Mēs ar fonda "Liepājas ebreju mantojums" vadītāju Ilanu Ivanovu sēžam viesnīcas foajē, gaidām profesorus un viņu studentus – viņi aizkavējušies Šķēdē, masu nošaušanas vietā. Pēc tam dodamies uz Līvas kapsētu, precīzāk – tās ebreju daļu. Ilana paskaidro, ka dīvainais uzkalns kapsētas visvecākajā daļā rada jautājumus – ir zināms, ka Otrā pasaules kara laikā hitlerieši uz tā novietojuši zenītartilēriju. Bet – kā radies šis uzkalns? Vai tur neatrodas nošauto mirstīgās atliekas? Viesi no ASV apskata uzkalnu. Pitsburgas Dikena universitāte profesors Filips Rīders stāsta, ka, ļoti iespējams, Šķēdē viņi atraduši grāvjus ar nošautajiem.
Pēc tam mēs dodamies uz zivju konservu rūpnīcu, pie bākas, kur nacisti šāva ebrejus kara pirmajās dienās. Pirms daudziem gadiem Henne Zivcone, viena no tiem 11 cilvēkiem, kurus izglāba Roberts un Johanna Seduli, man pastāstīja, ka mans vectēvs, visticamāk, ticis nogalināts tieši šeit.
Un, šķiet, bet par to nav precīzu datu, kopā ar viņu tika noslepkavots manas vecmāmiņas brālis un, iespējams, arī viena no viņas māsām.
Pie vārtiem mūs sagaida Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas un zivju konservu rūpnīcas pārstāvji, visi kopā braucam uz bāku. Te jāpaskaidro, ka precīza nošaušanu vieta līdz šim nebija zināma. Spriežot pēc shēmas, kuru tūlīt pēc kara uzzīmējuši padomju valsts Ārkārtējās komisijas nacistu noziegumu izmeklēšanai pārstāvji, nošaušanas notikušas bākas tuvumā. Lai gan bija viedoklis, ka tas norisinājies nedaudz tālāk, pie katakombām Roņu ielas (tolaik tās nebija) otrā pusē, tur, kur tagad ir stadions.
Tomēr ir ļoti svarīga liecība. Tā ir īsa amatierfilma, kuru atvaļinājuma laikā 1941. gada vasarā uzņēmis Reinhards Vīners, vācu 707. jūras flotes zenītrotas jūrnieks (par nošaušanām un filmēšanas apstākļiem sīkāk lasāms šeit).
...Mēs stāvam netālu no bākas. Filips Rīders un viņa kolēģis profesors Harijs Džols no Viskonsinas Universitātes Oklērā klēpjdatoros skatās Vīnera filmētos kadrus un cenšas pēc iespējas precīzāk noteikt filmēšanas vietu. Sākas darbs.
Priekšvēsture
Kopš pagājušā gada 90. gadu sākuma Rīgas ebreju kopiena attīstīja ideju par memoriālā objekta izveidi Mazjumpravas muižas teritorijā, kur no 1941. līdz 1944. gadam atradās nacistiskā koncentrācijas nometne “KZ Jungfernhof”, kas kalpoja kā cietums gandrīz četriem tūkstošiem no Vācijas un Austrijas deportēto ebreju, 700-900 cilvēku nomira pirmajā ieslodzījuma ziemā un tika apbedīti nometnes teritorijā.
Bija svarīgi mēģināt noskaidrot iespējamo masu apbedījuma vietu, kas palīdzētu gan memoriālā objekta attīstīšanā, gan arī Mazjumpravas muižas teritorijas labiekārtošanas darbā. Izvēle tika izdarīta par labu ģeofizisko pētījumu neinvazīvajām tehnoloģijām un 2019. gada rudenī tika panākta vienošanās ar profesoru Ričardu Froindu (Hārtfordas Universitāte/Kristofera Ņūporta universitāte, ASV), kuram ir bagāta un daudzveidīga kultūrvēsturiska pieredze objektu pētīšanā un masu apbedījumu noteikšanā.
Cita starpā viņš atradis arī Viļņas Lielās sinagogas fragmentus zem ielas līmeņa, kā arī pētījis masu slepkavību vietas Viļņas Paneru mežā un Kauņas IX forta memoriālajā kompleksā.
"Vērsties pie šīs pētnieku grupas man ieteica muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis, kurš ar viņiem sadarbojas jau sen. Tā ir profesūras un zinātnieku apvienība, tajā ir ģeofiziķi, ģeogrāfi, ģeodēzisti, vēsturnieki, arheologi ne tikai no Viskonsinas Universitātes un Pitsburgas Dikena universitātes, bet arī no Kristofera Ņūporta universitātes Virdžīnijā, visu šo pētnieku komandu vada profesors Ričards Froinds. Viņi strādā jau divdesmit gadu, ar pašām jaunākajām tehnoloģijām, ar neinvazīvām metodēm, tātad viņiem nav jāveic izrakumi. Kopš tika izveidots mūsu fonds, mēs gribam atklāt pēc iespējas vairāk līdz šim nezināmu faktu par Liepājas pirmskara ebreju vēsturi, holokaustu, atbrīvoties no "baltajiem plankumiem" mūsu vēsturē.
Par nošaušanām pie bākas mēs līdz šim zinām tikai to, ka tādas tur notika no 1941. gada 4. jūlija līdz oktobra sākumam, tur tika nošauti līdz pusotram tūkstotim ebreju, galvenokārt vīrieši 16 līdz 60 gadu vecumā.
1945. gadā tur tika veikta pirmā ekshumācija, taču mēs nezinām, cik pavisam bija grāvju, vai ekshumācija veikta visā grāvī vai tikai no vienas malas. Vēlāk netālu pie sienas tika piestiprināta piemiņas plāksne, taču bija zināms, ka nošaušanas notika nevis tur, kur ir šī plāksne, bet kaut kur rūpnīcas teritorijā.
Piemiņas dienās mēs ierodamies pie bākas. Taču šis "baltais plankums" ir palicis… Un mēs ar Iļju Ļenski to bieži esam apsprieduši. Jo vairāk ir faktu "balto plankumu" vietā, jo mazāk iespēju vēstures falsifikācijai. Bet Šķēdē mums bija sarežģījumi jau memoriāla būvniecības laikā 2005. gadā. Mēs veicām pētījumus tur, kur saskaņā ar 1945. gada rasējumiem bija nošauto mirstīgās atliekas.
Gados, kas pagājuši kopš kara beigām, krasta erozija bijusi 140 metru. Tātad mirstīgās atliekas ieskalotas jūrā…
Taču kas ir tur, kur atrodas padomju laikā uzstādītā mazā stēla? Droši vien arī tur var būt mirstīgās atliekas. Galu galā Iļja Ļenskis vienojās ar šo holokausta pētnieku grupu. Viņi pie mums atbrauca. Un – tas ir ļoti labi – pētnieki vienmēr ņem sev līdzi studentus, māca viņiem ne tikai metodoloģiju, bet, darot šo darbu, jaunatne uzzina holokausta vēsturi," sacīja Ilana Ivanova.
Pēc vairākām dienām mēs atkal bijām viesnīcā – pētnieki pirms aizbraukšanas gribēja pastāstīt par rezultātiem. Viņi bija ieradušies nevis vieni paši, bet kopā ar BBC filmēšanas grupu, kas veido dokumentālo filmu par zinātnieku darbu un holokaustu Austrumeiropā.
Liepājā pētnieku komanda ieradās no Lietuvas, tur tā strādā jau kopš 2015. gada. Bet Latvijā – kopš 2020. gada.
"Reiz mēs sākām ar Bībeli saistītus vēstures pētījumus un kāds teica, ka gribētu uzzināt dažus faktus par Lielo horālo sinagogu Viļņā. Ar to arī viss sākās. Taču, kad mēs sākām stāstīt par rezultātiem, mūs sāka nemitīgi aicināt uz dažādām ar holokaustu saistītām vietām, vispirms Lietuvā, tagad arī Latvijā. Esam veikuši jau ne mazumu atklājumu, Lietuvā esam atraduši desmit agrāk nezināmu nošaušanas vietu, piecas vietas esam noteikuši Latvijā, trīs četras – Polijā," pavēstīja Filips Rīders un Harijs Džols.
Pēc tam zinātnieki atvēra klēpjdatorus un sāka stāstījumu – ar piebildi, ka pilna atskaite par šiem pētījumiem būs gatava septembra vidū. Tāpēc turpmāk – pats galvenais īsumā.
Līdz brīdim, kad grupa sāka strādāt pie bākas, zinātnieki jau bija izpētījuši krasta līnijas stāvokli, saprotot, ka šajā piekrastes daļā nav tādas erozijas kā, piemēram, Šķēdē, bet, gluži otrādi, notiek smilšu uzskalošana krastam. Tātad var secināt – grāvis vai grāvji ar 1941. gada vasarā nošauto cilvēku līķiem turpat arī atrodas, jūra mirstīgās atliekas nav izskalojusi. Zināms, ka Šķēdē upuriem lika nostāties pie grāvja malas, bet pie bākas viņus skriešus iedzina šajos grāvjos, nošāva un apbēra ar kaļķiem. Pēc tam atveda jaunu partiju ebreju un viņi krita uz jau apbērtajiem līķiem.
Sākumā pētnieki pēc kinofilmu kadriem noteica vietu un sāka to skenēt. Pateicoties savai aparatūrai, zinātnieki var izpētīt augsni pa slāņiem uz leju. Un šajā vietā slāņi iet pavisam ne tā, kā pie krasta.
Uzreiz atrada viena grāvja malu, drīz vien – vēl vienu grāvi, un tieši tur, kur tagad iet asfaltētais celiņš, kas ved uz ķieģeļu torni, šis grāvis turpinās tālāk. Ir pieņēmumi, ka līdzās var būt ari citi grāvji.
Zinātnieki analizēja arī senajos kinokadros redzamo cilvēku uzvedību – gan iesaistīto, gan dīkdienīgu skatītāju ir daudz, tātad viņi zināja, kas tur notiks. Kāpēc bija sapulcējušies tik daudz cilvēku?
Kas viņi ir? Tur redzami karavīri un jūrnieki, bet arī civilisti. Vai patiešām atpūtnieki? Un kāda ir viņu visu attieksme pret šo traģēdiju? Vai viņiem tā ir "atrakcija''? Jautājumu ir daudz. Ir vairāku jūrnieku, notikušā liecinieku, atmiņas. Ilana Ivanova tās iztulkojusi no vācu valodas.
Šķēdē šī grupa uzmanīgi izpētīja dzīvžoga joslu ap padomju pieminekli. Skenēšana dziļumā sniedza dīvainu ainu – vai nu tranšejas, vai arī agrāk nezināmi un līdz šim neizpētīti apbedījumi. Tas vēl jānoskaidro.
Zinātnieku komanda nodomājusi nākamvasar atkal atbraukt uz Liepāju un turpināt savus pētījumus pie bākas un Šķēdē. Bet šoruden, kad būs gatava detalizēta atskaite par šo ekspedīciju, pastāstīt par rezultātiem.
Rus.LSM.lv izsaka milzīgu pateicību Ilanai Ivanovai par informāciju un par iespēju pavēstīt par ASV pētnieku grupas darbu.
