Slavenais krievu vārtsargs Vladislavs Tretjaks ir teicis, ka "Maska ir ļoti spēcīgs psiholoģiskais faktors. Tajā jūties aizsargāts un te nav jautājums par kilogramiem plastikas un tērauda. Uzvelciet sev karnevāla masku un Jūs uzreiz esat cits cilvēks. Jūs esat pārliecināts par sevi un aizsargāts. Pat ja uz Jums šaus ar ieroci, Jūs uzvedīsieties savādāk. Bezbailīgums palielinās vairākas reizes. Maska, protams, ka aizsargā seju, bet arī to slēpj… slēpj Tavas emocijas…."
Bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, bet pirmā, kas mēģināja šos mazohistus - vārtsargus uzlikt uz pareizā ceļa, bija sieviete.
Paši pirmie pieminējumi par vārtsargu, kurš lietoja masku, bija 1927.gadā, kad Kingstonas Karaliskās Universitātes sieviešu komandas vārtsardze Elizabete Grema izgāja laukumā ar paukošanās aizsargmasku. Viņa to izmantoja nevis tāpēc, ka baidītos, bet tāpēc, ka viņas tēvs piespieda to darīt. Tēvs vairs negribēja tērēt naudu meitas ārstēšanai un skaistumkopšanai.
Savukārt vīriešiem 1936.gada olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē aizsargmasku izmantoja Japānas izlases vārtsargs Teijczī Honma. Viņš nēsāja brilles un beisbola maska viņam labi noderēja.
Taču NHL pirmais mēģinājums aizsargāt savu seju bija 1930.gadā. Monreālas "Maroons" vārtsargs Klints Benedikts, kuram divas spēles pēc kārtas ripa trāpīja pa seju - pirmais metiens viņam savainoja seju un viņš guva smadzeņu satricinājumu, bet otrais metiens salauza degunu un vaiga kaulu. Vārtsargs pēc mēneša atgriezās ādas maskā, kas aizsedza viņam degunu, muti un pieri. Tiesa, ilgi viņam neizdevās spēlēt šajā maskā, jo kādā no spēlēm ripa trāpīja pa kaklu un viņš beidza karjeru.
Nākamais mēģinājums ieviest aizsargmaskas bija 1954.gadā, kad kāds kanādietis izsūtīja NHL klubu vārtsargiem izmēģināt caurspīdīgas plastikas maskas.
Taču pēc treniņiem visi vārtsargi kategoriski atteicās turpmāk lietot tās, jo tās nebija īpaši ērtas.
Vārtsargu revolūcija notika 1959.gadā, kad leģendārais Monreālas "Canadiens" vārtsargs Žaks Plānts pēc kārtējā treniņa, kurā viņam ripa trāpīja pa seju, vietējā radiostacijā vērsās pie līdzjutējiem, lai viņi palīdz atrast atbilstošu aizsargmasku. Plāntam tomēr izdevās atrast masku un to viņš izmēģināja vairākos treniņos, bet tā ļoti nepatika viņa trenerim - spilgtam konservatoram Toijam Bleikam. Viņš uzskatīja, ka tā viņam traucē pārredzēt laukumu un neļauj koncetrēties spēlei.
Taču tā paša gada notikošajā NHL spēlē pret "New York Rangers" Žaks Plānts kārtējo reizi saņēma sitienu ar ripu pa seju un viņam nācās pamest laukumu uz 45 minūtēm, lai uzliktu šuves. Laukumā Žaks atgriezās aizsargmaskā. Par to ļoti neapmierināti bija līdzjutēji un treneris Bleiks.
Arī citu vārtsargu reakcija uz to nebija viennozīmīga. Tā leģendārais vārtsargs Terī Savčuks, kurš bija pirmais vārtsargs, kurš sargāja vārtus nedaudz iesēdies ceļos un saliecies, teica, ka neredz iemeslu spēlēt maskā un ka tā viņu nepadarīs par labāku vārtsargu. Uz to Plānts atbildēja, ka, ja Jūs lēksiet no lidmašīnas bez izpletņa, vai to var uzskatīt par drosmi?
Tomēr Savčuks pēc trim gadiem uzvilka aizsargmasku un kļuva par otro NHL vārtsargu, kurš to izdarīja.
Jāsaka, ka tolaik bija populāras divu veidu maskas - jau piemienētā Plānta maska, kā arī otra, kuru sauca par "kliņģera" stila masku. Tā bija vienkārša, toties labi piegūlās sejai un labi ventilējās. Tomēr laika gaitā maskas turpināja pilnveidoties un parādījās divi klasiskie stili. Tie atšķīrās ar zoda garumu un caurumu vietām. Maskas daudz vairāk aizklāja galvu. Tām bija ovāli caurumi acīm un daudzi nelieli caurumi ventilācijai.
Ar laiku maskas arī sāka krāsot un pirmais vārtsargs, kurš to izdarīja, bija Džeri Čivess. Sākot no 1966.gada sezonas, Čivess sāka atzīmēt uz maskas vietas, kur trāpījusi ripa. Maska ar katru spēli kļuva biedējošāka, bet kā zināms, tad rētas izdaiļo vīrieti.
Savukārt pirmais vārtsargs, kurš iznāca krāsainā maksā, bija Filadelfijas "Flyers" vārtsargs Dags Favels. Helovīna naktī viņa komandas biedri masku nokrāsoja oranžā krāsā, līdz ar to viņam nekas cits neatlika kā nākamajā dienā spēlēt izkrāsotā maskā. Bet tikmēr pirmais vārtsargs, kura aizsargmaska bija kluba krāsās, bija Ņujorkas "Islanders" vārtsargs Glens Rešs. Šo masku var uzskatīt par pirmo māksliniecisko krāsojumu. Uz šīs maskas tika attēlota Manhetenas sala un burti N un Y, kas nozīmē Ņujorka.
Protams, daudzi atceras pirmo vārtsargu, kurš spēlēja aizsargmaskā, bet pēdējais vārtsargs bez maskas bija Endijs Brauns, kurš 1974.gada 7.aprīlī sargāja Pitsburgas "Penguins" vārtus spēlē pret Atlantas komandu. Endijs aizsargmasku vilka tikai treniņos, lai izbēgtu no nevajadzīgām traumām, bet oficiālajās spēlēs iztika bez tās. Brauns bez maskas turpināja vēl spēlēt trīs nākamos gadus - līgu zemākā komandā Indianapolisas "Racers". Endijam Braunam iesauka bija "bezbailīgais"
Tikai 1978.gadā Kanādas Standartu asociācija ieviesa noteikumus, ka vārtsargiem spēlēs noteikti jālieto aizsargmaskas. Tikmēr Eiropā šāds noteikums tika ieviests vēl agrāk. Aizsargmaska pat mainīja vārtsargu spēles stilu, jo daudzi sāka vārtos darboties, daudz vairāk iesēžoties ceļos un nebaidoties no ripas trāpījuma pa seju.
Savukārt leģendārā vārtsarga Vladislava Tretjaka nopelns ir, ka viņš ieviesa Tretjaka masku. Viņš 1972.gadā sāka lietot masku, kuras režģis nebija taisni pīts, bet lokos.
Šo režģi sāka saukt par kaķa acīm un šo zīmējumu daudzi izmanto joprojām. Tomēr ne visi vārtsargi turpmāk lietoja "kaķa acu" sietu. Daudzi vārtsargi izmantoja taisno sietojumu, kurš bija piestiprināts ķiverei. Tās bieži sauca par "putnu būriem". Šādas aizsargķiveres izmantoja slavenais Dominiks Hašeks, Kelijs Hrudijs, kā arī Artūrs Irbe.
Artūrs izmantoja uzņēmuma "Jofa" ķiveres modeli "51/280" un tam piestiprināts režģis. Spēlējot Sanhosē "Sharks", vienu sezonu izmantoja arī citu "Jofa" ķiveres modeli un platāku aizsargrežģi.
Mūsdienās vārtsargu ķiveres tiek dēvētas par kombi, un tās izmanto gandrīz visi vārtsargi un atšķiras tikai ar krāsojumu, kā arī režģa krāsu. Ķiveru krāsojumi ir dažnedažādi. Tiek zīmētas pilsētas, monstri, mūziķi, sportisti, filmu varoņi. Piemēram, bijušajam Filadelfijas "Flyers" vārtsargam Ronam Hekstolam patika regulāri mainīt savas ķiveres zīmējumus. Iespējams, viņš vēlējās atrast veiksmi nesošo krāsojumu un to arī atrada, jo viņš bija pirmais NHL vārtsargs, kurš guva vārtus.
Ja apskata latviešu vārtsargu ķiveru zīmējumus, tad piemēram, Artūrs Irbe reti izkrāsoja ķiveri. Ķiveres fonā, ar kuru viņš spēlēja Karolinas "Huricans", fonā attēlota ķieģeļu mūra siena. Uz tās pamatnes uzzīmēts Latvijas karogs, kluba Karolīnas "Hurricanes" logotips, kā arī labdarības organizācijas "Kids First Fund" emblēma, kas norāda Irbes piederību šai organizācijai.
Edgars Masaļskis visos savas ķiveres zīmējumos izmanto pārsvarā Latvijas simbolus. Tāpat arī Kristers Gudļevskis.
Mūsdienu aizsargķiveres varētu nebūt pati pilnība un nākotnē varētu turpināt attīstīties. Iespējams, ka varētu parādīties caurspīdīgas maskas, nodrošinot pilnīgu laukuma pārredzamību, lai arī līdzjutēji daudz vairāk redzētu vārtsarga emocijas un pārdzīvojumus spēlēs laikā. Daudziem ir maskas, bet kādreiz tās vajag arī noņemt.
