4. studija

Ko pirkt par pabalstu - malku vai grādīgo?

4. studija

Spiedīga vajadzība

Akmenī kalti robežstabi - Latvijas vēstures liecinieki. Cikls Smits gadu lapas ir dzītas....

Akmenī kalti robežstabi – Latvijas vēstures liecinieki

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Alfrēds Štelmahers savācis īpašu kolekciju – akmenī kaltus robežstabus.

„Akmenī kaltie stabi ir ļoti liels retums, tie laikam ir visplašākie zemes dokumenti – robežakmeņi,” atzīst vides pētnieks Guntis Eniņš. Iezīmēt teritorijas ar robežakmeņiem Latvijā iesākuši vācu muižnieki.

Štelmahera kungs stāsta par kolekcijas vecāko akmeni, kas atrasts starp Skrundu un Kuldīgu:

„Tur veidojot pēc kara maģistrāles, taisnojot vecos ceļus, viņš bija no ceļa apmēram kādus metrus 10-15 nost, meža teritorijā var teikt.  Tagad ir jāpaceļ tā apakšējā daļa  un jāstumj uz priekšu, bet mēs nezinājām iepriekš, ka tur ir varengara tā pēda. Tā jau gandrīz metru gara, un tā ir smaga, un klāt nevar pieiet, visur nevar pieķerties. Re, kur ir tas akmens, tā kāja ir gandrīz puse, puse zemē ir tam akmenim.”

Ar lielām pūlēm un plānošanu akmenī kaltais robežstabs tomēr atceļojis uz Štelmaheru dārzu Dobeles pusē. Smagākais akmens sver gandrīz pusotru tonnu:

„Viņš ir atrasts aiz Auces, pašā leišu pierobežā noskatīju: der! tūlīt organizēju, kā saka, atvešanu, tajā laikā manā rīcībā bija arī autotransports un autokrāni, un nebija nekādu problēmu.”

Štelmahera kungam nākamgad apritēs 90 gadi, un, lai gan viņš joprojām šiverē pa savu akmens dārzu, dzīve pret viņu nebūt nav bijusi saudzīga:

„1944.gada pavasarī mani iesauca un apmācīja atmīnēšanas darbos. Iesauca 17 gadu vecumā mūs, tādus zēnus, un tad izsniedza apliecības, ka mēs esam atmīnētāji un drīkstējām staigāt ar ieročiem uz pleca un zinājām, kā padarīt nekaitīgas mīnas. Es ar saviem draugiem devos uz kauju laukiem tepat aiz Dobeles, tur 5 kilometrus tālāk bija ierakumi - gan vācu, gan krievu, un tur varēja atrast gan šaujamos, gan duramos un tos mēs visus vācām mājās, kaut kur noglabājām nenojaustai vajadzībai. Uzreiz jau atšifrēja, ka mēs esam nacionāli domājoši, un sāka mūs izsekot, nu un kara tribunāls mani notiesāja un iedeva desmit gadus.”

Vēlāk sekojis arī izsūtījums uz Sibīriju. Pēc atgriešanās Alfrēds atrada savu mūža mīlestību, apprecējās un izaudzināja divus dēlus. Štelmaheru ģimenes dārzā netrūkst nedz darba, nedz akmeņu, tomēr īpaša vieta ir tieši robežstabiem.

Gan uz, gan zem akmeņiem ir atrodamas dažādas dzīvās radības un augi, tādēļ tie ir ne vien vēstures liecinieki, bet arī dažādu sugu sargātāji. Kā skaidro Guntis Eniņš, latviešiem krāt akmeņus ir asinīs.

„Bija atbraukuši pie manis [pircēji] un gribēja, lai es viņiem pārdodu. Tādu lietu nepārdod. Es teicu, es to negribu darīt, es esmu finansiāli nodrošināts, man nav vajadzīga viņu nauda, bet akmens ir akmens - kamēr es dzīvoju, lai viņš man stāv,” par savu vākumu saka Alfrēds Štelmahers.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti