Akmens laikmeta pirmiedzīvotāju apmetnes pēdas senās Lielupes krastā Jaunsvirlaukas pagasta Avotiņos atrastas jau 90. gados, taču tikai pērn tur atsākti plašāki arheoloģiskie rakumi. Tajos uzieta krama ligzda jeb kas līdzīgs darbnīcai, kurā senie cilvēki izgatavojuši darbarīkus. Zinātniskos izrakumus vadīja un nupat noslēdza arheologs Mārcis Kalniņš.
"Principā tie ir krama naži, tiem joprojām ir asas šķautnes pat pēc vairāk nekā 10 tūkstošiem gadu, un arī arheologi rokot var ar tiem sagriezties. No krama gabaliņiem izgatavoti arī bultu gali, un izgatavošanai izmantoti akmens, raga vai kaula rīki. Te vēl ir kasīklis – instruments, ar kuru skrāpējot, visticamāk, apstrādāja koku, kaulu un ādu," stāsta Kalniņš.
Atradumi liecina, ka šajā vietā Lielupes krastā vēlā paleolīta beigās (10500–9000 g.pr.Kr.) īslaicīgi uzturējušies un sev nepieciešamos rīkus izgatavojuši pie Svidru-Ārensburgas kultūras piederīgi senie ziemeļbriežu mednieki. Rakumos kopumā atrasti 300 krama priekšmeti, kas ir lielākā šī perioda atradumu kolekcija Rietumlatvijā.
"Trāpīt tādai krama koncentrācijai, kur tiešam cilvēki sēdējuši pirms 11 tūkstošiem gadu! Tas ir laika posms, par kuru vēl ir neatbildēti jautājumi, vai šī apmetnes vieta bijusi senās Lielupes ezers, jūras līcis vai upe.
Taču cilvēki te ir mitinājušies kādu laiku un izgatavojuši savus darbarīkus. Ļoti bieži mūsu platuma grādos tie arī ir vienīgie atradumi no tā perioda. Tas ir laiks, kad no Latvijas teritorijas atkāpjas ledus, un tie ir paši pirmie cilvēki, kas ienāk teritorijā, tie ir ziemeļbriežu mednieki. Vēl iepriekš šādi atradumi pie Lielupes bijuši Ziedoņskola pie Bauskas, Mežotne, Tērvete, Ciemaldu kapu lauks," norāda Kalniņš.
Krams, kuru izrakuši arheologi, ir akmenim līdzīgs iezis, no ārpuses tas ar gaisa vai ūdens piejaukumu kļuvis gaiši bēšs, bet iekšpusē tas ir tumši pelēkā krāsā un nelielāki gabali ir pat teju caurspīdīgi. Lai varētu izgatavot darbarīkus, cieto materiālu pirmiedzīvotāji nesuši no tālienes, jo Latvijā dabā tādu kramu iegūt nevarēja
"Tie cilvēki tos krama materiālus nesa sev līdzi no 500 līdz pat 1000 kilometru attālumam. Visticamāk, viņi to darīja, sezonāli sekojot migrējošiem ziemeļbriežiem ziemas noslēgumā. Tas, ko mēs atradām, tie ir jau gatavi bultu gali un citi priekšmeti, bet viņi parasti nēsāja sev līdzi arī lielu (divu dūru izmēra) krama gabalu, ko sauc par kodolu. No tā viņi varēja uz vietas izgatavot to, ko tajā brīdī vajag. Tuvākā vieta, kur šāds krams atrodams dabā, ir Dienvidlietuva, Polija, Baltkrievijas robeža. Tas nozīmē, ka viņi kā minimums pārgāja pāri visai Lietuvas teritorijai," uzskata Kalniņš.
Kalniņš spriež, ka visā Latvijā senajā akmens laikmetā varēja būt vien pārsimt cilvēku, kas nemitīgi pārvietojas.
Šī laika arheoloģisko pieminekļu meklējumus sarežģī to atrašanās vieta - lielākoties tie ir augstākās vietās pie ūdenstilpēm smilšainās kāpās, un rakumi jāveic vien pusmetra dziļumā.
"Tur nav tāda klasiska kultūrslāņa kā liels melnzemes slānis. Tas principā viss ir smiltīs, un tādai apmetnei trāpīt ir grūtāk, nekā atrast adatu siena kaudzē. Tajā ceļa malā Lielupes krastā nekas neliecina par to, ka tur būtu apmetne, bet, ja paspēlējamies ar ūdens līmeni, ir redzams, ka vieta atrodas uz senā krasta malas, kas ir šaura josla. Un arī no medību viedokļa varētu būt, ka te iet pāri dzīvnieki, jo vienā pusē ir sekla upe un šaurāka un otrā pusē ir grūti pārejams slapjš purvājs. Ja uzbūvējat māju uz dzīvnieku ceļa, tad nav jādzenas pakaļ," pauž Kalniņš.
Jaunsvirlaukas pagasta izrakumi nostiprinājuši pārliecību, ka senā paleolīta ļaudis lielās upes izmantojuši par migrācijas ceļiem un uzturējušies arī Latvijā. Savukārt pētniecībai iegūts izsmeļošs seno akmens laika krama darbarīku krājums, ko tālāk palīdzēšot pētīt arī speciālisti Lietuvā.
