Līdz ar to jauniešiem nācās kongresu pēdējā brīdī pārcelt uz Hannoveri. Tomēr mērķi izdevās sasniegt divkārši, jo protesti pret aizliegumu un lielā pasaules mediju uzmanība latviešu jauniešus saliedēja pat vairāk.
- Jaunieši – kongresa rīkotāji - bija šokā un neizpratnē par aizliegumu.
- Latviešu tikšanās Berlīnē bija drosmīga ideja.
- Aizliegumu pamatoja ar kara tiesībām.
- Uz kongresu plānoja ierasties jaunieši no daudzām valstīm.
- Vācijas vadība aizliegumu skaidro ar nevēlēšanos kaitināt PSRS.
- Notikušais piesaistīja pasaules mediju uzmanību.
Galīgā šokā un nespēj aptvert
“Toreiz, 1968. gadā, vēl biju meitas vārdā Rasma Šilde. Es toreiz Berlīnē studēju politikas zinātni, un biju rīcības komitejas priekšsēde, jo tobrīd Berlīnē nebija pārāk daudz citu latviešu,” stāsta politoloģe Rasma Kārkliņa.
Kārkliņa bija galvenā 1. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa rīkotāja. Tieši uz viņas pleciem bija lielākā nasta izlemt, kā rīkoties, kad 1968. gada 25. jūlijā, tikai dienu pirms kongresa atklāšanas, saņemta ziņa no Berlīnes militārās pārvaldes, ka kongress ir aizliegts.
“Man pašai bija gandrīz nervu sabrukums pēc tam, ka kaut kas tik negaidīts, tik intensīvs, un tev ir tā atbildība rīkoties un runāt ar presi. Man liekas, tas viss arī Hannoverē turpināja daudziem veidot to latvisko un politisko identitāti,” saka Kārkliņa.
Arī Valdis Liepiņš darbojās kongresa rīcības komitejā. Viņa uzdevums bija kongresam piesaistīt latviešu jauniešus no Ziemeļamerikas.
“Es biju galīgā šokā. Es tajā brīdī atrados Londonā, biju ielidojis no Toronto. Un tad nāca rīkojums no Rasmas, ka man tūlīt jākāpj lidmašīnā un jālido uz Berlīni,” atceras Liepiņš.
“Tas bija no vienas puses prātam neaptverami, ka kaut kas tāds var notikties. Tas arī varbūt liecina par to, ka mēs jau neuzskatījām, ka tas Vispasaules kongress ir kaut kas tik milzīgs. Kā Rasma saka, aizliegt šitādu jauniešu kongresu, lielajā politikā ielēkt… Man bija ļoti grūti to uztvert un visu izprast,” atzīst Liepiņš.
Latviešu tikšanās Berlīnē – drosmīga ideja
Politologs Ivars Ījabs atgādina, ka Rietumberlīne nebija Vācijas Federatīvajā Republikā, pilsētai bija ļoti īpašs valsts tiesiskais statuss, tā joprojām bija okupēta pilsēta.
Galavārds par Berlīnē notiekošo sešdesmitajos gados joprojām bija Otrā pasaules kara uzvarētājiem – ASV, Francijai, Lielbritānijai pilsētas rietumu daļā, un PSRS - austrumu daļā. Turklāt pati Berlīne ar savu īpašo statusu atradās Vācijas austrumos, tolaik PSRS kontrolētajā Vācijas Demokrātiskajā republikā. Ideju trimdas latviešu jaunatnes kongresu rīkot komunistu ielenkumā Ījabs sauc par drosmīgu.
“Berlīnes vēsture ir faktiski Aukstā kara vēsture. Un Berlīnē kā tādā mazā dārgakmenītī atspoguļojās tās dažādās un ļoti interesantās šķautnes šim Aukstā kara laikam. Tas, ka latviešiem tur ir bijusi zināma darīšana un ka arī latvieši ir Rietumberlīnē mēģinājuši īstenot savas simboliskās iniciatīvas, tas noteikti ir pieminēšanas vērts fakts,” saka Ījabs.
Vispirms, astoņas dienas pirms atklāšanas, kongresu pārcelt negaidīti lūdza Berlīnes valdība un Senāts, turpina Rasma Kārkliņa.
“Tas bija dīvaini. Nekad skaidri neteica – kāpēc. Viņi tikai teica, ka pašlaik tas nebūtu Berlīnei izdevīgi, un vai jūs negribētu kongresu pārcelt kaut kur citur,” atceras Kārkliņa.
“Es teicu, pirmkārt, jūs saprotat – praktiski neiespējami. Mums ir viss noorganizēts, telpas noīrētas. 500 cilvēku brauc no dažādām pasaules malām. Bet, otrkārt, es uzreiz vērsu uzmanību, tas politiski nav iespējams. Uz kāda pamata?” stāsta Kārkliņa.
“Es jau tur uz vietas biju, un es diezgan labi atceros dramatisko sēdi, kuru Rasma Kārkliņa bija sasaukusi un teica: „Ko darīt, vācieši mums aizliedza”,” atminas Atis Lejiņš, kurš šobrīd ir Saeimas deputāts no “Vienotības”.
“Un rīcības komiteja nolēma – paliksim. Mēs brīvi cilvēki brīvā pilsētā. Kā mēs [piekāpsimies]? Vai dieniņās, pat prātā neienāca doma. Mēs taču pilsoņi esam!” stāsta Lejiņš.
Biedē ar kara laika tiesībām
“Izdevās uzreiz pievērst mediju uzmanību, un tad mēs sapratām, ka, ja mēs kongresu tiešām noturam, ka tā būtu vēl lielāka izdevība pievērst pasaules uzmanību Latvijas liktenim,” saka Kārkliņa.
Noskaņoti Berlīni neatstāt, latvieši uzmeklēja advokātu, lai saprastu savas iespējas. Tika apsvērta arī tiesāšanās, jo līgums ar kongresa halli jau bija noslēgts.
Tomēr visiem centieniem strīpu pārvilka vāciešu vēršanās pie sabiedroto militārās pārvaldes, kas kongresu jau varēja aizliegt faktiski bez paskaidrojumiem.
“Tad mēs vērsāmies pie tā advokāta, un tas ļoti skarbi pateica, ka tas būtībā ir pēc kara laika tiesībām, kas vēl bija aktīvas īpašā situācijā Berlīnē. Es prasīju, ko tas nozīmē, viņš saka – vis kaut ko tas var nozīmēt. To nevar definēt. Mūs savā ziņā iebaidīja. Iedomājaties, kā tas izklausās – kara laika tiesības, ko viņi mums pat nedeva rakstiski, viņi teica, tā nav jūsu darīšana – tas tā ir un cauri – paklausiet. Samērā briesmīgi,” tā laika noskaņojumu raksturo Kārkliņa.
Kādēļ kongresu bija lemts rīkot tieši Rietumberlīnē? Rasma Kārkliņa neslēpj – mērķis bija izskanēt pēc iespējas plašāk.
“Rietumberlīne bija tāds simbols – brīvības sala, brīvības simbols, un mēs arī [bijām] tieši pret komunistu varu. Tādā ziņā mums likās, ka mēs tur iederamies, lai paceltu šos jautājumus par to, kas notiek okupētajā Latvijā,” skaidro Kārkliņa.
Kongresu gaidīja daudzi jaunieši no dažādām valstīm
Kongresu gaidīja latviešu jaunieši no dažādām Rietumu valstīm. Atis Lejiņš Berlīnē ieradās jau nedēļu pirms kongresa atklāšanas dienas no Losandželosas.
“Pievilka, bija tāda ļoti liela interese tāpēc, ka tas ir pirmo reizi, ka tika rīkots no visām pasaules malām jauniešu kongress. Tāpēc es arī braucu,” stāsta Lejiņš.
Savukārt šobrīd Kultūras ministrijā strādājošais Andris Mellakauls vien 16 gadu vecumā uz kongresu brauca no Anglijas.
“Mēs abi ar draugu Tāli Ozolu stopojām no Anglijas vidienes, mēģinājām tikt uz Berlīni, kas bija tīri interesanti. Es vēl tagad nesaprotu, kā vecāki atļāva mums to darīt, tik jauniem puišiem. Mēs tikām līdz Hannoverei, aizbraucām uz lidostu, un tad mums pateica, ka nedrīkstam braukt,” stāsta Andris Mellakauls.
Liela daļa kongresa delegātu bija plānojuši uz kongresu doties tieši no Hannoveres lidostas. Tur kā atbildīgais par dalībnieku lidojumiem bija nozīmēts tobrīd 20 gadus vecais Kārlis Kangeris, kurš dzīvoja Vācijas pilsētā Minsterē.
“Tā kā rīcības komitejas galvenā rīkotāja Rasma Šilde dzīvoja Minsterē, šad tad viņa bija ciemos, un tad viņa mani pierunāja kaut kad 1968. gada pavasarī, lai es arī piedalos darbos,” stāsta Kangeris.
Latvieši nav nozīmīgi, bet neizaicina PSRS
Vēsturnieks Kangeris kongresa aizliegšanu aprakstījis grāmatā „Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā”.
Viņš aizliegumu skaidro ar tā laika Rietumvācijas ārlietu ministra Villija Branta vēlēšanos uzlabot attiecības ar austrumiem.
Turklāt īpaši izšķirošs tobrīd bija jautājums par Berlīnes statusu.
“1968. gada sākumā bija visādi saasinājumi. Bloķēja tranzītceļus zināmiem vācu politiķiem, nelaida braukt no Rietumvācijas uz Berlīni. Otrs – ir jāskatās uz Vācijas ārpolitiku, kuru vadīja sociāldemokrāts Villijs Brants, un no dokumentiem no 1968. gada redzams, viņš raksturo –
latvieši politikā nav nozīmīgi, bet kongresa atļaušana Berlīnē būtu kā izaicinājuma cimda nomešana duelim ar Padomju Savienību,” stāsta vēsturnieks.
Pats Kangeris sliktās ziņas par kongresa aizliegšanu uzzināja no Rasmas Kārkliņas jeb tolaik Šildes tēva.
“Tad es biju Minsterē, tā kā man bija jākārto lidojumi pie Šildes ģimenes. Tēvs sazvanījās ar meitu un tad paziņoja, ka nenotiks kongress, bet man tāpat bija jābrauc uz Hannoveri lidostā sagaidīt visus braucējus, kuri tad tālāk nelidos [uz Berlīni],” stāsta Kangeris.
Mellakauls atceras: “Šausmīgi bēdīgi mēs bijām. Tur uz vietas [Hannoveres lidostā] jau bija arī citi jaunieši, kas visu uzzināja. Bija vairāk tā - kāpēc mums neļauj, mēs esam samaksājuši, tā ir brīva Eiropa.”
“Mana privātā doma bija tajā laikā, ka būtu jāriskē. Tā bija mana privātā doma. Jo toreiz bija studentu nemieru laiki. Es pats arī tajos daudz gāju protestēt,” atzīst Kangeris.
Bet Lejiņš atklāj, ka viņa “viedoklis bija tāds, ka mums vismaz oficiāli ir jāatklāj kongress”. “Jāaiziet pie mūra, jānodzied “Daugav’s abas malas”. Mēs sašķēlāmies, un tad es sapratu – ja mēs sašķeļamies, un mēs palicēji paliekam mazākumā, tad tas var slikti beigties. Tad mēs padevāmies, un par to mēs briesmīgi pārdzīvojām Hannoverē.”
Aptuveni 150 latviešiem amerikāņi noorganizēja speciālu lidmašīnu uz Hannoveri, tādā veidā nodrošinoties, ka no latviešu puses nekādas sabiedrotajiem nevajadzīgas izpausmes Berlīnē nebūs.
Hannoveres lidostā uz Berlīni netikušie latvieši kongresa rīkotājus un dalībniekus sagaidīja kā varoņus, atceras Valdis Liepiņš un Andris Mellakauls.
“Tas bija tas vienojošais moments – kāpām no lidmašīnas ārā, un tad tur bija jau, kas mūs sagaidīja. Tad mēs dziedājām [Jāņa] Norviļa „Mūsu zeme” – Viena zeme, viena mēle, viena dvēsele mūsu. Ļoti emocionāli. Tas bija tāds emocionāls vilnis, es vēl tagad par to ļoti emocionāls esmu, kad es par to padomāju,” saka Liepiņš.
“Spilgtākās atmiņas ir tieši tad, kad mēs Hannoveres lidostā sagaidījām tos jauniešus, kas bija Berlīnē, bet principā tika izraidīti. Uzskatīju viņus par varoņiem, jo viņi cīnījās par to, lai kongress varētu notikt Berlīnē,” piebilst Mellakauls.
Latviešu jaunieši piesaista mediju uzmanību
Pēc pāris dienām Hannoverē notika Eiropas latviešu dziesmu svētki, tāpēc ar svētku rīkotāju palīdzību izdevās sarunāt jauniešiem naktsmājas skolās. Pašiem gan bija jāpērk gaisa matrači un segas. Arī kongresa telpas Hannoverē bija necilākas, un rīkotāji pieticīgi kongresu pārsauca par semināru.
Tomēr protesta gars joprojām bija dzīvs. Tika norīkota delegācija, kas devās protestēt uz Bonnu pie ASV vēstniecības. Latviešus tur pieņēma ASV sūtnis Rietumvācijā Kebots Lodžs, atceras Atis Lejiņš.
“Viņš mums teica, nu, ko mēs varējām darīt – mēs jau jums esam, bet, ja mēs būtu atļāvuši jums tur [Berlīnē] palikt, Maskava to izmantotu kā ieganstu iesoļot Čehoslovākijā, - kas mēnesi vēlāk arī notika. Mūsu izraidīšana bija absolūti nepareiza, jo viņi iesoļoja tik un tā. Tur bija tā lielā lieta, ne jau Berlīnē. Mēs bijām tikai simbols,” stāsta Lejiņš.
“Es domāju, ka tā bija ļoti liela vājība, jo tā bija piekāpšanās, kas neko nedeva,” saka Lejiņš.
Kongresa aizliegšana, turklāt ar militārās pārvaldības pavēli, piesaistīja mediju uzmanību. Par latviešu jauniešiem Vācijā vairākas dienas stāstīja gan televīzija, gan radio.
“Tas bija varbūt tas vissatriecošākais pozitīvā nozīmē, ka visa pasaules prese un visi par mums runāja kā par latviešiem. Visās avīzēs virsrakstos bija vāciski Letten, angliski Latvian, franciski letton, tā kā vienmēr mūs identificēja, un tikai nākamais bija, kas tur īsti notika un ko mēs gribējām,” stāsta Mellakauls.
Kongress un tā aizliegums vienoja latviešu jauniešus. Dalībnieki norāda – tas bija pagrieziena punkts trimdas politikā, kas pierādīja pašiem savu spēku. Vēlāk Vispasaules latviešu jaunatnes kongresi notika regulāri, taču tieši pirmais kongress bija iedvesmas avots turpmākajam darbam, stāsta Andris Mellakauls.
“Redzot savus līdzgaitniekus un citus jauniešus, kas ir aktīvi un deg par Latvijas neatkarību – tas ir lipīgi. Latviešu jaunatnes kustībai kā tādai tas bija ļoti liels pagrieziens. Tas bija milzīgs blīkšķis, un darbs pēc tam turpinājās,” norāda Mellakauls.
