Centrālās izlūkošanas pārvaldes dokumentiem

ASV atslepenotie ziņojumi no Padomju Latvijas: «Staļina kūkas», prastas virsnieku sievas un zābaki par sertifikātiem

Pirms divām nedēļām ASV Centrālās izlūkošanas aģentūra internetā publiskoja teju miljonu atslepenotu dokumentu, kas aptver laiku no 20.gadsimta četrdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Pie mums īpašu interesi piesaistījuši aukstā kara spiegu ziņojumi par Latviju, kuros aprakstīta gan nabadzība un produktu trūkums, gan bezgaumīgas padomju virsnieku sievas, gan latviešu alkas pēc brīvības.

Ielūkoties pa atslēgas caurumu uz kaut ko iepriekš apslēptu vienmēr ir aizraujoši. Vārdi „atslepenošana” un „amerikāņu spiegi” liek saausīties arī tiem, kas ikdienā ar Aukstā kara pētniecību neaizraujas. Tāpēc ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes jeb CIP 17.janvāra ziņa, ka internetā publicēti vairāk nekā 12 miljoni lapu ar savulaik slepeniem dokumentiem, aizrāva daudzus. Jo līdz šim tos varēja lasīt tikai četros ASV Nacionālā arhīva datoros Merilendā. Bet internets dod jau pavisam citas iespējas.

Pirmais ziņojums pēc okupācijas – dzīves līmenis pirms tam bija krietni augstāks

„Brauciena laikā apmēram 200 pasažieru bez biļetēm ieņēma nedrošas vietas uz vagonu jumtiem un savienojumiem. Daži tā brauca pat 400 kilometru līdz Rīgai. No sarunām ar viņiem sapratām, ka šie ļaudis brauc meklēt ko ēdamu. Viņi bija dzirdējuši, ka Latvijā var dabūt diezgan daudz kartupeļu un maizes. Viņu vidū bija daudz sieviešu un vecu vīru, kas izskatījās manāmi novārguši,” tā sākas kāda Rīgā dzīvojuša amerikāņu flotes virsnieka apraksts par braucienu no Maskavas uz Rīgu 1947.gadā.

Tas ir viens no vecākajiem ziņojumiem CIP datubāzē par Latviju pēc padomju okupācijas un viens no retajiem, kam atslepenots ziņotāja vārds. Īpaši vērtīgs arī tāpēc, ka tūristiem PSRS tobrīd bija pilnīgi slēgta.

„Visas vizītes garumā Rīgā pret mums attiecās kā pret spiegiem. Mūsu novērošana notika ļoti neveikli. Lai gan nevarēju atrast noklausīšanās ierīci viesnīcas numurā, divreiz pieķēru apteksnes noklausāmies pie durvīm. Četras reizes piefiksēju mēģinājumus mūs nofotografēt ar paciņā ietītu aparātu.”

„Rīgā dzīvojošie krievi uz latviešiem skatās no augšas un uzskata, ka viņi ietiepīgi nevēlas pieņemt „daudz pārāko padomju kultūru”. Šāda attieksme aizvaino latviešus, kuri pamatoti norāda, ka dzīves līmenis pirms padomju laika bija krietni augstāks. Viņi neslēpj savu naidu pret krieviem un norāda, ka vācu režīmā dzīvot bijis labāk.”

Ziņas piegādāja jūrnieki un no PSRS aizmukušie

Vēsturnieks Kārlis Kangeris, kurš vada toreizējās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisiju, stāsta, ka pirmās izlūkošanas operācijas ārvalstu specdienesti PSRS sāka jau četrdesmito gadu otrajā pusē. Informācijas vākšana gan ne vienmēr nozīmēja spiegošanu klasiskā izpratnē.

„Šīs lietas, kas saistās ar amerikāņiem, operāciju koda vārdi bija „Redwood” vai „Redsocks”, kas nozīmēja izpētīt Padomju Savienību. Informācijas vākšana notika dažādā veidā. Piemēram, Vācijā - cilvēki, kas atmuka vai atgriezās no Padomju Savienības kā vācu karagūstekņi, visi tika intervēti. Katrs pastāstīja, ko viņš zina, ko ir redzējis Padomju Savienībā un tamlīdzīgi,” stāsta pētnieks.

“Varam redzēt, ka dažkārt tiek aprakstītas kādas fabrikas vai militāras bāzes, kas amerikāņiem vairāk interesēja. Tā lēnām radās tas dokumentu uzkrājums,” piebilst Kangeris.

1949.gads:  „Visas Rīgas rūpnīcas ir atjaunotas un darbojas. Daudzas ir paplašinātas. Piemēram, VEF elektrotehnikas rūpnīcā strādā apmēram 5000 cilvēku. Tur ražo radio aprīkojumu, telefonus un dažādas militāras ierīces. Ir mēģinājumi radīt maza izmēra fotokameru, kas aizstātu VEF iepriekš ražoto „Minox”. (..) Rīgas penicilīna rūpnīcu rūpīgi apsargā. Baumo, ka strādnieki uzskata, ka tur tiek ražots nevis penicilīns, bet bioloģiskie ieroči.”

Informācijas izvešanā uz Rietumiem liela loma bija jūrniekiem; ziņu vākšanā arvien aktīvāk sāka iesaistīt emigrējušos baltiešus. No piecdesmito gadu vidus tam piepulcējās arī tūristu ziņojumi.

Atlīdzība par bojāgājušo aģentu – 15 000 ASV dolāru

Padomju okupācijas pirmajās desmitgadēs rietumvalstu slepenie dienesti arī iesūtīja savus aģentus Baltijā, par ko detaļas atklāj CIP dokumenti. Tieši atslepenotie kriptonīmi, kas atklāj spiegu vārdus, operāciju nosaukumus un virzienus, paver daudz plašāku pētniecības lauku nekā tikai atslēgvārdi „Rīga” vai „Latvija”, uzsver vēsturnieks Kangeris.

„Mēs redzam, kā tas tika organizēts. Kā tika savervēti cilvēki, galvenokārt Vācijā, kā un kur viņus apmācīja, kā iesūtīja. Daļa šo operāciju tika arī nodotas un aģenti pārtverti. Mēs zinām, ka pārtvēra 13 britu aģentus, no kuriem daļa gāja bojā. Amerikāņi zaudēja deviņus aģentus. Amerikāņi spiegoja par atlīdzību. Viņi devās uz Latviju, kur nu viņus nometa, un, ja vēlāk atbrauca pakaļ un izveda, tad bija labi. Ja nē, ja aģents gāja bojā, tad atlīdzība piederīgajiem bija, man liekas, 15 tūkstoši dolāru,” stāsta pētnieks.

Fragments no kāda dāņu jūrnieka iespaidiem 1949.gadā:

„Cilvēki Rīgā izskatās ļoti nomākti un neviens neielaižas sarunās ar svešiniekiem. Kafejnīcās un restorānos var manīt tikai karavīrus un sievietes. Ja mēģināsiet uzlūgt kādu meiteni uz deju, viņa nekavējoties pametīs restorānu un nerunās ar jums. Veikalos ir maz preču, un cilvēku drēbes izskatās novalkātas. Tie, kas Rīgu apmeklējuši arī pirms kara, ir pārsteigti par šīm pārmaiņām, jo atceras Rīgu kā ļoti viesmīlīgu un labklājīgu pilsētu.”

CIP ziņojumos reti ir atsauces uz informācijas avotiem. Var just, ka vāktas ziņas gandrīz par visu, bet īpaši detalizēti ir centieni aprakstīt stratēģisko infrastruktūru, rūpnīcu darbu, īpaši elektronikas, ķīmijas un farmācijas jomā.

„Ņemot vērā, kādos limitētas informācijas un stingras pretstāves apstākļos atradās abi bloki, jebkura informācija varēja būt potenciāli vērtīga,” skaidro sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Viņam vērtīgākie no publicētā šķiet tieši četrdesmito un piecdesmito gadu dokumenti, kuru ir skaitliski daudz vairāk un arī saturā daudz bagātīgāki. Viņš pieļauj, ka no vēlākām desmitgadēm daudz kas joprojām nav atslepenots. Bet publiskotais parāda, cik daudz par dzīvi PSRS bija zināms ārpusē par spīti totalitārā režīma centieniem to noslēpt.

„Neskatoties uz to šausmīgi strikto pieeju, no šiem ziņojumiem izriet, ka principā visa tehniskā informācija [bija zināma] – kur atrodas kādas rūpnīcas, kur kādas militārās bāzes, kādi ceļi, kādi infrastruktūras objekti, visas kartes..” saka Kaprāns.

 

Gumijas zābaki par sertifikātiem un auto bez riepām

1953.gads:

„Lētākās kurpes no visvienkāršākā materiāla maksā 53 rubļus, bet izjūk jau pēc trīs mēnešiem. Vienkāršas ādas kurpes maksā vismaz 350 rubļu, čehoslovāku importa kurpes ar gumijas zoli – 500 rubļu. Stulma zābaki un gumijas zābaki tikpat kā nav dabūjami. Zvejniekiem gumijas zābaku iegādei vajadzīgs īpašs kolhoza sertifikāts. (..) Arī automašīnu riepas nopērkamas reti. Informatori saka, ka daudzus rūpnīcām un amatpersonām piederošus auto nevar lietot, jo tiem nav riepu.”

„Tipisks latviešu strādnieks ēd divas maltītes dienā. No rīta tā parasti ir tā sauktā „Staļina kūka” jeb sojas eļļā apcepta rupjmaize. Vakara maltīte ir dārzeņu zupa, ko lielākoties gatavo bez taukiem vai gaļas un ēd kopā ar rupjmaizi.

Visa gaļa tiek novirzīta armijai, bet neviens īsti nezina, kur tā nonāk.

Reizēm var nopirkt zirga gaļu par 7-8 rubļiem kilogramā vai zupas kaulus par 6-7 rubļiem, kas, iespējams, atlikuši no armijai aizsūtītās gaļas. Lai dabūtu zirga gaļu, jāstāv rindā divas līdz trīs stundas.”

Amerikāņi pēta pretpadomisku noskaņojumu

No ziņojumiem redzams, ka ASV valdībai četrdesmito un piecdesmito gadu mijā bija detalizētas ziņas par partizānu kustību Baltijā, gaidām pēc Rietumu palīdzības un padomju varas metodēm partizānu iznīcināšanā. Tāpat regulāri parādās ziņas par notikušajām izsūtīšanām, to apmēriem un galamērķiem.

„Daudzām rūpnīcām pieprasīja dot kravas mašīnas un to vadītājus, lai varētu aizvest izsūtāmos. Šoferus baroja ar armijas pārtiku un nelaida mājās, kamēr izvešanas nebija cauri. Daudzi centās to sabotēt, sabojājot mašīnu eļļas caurules, bet tas neko nemainīja, jo pietika mašīnu un laika, lai tāpat aizvestu prom visus, kas bija sarakstā.”

„1950.gada vasarā Sabiles parkā notika apkaimes dziesmu svētki. Dalībnieki bija ģērbušies tautastērpos un dziedāja latviski, izņemot Padomju himnu. Koris pat dziedāja dziesmu „Lai līgo lepna dziesma”. Piedzērušies cilvēki dziedāja arī kādreizējo Latvijas himnu un padomju dziesmas ar varai netīkamu tekstu.”

 

 „Amerikāņi uzskatīja, ka latvieši ir pretpadomiski noskaņoti, ko var redzēt arī atslepenotajās programmās, un centās uzturēt dzīvu šo noskaņojumu un tieksmi pēc neatkarīgas valsts,” stāsta Kangeris.

“To mēģināja panākt, piemēram, ar radio propagandu, tāpēc bija svarīgi uzzināt, kāds ir noskaņojums. Sevišķi piecdesmito gadu sākumā, kad bija Korejas karš un vēl nezināja, kā visādi konflikti var izvērsties. Noskaņojums ir visur. Ja skatāties, kā slepenie dienesti strādā, viņi vienmēr raksta „situācijas un noskaņojuma apraksts”. Tas bija vajadzīgs, lai zinātu, vai tautu var izmantot kādām pretakcijām vai nē,” skaidro pētnieks.

No ziņojuma:

„Galvenais iemesls latviešu alkām pēc valstiskas neatkarības ir fundamentāla pretestība krievu kundzībai. Gados jaunāki latvieši neieredz krievus vienkārši tāpēc, ka viņi ir krievi un dzīvo Latvijā. Vecāki latvieši ilgojas pēc neatkarības, jo viņiem tas nozīmē brīvību, privātus uzņēmumus un īpašumus. Ja Latvijā sarīkotu brīvas vēlēšanas, kurās piedalītos tikai latvieši, komunisti nešaubīgi tiktu sakauti. Bet šā brīža apstākļos, kad Latvijā ir tik daudz pārkrievotu latviešu, etnisku krievu un padomju militāristu ar ģimenēm, iznākums būtu pavisam cits.”

Franču mode un bezgaumīgas virsnieku sievas  

Līdzās sabiedrības noskaņojuma aprakstiem un detalizētām ziņām par stratēģisko infrastruktūru vienkāršam lasītājam, iespējams, saistošākie šķitīs ikdienas dzīves apraksti, ko dažs ziņotājs aprakstījis ar neslēptu baudu un līdz pēdējai detaļai.

Fragmenti no 1951.un 1953.gada ziņojumiem par Rīgu un Liepāju:

„Visā visumā rīdzinieki ģērbjas labi. Vīrieši valkā pieklājīgus uzvalkus, mēteļus, kaklasaites un labas kurpes. Smalkākie apavi un portfeļi, ko tik daudzi nēsā, ir importēti no Čehoslovākijas. Vidusmēra latvietis labāk mazāk ēd, nekā slikti izskatās uz ielas.”

1953.gada ziņojums no Liepājas:

„Frizētavās ilgviļņus liek ar vecu, pirmskara elektrisku ierīci, kas nereti sadedzina matus. Skaistumkopšanas salonos vairums sarunu ir par ārzemju modi. Sievietes zina, ka viņas noklausās, tāpēc nerunā par politiku vai vīru nodarbošanos. Padomju virsnieku sievām reizēm ir ārzemju modes grāmatas, kuras tās augstu vērtē un reizēm pasūta skroderim noskatītos fasonus. (..) Sieviešu zeķes ir no kaprona un ražotas PSRS. Tās ir sliktas kvalitātes un bieži saplīst jau pie pirmās valkāšanas. Nereti mēdz gadīties, ka vienā pārī katra zeķe ir citā krāsā. Zeķu pāris maksā apmēram 40 rubļu.”

„Latvietes nevar atļauties šūdināt kleitas pie skrodera, tāpēc dara to mājās. Bet padomju virsnieku algas to atļauj, tāpēc viņu sievas pasūta drēbes pie šuvēja. (..) Taču viņām nav saprašanas, kā ģērbties. Daudzas to apzinās un pilnībā paļaujas uz šuvēja padomu. Viņas nicina Maskavas modes žurnālus un pieprasa vācu un franču modi. Bet, pat ja kaut kā izdevies uzšūt puslīdz pieklājīgu kleitu, viņas to sabojā ar nepiemērotu frizūru un aksesuāriem. Nav neparasti redzēt padomju sievieti, kas tērpusies, piemēram, puķainā kleitā ar bēšām kurpēm, lillā vai dzeltenām zeķēm un sarkanu rokassomiņu. (..) Šīs padomju dāmas sevi izrāda Liepājas klubos, kur tiek lietots daudz alkohola. Sievietes dzer tikpat daudz kā vīrieši un izturas skaļi un nepiedienīgi. Viņas bieži uz ielas ķīvējas ar vīriem, lietojot visbriesmīgākos apvainojumus. Padomju sievietēm ļoti patīk smaržas un kosmētika. PSRS ražotais pūderis ir raupjš un gaišs, un viņu sejas, šķiet, kā miltiem klātas. Tā kā padomju kosmētika ir tik sliktas kvalitātes, latviešu sievietes vairs nekrāsojas nemaz.”

„Nacionālo teātri tagad sauc par Valsts Akadēmisko teātri un lielākoties izrāda propagandas lugas. Zināmākie aktieri: Osis, Klints, Katlaps, Līne. Dailes teātrī rāda mazāk propagandas un vairāk labu lugu. Tāpēc tas vienmēr ir pārpildīts. Vadītājs: Smiļģis, Aktieri: Bērziņa, Kreicums, Pabriks, Dimiters. Scenogrāfs: Skulme. (..) No sporta veidiem Rīgā visvairāk iecienīts futbols un motociklu sacīkstes. Daugavas stadions ar 25 tūkstošiem vietu vienmēr ir skatītāju pārpildīts. Pūļu regulēšanā iesaistīta armija. Zirgu skriešanās sacīkstes notiek katru svētdienu, cilvēki aktīvi liek likmes uz naudu. Var redzēt daudz piedzērušos vīriešu un sieviešu.”

Cik pilnīgu priekšstatu ASV specdienestiem sniedza šie ziņojumi par dzīvi Padomju Latvijā, pagaidām grūti pateikt. Sistematizēt tos vēl nav bijis laika, bet tas varētu būt labs pētījumu lauks topošajiem vēsturniekiem, pieļauj vēsturnieks Kārlis Kangeris.

Kremļa propagandas paraugi var noderēt mūsdienās

Savukārt Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns pašlaik kopā ar Austrumeiropas politikas pētījumu centru strādā pie projekta, kas pēta Kremļa dezinformācijas metodes. Lasot CIP dokumentus no padomju laikiem, viņš secinājis, ka daudz kas no jaunā ir labi aizmirsts vecais.

„CIP ziņojumos esmu atradis, piemēram 1986.gada izvērstu aprakstu, kā darbojas padomju propagandas sistēma – par institūcijām, virzieniem gan PSRS, gan ārpus tās. Mēs skatījāmies un domājām – vispār ļoti labs palīgmateriāls!” saka Kaprāns.

“Protams, spēlētāji un nosaukumi ir mainījušies, bet kopējā sistēma un izpratne par to, kādā veidā Kremlis pašlaik īsteno dezinformāciju ārpus Krievijas, lielā mērā pārklājas ar to, kas ir rakstīts šajos ziņojumos,” secina pētnieks.

Šeit ieskicētie CIP ziņojumu fragmenti un pārdomas par to nozīmi, protams, ir tikai mazītiņa redzamā daļa no aisberga, ko veido vairāk nekā 3000 dokumentu par Latviju vien. Žurnālists Aivars Ozoliņš raksta:  „Tā ir zelta raktuve gan vēstures pētniekiem, gan sazvērestības teoriju apmātajiem, gan ikvienam ziņkārīgajam”.

-------

Fragmenti no ziņojumiem

No 1947.gada amerikāņu flotes virsnieka ziņojuma: 

„Pēc personiskiem novērojumiem un sarunām ar ormaņiem, strādniekiem, viesmīlēm, mūziķiem un citiem, kas Rīgā bijuši visu kara laiku, spriežu, ka 60 līdz 75 procenti pilsētas iedzīvotāju tagad ir krievi. Latviešu valodu šodien uz ielas dzird reti, bet tā joprojām ir sastopama grāmatnīcās, avīzēs, radio pārraidēs un ceļazīmēs.”

„Cenas ir mazliet zemākas nekā Maskavas tirgos. Piemēram: gaļa – 70 rubļi kilogramā,  kartupeļi – 11 rubļi kilogramā, baltmaize (dabūjama pavisam maz) – 120 rubļi kilogramā, cukurs – 90 rubļi kilogramā.”

“Cukuru var dabūt ļoti maz, un pēc dienas limita – 200 gramiem – veidojas garas rindas. Baltos miltus tirgū neredzēju. Arī cepamo eļļu ne. Nekādu ASV produktu, izņemot „Libby’s” konservētos ananasus. (..) Veikala strādnieka vidējā alga ir 480 rubļu uz rokas. Ar to pietiekamai pārtikas iegādei nepietiek, tāpēc aktīvi darbojas barters, melnais tirgus un zagšana no rūpnīcām un veikaliem.”

No 1953.gada 30.jūnija ziņojuma par dzīves apstākļiem Liepājā:

„Liepājas jahtkluba biedri trenējas Liepājas ezerā. Atklātā jūrā tas nav ļauts – laikam jau bažījas, ka viņi visi uzreiz aizbēgtu uz Zviedriju. Liepājas jahtklubs piedalās sacensībās Latvijā un PSRS. Vienas šādas sacensības notika Maskavā. Sportistiem nebija kur palikt, un viņi bija spiesti nakšņot parkos.”

1954.gada 22.oktobris. Ziņotājs ir kāds, kurš labi pārzinājis pirmskara Rīgu. Detalizēti apraksta, kuri kinoteātri vēl strādā, kā pārsaukti veikali un ielas, ka Centrāltirgū vairs nav zivju paviljona. 

„Kopš Staļina nāves vairs nav vērojams cukura deficīts. Taču Rīgā ir ļoti grūti dabūt zivju konservus vai kūpinātas zivis. Visa produkcija, visticamāk, nonāk Krievijā. Visu citu vairāk vai mazāk var dabūt. Ja ne veikalā, tad tirgū noteikti. Viena lieta, ko allaž ir grūti nopirkt, ir pastkartes ar pilsētu un dabas skatiem. Tās maksā 50 kapeikas un tiek izpārdotas, kolīdz parādās veikalā. Pilsētu un dabasskatu fotografēšanai vajadzīga īpaša atļauja.”

No 1951.gada 19.maija ziņojuma par ikdienas dzīvi Rīgā: (autors apraksta obligātās valsts svētku demonstrācijas)

„Kolīdz sasniegts parādes galamērķis, plakāti tiek pamesti kur kurais, un cilvēki haotiski steidzas mājup. Nākamajā dienā avīzes raksta, cik nesatricināmā pārliecībā latvieši demonstrējuši savu uzticību Staļinam un Partijai un cik lieliska bijusi parāde.”

23 komentāri
indulis
Tā nu sanāca, ka patreiz nodarbojos ar veco ģimenes fotogrāfiju sakārtošanu un klasificēšanu. Nav pat jāsalīdzina, vecmammas trīsdesmito gadu fotogrāfijas ar draudzenēm, vectēva pavadīšana strēlniekos...Ja salīdzina ar ar padomijas laiku, liekas ka vismaz franču salonu lauvas uz noplīsušu klaidoņu fona. Pat saglabājušās caur logu fotografētas krievu virsnieku madāmas čirkainām frizūrām un neilona apakšveļā. Tā kā nav tas izdomājums.
aivars
Andrievs Daudz var uzzināt arī pārlapojot Amerikas latviešu avīzi "Laiks", it īpaši sadaļu - Kas notiek okupētā Latvijā.
Liberastu lielākais ienaidnieks
CIP ziņojums pamatīgi izdaiļots ar vietējo urāpatriotu darinājumiem, kaunējušies būtu. Visus šos liberastu mēslus vajag pielikt pie sienas.
pūce
Tas viss ir meli un safabricējums . pati dzīvoju tajos laikos strādāju par prastu kasieri. Nekas tāds nebija . Un no kurienes tādas cenas tādu nebija. Amerikānu propoganda lai sanaidotu tautas.kā viņi to dara katrā valstī kur ielien lai valdītu.
Kasierīte
Bāba Jāga
Sarma
Antonijas ielas apmaksātie satraukušies. Tātad- patiesība acīs cērtas. Šķiet, ka darbā pieņemot, valsts valodas zināšanas netiek pārbaudītas. Bet ja par šo laiku, tad tā sekas domāšanā turpinās. Arī attieksme pret darbu. Krievi ievazāja attieksmi pret darbu, kāda Pirmās Republikas laikā vispār nebija iedomājama. Rezultāti - Maximas traģēdija, lielais skaits bīstamo publisko ēku. Vispārēja necieņa pret otra darbu ikdienā. Kāpēc paiet pusmetru un iet pa asfaltētu celiņu, ja var ietaupīt šos 50 cm slājot pa kāda cita iekoptu, necieņa pret kādu, kas jau runā ar kādu, spraucoties iekšā ar savu sakāmo, Saraksts ir nebeidzams.
Сталинист
Хорошо посмеялся над дешевой пропагандой америкосов. А знаете, что не пропаганда, а это то, что независимая, буржуазная Латвия потеряла 600 т. жителей за годы независимости. И такие как Hilarija могут захлебываться слюной, но их буржуазная, независимая Латвия сама собой умирает. Так что пишите побольше дешевой пропаганды, а сталинисты готовы смеяться над этими выдумками американских агентов.
paraška
ej drāz savu lēto mātyi un pis prom!!!
Vilnis
Šito visu es jau zināju pirms piecdesmit gadiem, kad man bija 15 gadi. Krieviem taisnību un patieso vēsturi neizdosies noslēpt! KRIEVIJAS MELU PROPOGANDA TURPINA ZOMBĒT SAVUS TAUTIEŠUS.
aha
1. lūdzu atvainot, ''atbildēt'' vietā nejauši uzspiedu ''ieteikt'' :( 2. mazgadīgais provokator, aizej pirkstus nomazgāt, tie nepatīkami smako pēc tādiem tekstiem. Ja tu esi tik tups, ka nezini vēsturi un tev neviens radinieks nav pastāstījis, par pagājušo gadsimtu, tad tā jau ir tava, ne mūsu problēma.
Tēvzemei un brīvībai
Latvijā netrūkst dzīvu liecinieku, kuri var apstiprināt, ka tas nav nekāds CIP izdomājums, bet patiesība, staļina p**aļas spodrinātāj :)
Kŗemilek
Neticas, ka CIP būtu publicējuši oriģinālos dokumentus, jo Krievijas specdienesti noteikti nekad tā nedarītu. Domāju, ka te notiek informatīvais karš, kur mērtiecīgi nomelno PSRS, kā arī tās tikpat cienījamo mantinieci Krieviju.
aha
protams, ''nomelno''... pilnīgi nepamatoti un bez šaubām :D
epla
"Daugavas stadions ar 25 tūkstošiem (???) vietu!" Tiešām???? Šobrīd ir tikai 5000. Uz 2018. gadu ar mokām sola 15 000 vietu...
noko
Amizanti, ka šādu info saņemam ātrāk no CIP, nekā no vietējiem avotiem. Un Čekas maisi kā sēž aizsieti, tā sēž. Papildus iezīmē jau sasāpējušās šaubas par esošā režīma validitāti.
Neslāvs
Bet okupantiem atmiņas par to laiku ir tik jaukas !
Edgars
Tāpēc ka viņiem iemācija kas ir kultūrs.
1984
Un šobrīd Rīgā notiek otrais dublis, ievilkt mūsu galvaspilsētu austrumu ķetnās.
Es šaubos, vai CIP pieder
visu šo garadarbu autortiesības.
Es nespēju iedomāties,
kas Latvijā varētu būt lielāks bestsellers, par šo angliski sniegto ziņojumu latviskā tulkojuma sakopojumu grāmatā ! Tur ir visa tā latviešu tautas izturēšanās garša pret iebrucējiem no Mordoras. Tas ietu no rokas, un stāvētu rinda pie grāmatveikaliem! Tā būtu latvju Harijs Poters!
Athlons
Cik skarbi sakrīt ar vecvecāku stāstīto par pēckara laiku... Laikam jau tomēr padumju vara atnesa Latvijai "kultūru"...
eM
"Nesatrīcināma pārliecība" :) Izbaudīju. Paldies! Kādu dienu uzrakstiet par tām padomju laika propagandas metodēm. Būtu interesanti salīdzināt ar mūsdienām.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti