ĪSUMĀ:
- Kāpas, kas pieredzējušas vairākus karus
- No klejojošām kāpām līdz lielākajam Rīgas mežam
- Skolēni - mežu stādīšanas trieciennieki
- Tornis, no kura vērot ne vien mežu, bet arī citus Rīgas torņus
Kāpas, kas pieredzējušas vairākus karus
Bumbu kalna (arī Bumbukalniņa) ugunsnovērošanas tornis Buļļu kāpu teritorijā uzsliets tikai 2015. gadā. Tomēr vietas vēsture, kas pārsvarā saistījusies ar militārām darbībām, sniedzas jau vairākus gadsimtus senā pagātnē (Buļļu kāpas ir viena no augstākajām vietām Pārdaugavā un vienmēr bijušas izdevīgas stratēģiskiem nolūkiem). Stāstu var sākt ar Poļu–zviedru karu XVII gadsimtā un turpināt līdz pat Latvijai tik nozīmīgajam 1919. gadam, kad ceļojošajās Buļļu kāpās (toreiz sauktas arī par “Baltajiem kalniem”) norisinājās Rīgas atbrīvošana no ģenerāļa Rīdigera fon der Golca komandētajiem vācu spēkiem.
Kā vēsta informatīvais stends Bumbu kalna autostāvietā, tad pēc Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijā) vācu spēki vairs nepiedalījās sadursmēs ar Latvijas armiju, taču uz to bāzes 1919. gada augustā un septembrī izveidojas Rietumkrievijas brīvprātīgo armija Pāvela Bermonta vadībā, kas uzsāka plašas cīņas ar Latvijas armiju Kurzemē un Zemgalē, kā arī darbojās Lietuvā. 8. oktobrī Bermonta spēki sāka plašu uzbrukumu Rīgai un dažās dienās ieņēma arī Tukumu, Jūrmalu un Torņakalnu. Latvijas armija nostiprinājās Daugavas labajā krastā, kamēr Latvijas valdība un Sabiedroto kara flote pameta Rīgu. 15. oktobrī 9. Rēzeknes pulka 1. bataljons no Mīlgrāvja, Sabiedroto kara flotes artilērijas atbalstīts, desantējās un nostiprināja pozīcijas netālu no Daugavgrīvas Lielupes (Buļļupes) tilta, kā arī uz ziemeļiem no Daugavgrīvas forta. Šo nocietināto punktu Latvijas armijas vienības samērā viegli arī ieņēma.
Pēc sabiedroto artilērijas atbalsta pārtraukšanas bermontieši izveidoja aizstāvēšanās fronti Lielupes (Buļļupes) labajā krastā, tomēr 8. rota šo pretestību vairāku ložmetēju uguns aizsegā salauza. Visa Daugavgrīva un Bolderāja nonāca 9. pulka kontrolē. Gūstā saņēma četrus Bermonta armijas virsniekus un 300 kareivjus, trofejās ieguva vienu lielgabalu, divus mīnmetējus, 20 ložmetējus, kā arī lielus šauteņu un munīcijas krājumus.
Tika izveidotas aizsardzības pozīcijas, un īsā laikā Daugavgrīvā tika dislocēti 9. Rēzeknes, 7. Siguldas, 8. Daugavpils pulks, artilērijas baterija un Latgales divīzijas štābs, kā arī 2. Ziemeļlatvijas atsevišķais eskadrons. Kāpās, kur uzsliets Bumbu kalna ugunsnovērošanas tornis, atradās Latvijas armijas Latgales divīzijas komandpunkts, kur 1919. gada 1. novembrī pulkvedis Krišjānis Berķis (1884–1942) parakstīja pavēli par Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas sākšanu. No 3.–11. novembrim noritēja smagas cīņas Pārdaugavas ielās, kurās Latgales divīzija, virzoties no Daugavgrīvas dienvidu virzienā, atspieda Bermonta spēkus no Rīgas. 11. novembrī pār Rīgas tiltiem pārcēlās karaskolas rotas, bet 5. Cēsu pulks nostiprinājās pie Ķekavas. 21. novembrī tika atbrīvota Jelgava, un līdz 1. decembrim no Bermonta spēkiem bija atbrīvota visa Latvija.
1939. gada 1. novembrī bijušie Latgales divīzijas štāba virsnieki Bumbu kalnā atklāja granīta pieminekli ar bronzas plāksni, kurā bija attēlota 1919. gada novembra kauju shēma. 1969. gadā piemineklis tika nopostīts. 1989. gada 1. novembrī pieminekli atjaunoja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un Latvijas Atdzimšanas partijas iniciatīvas grupa, uzliekot arī oriģinālo bronzas plāksni, kas bija saglabāta netālu esošajās Šmitu mājās. Pēc neilga laika bronzas plāksne pazuda. 2007. gadā pieminekli atjaunoja Rīgas pašvaldība.
Jāpiemin, ka vēl 2021. gada janvārī ugunsnovērošanas torņa apkārtnē Valsts policija atklājusi slēpni ar ievērojamu daudzumu kara laika munīcijas – tika konstatētas 147 rokas granātas, 11 lādiņi un 5 kilogrami trotila ar kopējo svaru 73 kilogrami. Maz ticams, ka šī mantība uz Buļļu kāpām atvesta ar nodomu, tāpēc var secināt, ka kāpu zona joprojām glabā neatklātus noslēpumus vismaz no abiem XX gadsimta pasaules kariem.
No klejojošām kāpām līdz lielākajam Rīgas mežam
Ugunsnovērošanas tornim jāpateicas vairākiem cilvēkiem, kuru dēļ Buļļu kāpās vispār ir mežs, ko novērot un sargāt. Viens no viņiem bija Mangaļu mežniecības mežzinis Emīls Šinka, kas 1933. gadā pirmais uzsāka kāpu apmežošanu (no 1933. līdz 1936. gadam teritorija ietilpa Mangaļu mežniecības “Kleistes” apgaitā, bet 1936. gadā to pievienoja Piņķu mežniecībai[1]). 1932. gadā, lai uzsāktu kāpu zonas nostiprināšanu, viņš rakstīja pilsētas nekustamo īpašumu nodaļas vadītājam un norādīja, ka smiltis aizputinot mājas un ielas, tāpēc kāpu kontrole ir steidzīgi nepieciešama; jāparedz ierīkot arī stādaudzētavu[2].
Kāpu nostiprināšanā un meža stādīšanā piedalījās kā profesionāļi, tā bērni, piemēram, no Rīgas 34. pamatskolas Dzirciemā. Tomēr darbus drīz apstādināja Otrais pasaules karš, un tie atsākās tikai 1940. gadu otrajā pusē. 1951. gadā atjaunoja Meža dienas tradīciju, un stādīšanas darbos uzsāka piedalīties Bolderājas 19. vidusskolas (tagad Bolderājas Jaunās pamatskolas) audzēkņi no 3.–11. klasei[3]. Piecdesmitajos gados daudz darba tieši ar bērniem veica Spilves apgaitas mežsargs J. Dreiers. Viņš sacerējis arī “Meža stādītāju dziesmu” (“Seši mazi bundzinieki” melodijā), kuru tolaik esot pratis ikviens skolēns – stādītājs:
“Naigi, naigi darbs mums rokas,
Marša taktī sēklas krīt,
Drīz šai vietā kuplos koki,
Plāns mums sen jau izpildīts.
Priedēm nav vēl saknes cietas,
Augums tām vēl tievs un smalks,
Bet pēc gadiem šajā vietā
Milzu priedes vējā šalks.[4]”
Taču pēckara gados viens no nozīmīgākajiem meža personāžiem bija Kleistu apgaitas mežsargs, vēlāk vecākais meistars Pēteris Kupšis (1906–1999), kas Kleistu mežam veltījis 50 savas dzīves gadus un kura dēļ Bumbu kalna apkārtne izskatās tā kā šodien. Dzimis 1906. gadā Nīcas-Otaņķu apriņķī Kurzemē, Pēteris izmācījās par galdnieku un strādāja fabrikā Liepājā. Darba apstākļu dēļ viņš saslima ar reimatismu, kas varētu būt kalpojis par iemeslu tam, kāpēc Pēteris izlēmis daudz vairāk laika pavadīt ārtelpās un fiziskās aktivitātēs. Pabeidzis Cīravas divgadīgo mežniecības skolu,[5] viņš 1935. gadā jau kā mežzinis nonāca Kleistos, tur satika arī savu dzīvesbiedreni Ernu. Kā zina stāstīt dēls Uldis, tad divdesmito gadu otrajā pusē Pēteris Kupšis esot dienējis Daugavgrīvas cietoksnī un apkārtnē, kas varētu būt iegansts atgriezties Kleistos arī uz dzīvi. Tēvs esot bijis lepns kā jau kurzemnieks, ļoti labs muzikants un jau kopš armijas laikiem spēlējis dažādus pūšamos instrumentus.
Otrajā pasaules karā Pēteris Kupšis turpināja strādāt Kleistu apgaitā un 1944. gadā kūtsaugšā pat pamanījās slēpt trīs ebrejus. Tā dēļ viņš 1998. gadā kopā ar citiem glābējiem tikās ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani un savu darbu komentēja īsi: “Ne jau nacionālā piederība ir svarīga, bet spēja pažēlot tad, kad otram klājas grūti.[6]” Pēc Otrā pasaules kara Pēteris atsāka vērienīgus apmežošanas darbus, viņam pievienojās sieva Erna un kolēģi (pieminētais mežsargs Dreiers, arī Dreiliņu mežniecības vecākais mežzinis R. Rītiņš[7], meža kopēja un jaunā meža audzētāja Ērika Šmite, kas sāka strādāt mežniecībā 1949. gadā, un citi). Attīstījās stādu audzētava, zināms, ka septiņdesmito gadu sākumā tajā auga ap 10 000 kastaņu, papeļu, kļavu, sudrabegļu, ozolu, protams, priežu[8].
Par mežkopi izmācījās arī Pētera dēls Uldis, kas šobrīd ir pensijā un piestrādā Bumbu kalna ugunsnovērošanas tornī par sargu. Uldis līdzarbojies arī pie granīta piemiņas akmens tēvam, kas uzstādīts Rīgas mežsaimniecības 27. kvartāla 12. nogabalā un atrodas ceļa malā apmēram pa vidu Apakšgrāvja ielai.
Skolēni – mežu stādīšanas trieciennieki
Vairākus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara katru aprīli/maiju un arī rudeņos skolēni nodrošināja to, lai aptuveni vienu trešdaļu no iestādītā meža Kleistos un Bolderājā varētu saukt par viņu roku darbu[9]. Piecdesmitajos gados Bolderājas 19. vidusskola regulāri saņēma pateicības un 1959. gadā tās direktors – pat Rīgas Apstādījumu tresta Goda rakstu par ilggadēju kāpu apmežošanu. Tajā pavasarī tika sasniegts arī rekords – no 3. līdz 23. aprīlim Bolderājas kāpu apstādīšanā piedalījās 565 skolēni 24 skolotāju vadībā, kopā iestādot 73 100 priedīšu, 854 bērzus un 50 kārklus, un kopumā apstādot 11,55 hektārus[10] (iecerēto 8 ha vietā[11]). Bolderājas 19. vidusskolēni par kāpu apmežošanu un teicamu darbu “mācību izmēģinājumu lauciņā” četrus gadus esot bijuši arī Lauksaimniecības izstādes dalībnieki Maskavā, un skola par to saņēmusi arī četras zelta medaļas[12].
Viens no Pētera Kupša mērķiem esot bijis iemācīt bērniem neizaugt par piesārņotājiem un postītājiem. Kādā “Rīgas Balss” rakstā viņš min: “Cilvēks, kas savām rokām iestādījis kociņu, nekad nebradās pa pilsētas apstādījumiem, paslepen neaplauzīs ceriņkrūmu nomaļā ieliņā[13].” Otrs mērķis esot bijis nodrošināt tradīcijas turpināšanu, kam pierādījums ir ilggadējā Bolderājas 19. vidusskolas skolotāja Inese Šteinberga. Astoņdesmitajos gados viņa bija viena no skolotājām, kas skolēnus veda uz mežu stādīt kokus, bet pati pirmo reizi mežu stādīšanu piedzīvojusi trešajā klasē 1961. gadā.
“To skaisto, saulaino dienu es atceros ļoti labi,” viņa stāsta. “Atnāku mājās no meža stādīšanas, un man tēvs stāsta, ka šodien pirmo reizi vēsturē cilvēks (Jurijs Gagarins) esot bijis kosmosā!” Inese jau no vēlākiem gadiem atceras arī pašu Pēteri Kupši: “Viņš ierādīja, kā pareizi jāstāda koki, Pēteris bija ļoti precīzs, bet rūpīgs, viņam tiešām bija svarīgi, ka viss tiek izdarīts pareizi, jo no tā bija atkarīgs, vai kociņš labi ieaugs.” Taču Pētera prasīgums nav traucējis viņa un bērnu attiecībām – Bolderājas Jaunās pamatskolas ilggadējās darbinieces Aiva Biteniece un Astrīda Andruce atceras, ka mirklī, kad Pēteris Kupšis ar zirga pajūgu iebraucis skolas pagalmā, skolēniem sākušies svētki.
Tornis, no kura vērot ne vien mežu, bet arī citus Rīgas torņus
Ugunsnovērošanas tornis Buļļu kāpu teritorijā nebūt nav pirmais ugunssardzes punkts šajā apkārtnē. Ilgus gadus tornis mežu kontrolei no gaisa atradies Rītabuļļos, taču pirms pāris gadiem tas nodega (iespējams, bijusi ļaunprātīga dedzināšana). Par laimi, būve Bumbu kalna jau esot bijusi pabeigta un varēja turpināt ugunsnovērošanas funkciju. Kā stāsta Uldis Gaiss, SIA “Rīgas meži” Rīgas mežniecības pārzinis, tad, ceļot Bumbu kalna torni, bija saistoši atrast ne vien salīdzinoši labu vietu ugunsnovērošanai vienā no plašākajiem mežu depozītiem galvaspilsētas aglomerācijā, bet arī iepazīstināt iedzīvotājus ar to, ko, piemēram, redzēja Rīgas atbrīvotāji. Tobrīd bijis pieejams Eiropas Savienības finansējums, un tā radusies iespēja apvienot gan praktisko vajadzību pēc ugunsnovērošanas torņa, gan atpūtas funkciju, būvi pielāgojot kā skatu platformu, ko, kā jau minēts, atklāja 2015. gadā.
Kopš tā laika ugunsnovērošanas dežuranti katru dienu atrodas Bumbu kalna tornī laikā, kad Valsts meža dienests izsludinājis ugunsnedrošo periodu – parasti no aprīļa līdz septembrim. Kā stāsta Uldis Gaiss, jāsēž nav vienīgi tad, kad līst lietus, kamēr visu pārējo laiku jāvēro, vai apkārtnē neparādās dūmi. Tajā brīdī, kad tie saskatīti, ugunsnovērotājs ar busoli (ģeodēzisku instrumentu virziena noteikšanai horizontālā plāksnē), kas uzstādīta mājiņas centrā, peilē uz dūmiem, nosaka leņķi pret ziemeļiem (azimutu) un dod ziņu stacijai. Stacija savukārt zvana pārējiem torņiem tuvumā, kuriem arī tiek dots uzdevums meklēt dūmus. Tos ieraugot, sargi tajos peilē tajā šajā virzienā, un uz kartes šīs līnijas krustojas vienā punktā, kur tad ir ugunsgrēks.
“Bumbu kalna sargi ir divi ļoti profesionāli vīri,” lepojas Uldis Gaiss, atgādinot, ka viens no tiem ir paša Pētera Kupša dēls. “Viņi jau bez mērīšanas zina aptuvenos attālumus, kurā vietā varētu notikt degšana, diezgan labi spēj atšķirt meža dūmus no citiem – piemājas ugunskuriem, grila. Darbs, protams, garlaicīgs, bet nozīmīgs.”
Pie labiem laikapstākļiem no Bumbu kalna ugunsnovērošanas torņa ar neapbruņotu aci iespējams redzēt teju visas pārējās Rīgas smailes – sākot ar Bolderājas industriālo zonu, ostu un Imantas augstienēm, bet arī visu Vecrīgas un Pārdaugavas panorāmu. No torņa redzama arī jūra, ļoti labā laikā arī Vecāķi, taču, cik interesanti – nekad nav saskatāma Daugava. Pats Bumbu kalna tornis, kā jau daudzas lieliskas vietas, gan ir teju nepamanāms un paslēpies Benksa priežu galotnēs, kurām raksturīgas biezas skujas un daudz mazu čiekuriņu, kas pie zariem saglabājas pat 10–15 gadu.[14]
