Ar VDK sadarbojos brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Intervija ar bijušo AP deputātu Alekseju Grigorjevu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Zemapziņā pārmantotas bailes. Tā lēmumu piekrist sadarbībai ar Valsts drošības komiteju (VDK), skaidro literatūrzinātnieks, bijušais Augstākās Padomes (AP) deputāts, Latvijas Tautas frontes (LTF) iknedēļas izdevuma “Atmoda” krievu valodā un iknedēļas izdevuma “Балтийское время” (Baltijas laiks) redaktors Aleksejs Grigorjevs. Viņa vārds pēc VDK aģentu kartotēkas publiskošanas pērnā gada decembrī tika atrasts čekas aģentu sarakstā. 

Mamma Grigorjevam stāstījusi gadījumu, ka tad, kad nomira Staļins, skolotāju istabā visi raudāja un kāda skolotāja teikusi, ka nav ko raudāt, jo gan jau Staļina vietā tāpat kādu citu ieliks. Skolotāju pēc tam apcietināja. Viņai izdevās atgriezties, taču viņa bija satriekta līdz mūža galam.

Mammas paaudzei tās bailes bija, un mēs tās esam pārmantojuši zemapziņā, - tā, skaidrojot lēmumu piekrist sadarbībai ar Valsts drošības komiteju (VDK), savās atmiņās un sajūtās dalās Grigorjevs. 

Sadarbība ar VDK – lapaspuse reizi pāris mēnešos

Grigorjevs atceras, ka pirmā saskarsme ar VDK notikusi 1976. gadā, kad pēc universitātes beigšanas viņš gribējis dabūt tulka darbu dzimtajā Ventspilī, Pieostas rūpnīcā, kas tur tobrīd tikusi būvēta sadarbībā ar amerikāņu partneriem.

“Man tolaik bija 21 gads. Čekas kurators atnāca pie mums mājās Ventspilī. Saruna bija tīri formāla. Tā teikt, ja gribat strādāt, jums jāsaprot kā padomju cilvēkam, ka tur taču strādās amerikāņi. Amerikāņi ir mūsu ideoloģiskais pretinieks, viss kas var notikt. Tāpēc mums vajag aprunāties un varbūt kādreiz vēl aprunāties. Nodomāju - nu labi - aprunāties, tad var arī aprunāties. Es, atklāti sakot, tā īsti  nesapratu, uz ko tas velk”, senos notikumus atmiņā rekonstruē Grigorjevs.

Vēlāk iepriekš minētā sadarbība ar VDK izpaudusies, ar čekas kuratoru tiekoties reizi pāris mēnešos, un runājot par, Grigorjeva redzējumā, visai nenopietnām lietām: “Viņš [čekas kurators] runāja par kaut kādām, manuprāt, muļķībām, detaļām - piemēram, vai tāds un tāds pozitīvi vai negatīvi izsakās par Padomju Savienību? Kādu izsaka kritiku? Bija jautājumi, vai kāds no amerikāņiem nemēģina stāties kontaktos ārpus darba. Vai neesi pamanījis kaut ko tādu, kas nav saistīts ar darbu un ir kas neparasts?”.

Pēc tam VDK darbinieks izrunāto pats noformulēja birokrātiskās frāzēs apmēram lapaspusi garā tekstā, nolasīja priekšā un lika zem tā parakstīties, atceras Grigorjevs. 

VDK iemācītās frāzes dzīvē neizmantoja

VDK darbinieki arī devuši instrukcijas un pat gatavas atbildes, kā jārunā ar ārzemniekiem, ja viņi uzdod noteiktus jautājumus. Piemēram, ja kāds vaicātu, kāpēc dzīvojat tik nabadzīgi vai kāpēc [PSRS] ir mazas algas, bija jāatbild, ka mums bija ļoti smags karš un pēc kara grūti visu atjaunot, stāsta Grigorjevs, vienlaikus atzīstot, ka šīs iemācītās frāzes dzīvē tā arī nav izmantojis. Viņš arī skaidro, ka īstenība un tas, ko VDK veidoja, bija divas dažādas realitātes. Saskarsme ar VDK bijusi izteikti birokrātiska, bet vienlaikus vajadzējis pielāgoties reālās dzīves apstākļiem.

“Toreiz tas notika tādā pašplūsmā, bet tagad es uzdodu sev jautājumu, kā tas tā notika? Kāpēc mēs, es personīgi, uz to izgāju? Mana atbilde ir, ka pamatā tās bija bailes.

Man no tā Kopiško [VDK kurators] bija šausmīgi bail, vispār no viņiem visiem,” savās pārdomās un sajūtās dalās Grigorjevs.  

Brīvprātīgi, konvoja pavadībā 

Par publikāciju

Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.

Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.

Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.

Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.

Grigorjevs uzsver - redzot, kā ar VDK saistītos jautājumus skata mūsdienās, rodas sajūta, ka nereti žurnālisti, vēsturnieki, arī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas locekļi acīmredzot neizprot toreizējo notikumu kontekstu.

“Tiesnesis [Juris] Stukāns saka: jūs taču redzat, - VDK likumā ir rakstīts, ka sadarbojās tikai brīvprātīgi! Kā var neņemt vērā likumu? Bet tāpat var jautāt - kāpēc tad mēs vispār izstājāmies no Padomju Savienības? Tai taču bija it kā brīnišķīga Konstitūcija, likumi nebija slikti - varējām dzīvot, cepuri kuldami. Bet tur jau tā lieta, ka likumi PSRS bija viena realitāte, taču dzīve bija pavisam kas cits. Tāpēc arī runāt, ka tas ir brīvprātīgi…

Brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Tāpat kā Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS,” uzsver Grigorjevs. 

Pilnu interviju ar Alekseja Grigorjeva atmiņām par sadarbību ar VDK, to, kā izdevās pārvarēt bailes, iesaistīties Tautas frontes aktivitātēs, un to, kā viņš tika vēlreiz vervēts Maskavā, arī par Krievijas Federālā drošības dienesta rīkotām vajāšanām un šantāžu, tai skaitā izmantojot personīgu, intīma rakstura informāciju, lasiet žurnāla "Ir" mājaslapā.

*Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.  #SIF_MAF2019

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti