Aleja ir ceļš, kas norāda virzību uz galveno pieturas punktu - baznīcu vai kungu namu. Latvijas teritorijā koku alejas sāka stādīt muižnieki, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes 19.gadsimta sākumā, Latvijas Radio raidījumā „Zināmais nezināmajā" skaidro Janelis.
„Taisnās rindas ir koridors, kas virza. Tas ir jau no senās Ēģiptes tempļu laikiem. Tas nav objekts pats par sevi. Aleja ir līdzeklis kustības virzīšanai uz kādu noteiktu mērķi. Izslēdz domāšanu, nekas apkārt nav redzams, un tikai pucē uz priekšu, orientējoties uz to, kas būs altāra vietā vai muižas pilī, vai muižas kungu mājā,” skaidro Janelis.
Ainavu arhitekte norāda, ka aleja ir piedeva pie muižas apbūves centra. Tas ir ceļš, pa kuru ciemiņš cienīgi piebrauc pie kungu mājas.
„Aleja ir līdzeklis statusa apliecināšanai, jo kulminācija bija dzīvojamās ēkas pamanīšana,” norāda Janelis.
Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā ir atrodams saraksts ar aptuveni 60 alejām, kas ir iekļautas dabas pieminekļu sarakstā. Tāda ir Augstrozes lapegļu aleja Limbažu novada Umurgas pagastā, kur pamatā stādījums veidots no Eiropas lapeglēm. Tā ir Jaunmoku aleja Tukuma novadā, Vestienas muižas aleja, Jelgavas novada Lielplatones liepu aleja un vēl vesela rinda. Šo aleju galvenā vērtība ir koki kā dzīvotne dažādām bezmugurkaulnieku sugām.
Stāstot par aleju stādīšanas pirmsākumiem Latvijas teritorijā, Janelis skaidro, ka pirmās alejas stādītas jau 18.gadsimta sākumā, intensīvi tikai 19.gadsimtā.
„Pie zemnieku mājām visvairāk pēc tam, kad bija cara likums par zemnieku māju izpirkšanu no muižas Baltijas guberņās. Zemniekam sāka parādīties iespēja, ka viņa sēta varbūt būs viņa īpašums kaut kad, tad viņš pamazām sāka kopēt muižnieku piegājienus,” vērtē ainavu arhitekte.
Simtgadīgajās alejās pārsvarā redzamas vietējo koku sugas, jo svešzemju augi, kuri sākumā te tika stādīti, vienkārši neiedzīvojās mūsu klimatiskajos apstākļos.
„Sevišķi pirms 1700.gada un līdz 18.gadsimta beigām bija uzskats, ka mums vajag kā siltās zemēs – Itālijā, un atved no Itālijas, un tas stādiņš, ja saknes nav vedot iekaltētas, viņam ir tādi brīnumi par Ziemeļeiropas ziemām. Ja salu pārcietis, kad uznāk atkusnis, viņš jau sagatavojas plaukt un ziedēt, bet pēc trim dienām atkal uznāk sals. Un tad ir viss,” par pirmajiem aleju stādīšanas mēģinājumiem stāsta Janelis.
Jau 18.gadsimta beigās Rundālē zāģēti ievestie ķirši un bērzi, lai to vietā veidotu alejas no vietējos mežos izraktām liepiņām.
19.gadsimtā aleju ierīkotāji jau bijuši gudrāki un izmantojuši tikai to koku stādus, par kuriem zināja, ka tie ieaugsies un arī pārziemos. Pārsvarā stādītas liepas, kļavas un ozoli, retāk arī oši.
Runājot par aleju stādīšanu mūsdienās, ainavu arhitekte norāda uz kļūdām, piemēram, veidojot Latvijas simtgades ozolu stādījumus. „Ozolam vajag minimums pieci metri uz katru pusi, lai ir kur palikt. Kad sāks beigties nost vai vienkārši neaugs, tas būs vislielākais ienaidnieks, kas teiks, ka jāizzāģē kāds koks,” bilst Janelis. Tāpat speciāliste norāda, ja reiz koku rindas ir iestādītas, tās prasa regulāru kopšanu, ne kampaņveidīgus sakopšanas darbus.
„Es neesmu pret alejām, bet gan pret to nepārdomātu stādīšanu,” norāda ainavu arhitekte.
„Cik pārcilāju prātā, drīzāk alejas ir skaistas ar to, ka tas koks vēl visu 20.gadsimtu, kad dragāja pa to aleju ar mašīnām, spējis to sakarīgi izturēt.”
Turpinot sarunu par alejām, arborists, dārznieks un uzņēmuma “Labie koki” vadītājs Edgars Neilands vērtē, ka koku alejas ir unikāls mantojums un vērtīgākās ir tās, kuras cilvēki lieto mazpilsētu centros, lauku vidē. Neilands arī min, ka ir pēdējais laiks sasparoties stādīšanas darbiem, ja ir vēlme Latvijai simtgadē uzdāvināt kādu ozolu aleju, jo vēl pāris nedēļas to var darīt pavasarī. Pēc tam tikai rudenī būs piemērots laiks koku stādīšanai.
