ĪSUMĀ:
- Par īsto hipodroma dibināšanas datumu var uzskatīt 1891. gada 5. maiju, kad Rīgas Preču stacijas teritorijā Strēlnieku ielas galā aiz Hanzas ielas atklāja rikšotāju sacensību arēnu.
- Līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā pastāvēja divi hipodromi, 1924. gadā atjaunoja vienu – to, ko zinām kā Rīgas hipodromu.
- Hipodroms bija tam laikam nozīmīga pulcēšanās vieta, sava veida azartspēļu aizmetnis, stāsta profesors Guntis Rozītis.
- 1932. gadā Rīgas hipodromu, kam neklājās viegli, pārņēma Armijas Zirgu sporta klubs.
- Rīgas hipodromu slēdz 1965. gadā – tam bija vairāki iemesli.
- Profesors Rozītis atzīst, ka mūsdienās neredz nepieciešamību pēc īpaša hipodroma Latvijā, lai gan, piemēram, Tallinā tāds ir.
“Atminos pavasari, hipodroma atklāšanu. Kas par svinībām, kas par priekiem! “Hipodroms pārpildīts no ļaužu masām, svinīga atklāšana, augstu personu klātbūtne, mūzika, skaistas tualetes…” vēstī laikraksta “Aizkulises” 1925. gadā 19. septembra numurā publicētas atmiņas par hipodromu. Raksta autors atminas runas mazā žurnālistu banketā, kur dažs labs ‘mēlis’ bija jau stipri dūšā. Tajās atskanēja vienīgi slavas dziesmas hipodroma akcionāriem, kuri ar vislielāko pašupurēšanos uzņēmušies grūto uzdevumu pacelt un uzlabot zirgu sugas Latvijā. Nākamajā dienā galvaspilsētas presē parādījās sajūsmināti raksti, veltīti Rīgas hipodromam. Tomēr pēc sešiem mēnešiem tik lieliski iesāktais uzņēmums šķietami jau tuvojās sava mūža galam.
Saeima jau bija nospriedusi hipodromu slēgt, bet ar dažu iespaidīgu personu palīdzību slīkstošais Rīgas hipodroms vēl turējās virs ūdens.
Kājām, vagonos, automobiļos saulainā rudens svētdienā publika steidzās uz hipodromu. Tribīnes pildīja gan ebreji, gan vācieši, gan krievi, gan latvieši. Ārzemniekus redzēja vairāk nekā latviešus. Hipodromā bieži atskanēja vācu valoda. Salīdzinot ar pavasari, publika hipodromā stipri samazinājās, toties tā jau kļuva pastāvīga.
“Tie, kuri savā laikā uztraucās, ka hipodroms samaitās Rīgas pilsoņus, klieguši par velti... Augšējās tribīnes pustukšas. Mūzika vairs nespēlē. Viena otra totalizatora kase aiznaglota dēļiem, acīmredzot Rīgas hipodroma akcionāru šeptes ne visai spīdošas… Pūš auksts rudens vējš, daži siltos mēteļos, dāmām sarkani deguntiņi, saaukstēties vai dabūt iesnas var ļoti viegli. Dažs labs spēlētājs paspēlē totalizatoru kādu stundiņu un steidzas uz mājām. Bēdīgi staigā akcionāri, noskatīdamies uz savu uzņēmumu. Kad viens otrs paspēlē, dzird neapmierinātu balsi: “nu, to būdu ātri taisīs ciet”. Šos vārdus dzirdot, kāds akcionārs, saviebdams seju, klusi paiet garām. Pa laikam izceļas skandāls... Publika pamanījusi kādu “kombināciju” žokeju starpā. Atskan svilpieni, sit kājām, spieķiem, izceļas ellišķīgs troksnis, līdz kamēr tiesneši noskaidro incidentu... Tad atkal garlaicīgais klusums. Kopā ar rudeni mirst arī “Rīgas hipodroms”, – raksta laikraksts “Aizkulises”.
Azartspēļu aizmetnis
Vēsturniece un ilggadējā jātniece Diāna Miķelsone LSM.lv stāsta, ka jau 1886. gada 5. janvārī, Latvijas teritorijai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, Esplanādē tika rīkoti pirmie sacensību mēģinājumi, taču par īsto hipodroma dibināšanas datumu var uzskatīt 1891. gada 5.maiju, kad Rīgas Preču stacijas teritorijā Strēlnieku ielas galā aiz Hanzas ielas atklāja rikšotāju sacensību arēnu. Daudzas hipodroma tradīcijas tolaik tika aizgūtas no Krievijas impērijas, tostarp arī zirgu skriešanās sacensības, līdz ar to tās notika pēc impērijas noteikumiem – tā savā maģistra darbā, pētot “Zirgu sporta attīstību Latvijā starpkaru periodā”, secināja Miķelsone. Savukārt 1893. gadā, pavisam netālu – Ganību dambī – tika atklāts vēl viens hipodroms. [1] Līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā līdzpastāvēja abi hipodromi, taču karš sagrieza visu kājām gaisā – kara laikā tos izlaupīja un nopostīja. [2]
Tikai 1924. gadā tika atjaunots viens no hipodromiem – tas ir tas, ko zinām kā “Rīgas hipodromu”. [3] Vienlaikus tajā pašā gadā tika dibināta akciju sabiedrība “Rīgas hipodroms”, kas pārvaldīja hipodroma telpas un nodrošināja hipodroma sabiedrisko dzīvi, kā arī ne mazāk svarīgi – atbildēja par totalizatoru. Akciju sabiedrības galvenais mērķis bija attīstīt un uzlabot Latvijas zirgkopību, kā arī zirgu šķirni attiecībā uz to ātrumu, spēku un pareizu miesas būvi, tāpēc sabiedrība ierīkoja hipodromus, sarīkoja izstādes, sacīkstes, izsniedza prēmijas un godalgas par labāko zirgu sasniegumiem. Savukārt totalizators bija veids, kā palīdzēt uzturēt hipodromu un kā iesaistīt parastos cilvēkus. Ļaudis centās pierast pie jaunās, pēckara kārtības un atgriezties normālā sadzīvē. Tā pamazām viss tika atsākts.
“Rīgas hipodroms” izdeva totalizatora noteikumus, kuros tika atrunāts, cik daudz drīkst un cik nedrīkst derēt, un ko ar to var nopelnīt. No totalizatora kases ienākumiem 80% tika izmaksāti derību dalībniekiem, atlikušie 20% palika hipodromam. [4] Gan Zemkopības, gan Kara ministrija bija ieinteresētas iesaistīt sabiedrību spēlēt totalizatoru, lai pēc iespējas vairāk naudas līdzekļu tiktu novirzīti zirgu sporta attīstībai. Pēckara laikā, kad cilvēku ienākumi bija svārstīgi, šī laimes spēle nebija tikai izklaide, dažam tie bija arī ienākumi – ja veicās, protams. Amizanti gan, ka dusmīgu totalizatora spēlmaņu netrūka, jo zaudējumi totalizatorā bija bieža parādība.
Zaudētāju bija krietni vairāk nekā uzvarētāju, un tieši aizkaitinātie apmeklētāji ar biļetēm piesārņojuši arēnu.
Uzvarētāji savas biļetes uzcītīgi pienes pie kases un nodod kasierim, jo pret tām saņem izmaksas. Atšķirīgi tas ir ar zaudējušām biļetēm, kuru turklāt ir daudz vairāk. Pietiek uzpūst mazam vējam, lai nelielo papīra gabalu uznestu skrejceļam. “Šis apstāklis ir ļoti bieži izsaucis zirgu satrūkšanos un arī zirgu izlēcienus, kas bijuši liktenīgi vienam otram sacensību iznākumam.”
Zirgkopības speciālists un Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais vēstures profesors Guntis Rozītis (Latvijas Zemnieku savienība) LSM.lv norāda: “Būtiski ir tas, ka hipodroms ir nevis sports, bet zirgu darbspēju pārbaudes vieta, kur pārbauda auļotāju šķirnes zirgus. Hipodroms bija tam laikam nozīmīga pulcēšanās vieta, sava veida azartspēļu aizmetnis ar savām totalizatora likmēm un azartpilnām sacensībām”. Taujāts, kādēļ Latvijā vairs nav hipodroma, profesors Rozītis skaidro, ka “mūsu valsts nacionālā šķirne ir 1937. gadā izveidotie Latgales rikšotāji, un šiem rikšotājiem ir vajadzība pēc hipodroma, jo viņu kvalitāti nosaka viņu uzrādītais ātrums hipodroma skrejceļā, bet šodienas Latvijā rikšotāju skaits ir mērāms vien desmitos'', tādēļ arī hipodroms, viņaprāt, nav vajadzīgs, pietiek ar kādu skrejceļu, kur viņus var pārbaudīt. 1939. gadā Latvijā bija aptuveni 400 000 zirgu, bet tagad ir knapi 9000.
Ar krēpēm virs ūdens
Akciju sabiedrības “Rīgas hipodroms” apgādībā hipodromam neklājās viegli. Tā pamata ienākumi bija trases un staļļu iznomāšana. Profesors Rozītis apgalvo, ka hipodromu ieņēmumi bija niecīgi, reizēm tas daļēji tika uzturēts no armijas finansējuma. Profesors uzsver, ka vidējā cena par “Rīgas hipodroma” staļļa izmantošanu bija nieka 80 lati mēnesī. Savukārt trases nomas maksa bija atkarīga no zirgu skaita un tā, vai esi vai neesi hipodroma biedrs – par vienu zirgu bija jāmaksā 20 lati, bet tiem, kuri nebija biedri, summas bija krietni augstākas.
“Nomas cenas nebija ļoti augstas, un tās nespēja nodrošināt hipodroma uzturēšanu un darbinieku algas. Jau ap divdesmito gadu otro pusi AS “Rīgas hipodroms” sāka iedzīvoties lielos parādos. 1930. gadā no staļļiem tika iekasēti 1578 lati, kopā tajā gadā – 3804 lati, taču izdevumi tajā gadā bija ap 85 800 latu. Bija darbinieki, kuriem algas netika izmaksātas pat gadiem. Piemēram, kādam pārvaldniekam tā netika izmaksāta trīs gadus, jo nebija, no kā izmaksāt. Tika piekopta algu izmaksāšana mantu veidā – darbinieki saņēma praktiski visu, kas bija pieejams hipodroma telpās, sākot no rakstāmgaldiem līdz pat sekunžu mērītājiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc akciju sabiedrība “Rīgas hipodroms” beidza darbību,” par hipodroma ekonomisko stāvokli jau neilgi pēc tā darbības sākuma stāsta Miķelsone.
AS “Rīgas hipodroms” meklēja iespējas “Rīgas hipodroma” telpu tālākai izīrēšanai vai pat pārdošanai. Interesi par hipodroma kompleksu izrādīja Armijas Zirgu sporta klubs (AZSK) un 1932. gadā noslēdza līgumu ar AS “Rīgas hipodroms” par hipodroma ēkas un zemes nodošanu AZSK apgādībā. Līdz ar “Rīgas hipodroma” ieguvi AZSK vairs nebija jāsatraucas par sacensību norises vietām. [5]
Tajā pašā gadā biedrība sarīkoja starptautiskas sacensības, uz kurām ieradās sportisti no malu malām – Francijas, Vācijas, Igaunijas, Rumānijas u.c., savukārt Latvijas sportisti tika uzaicināta piedalīties šo valstu līmeņa sacensībās.
Zirgs ierindnieks
“Tas, ka “Rīgas hipodromu” pārņēma Armijas Zirgu sporta klubs, iespējams, ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi Latvijas zirgu sportā starpkaru laikā,” saka Miķelsone. AZSK biedrība pavēra starptautiskas iespējas gan jātniekiem, gan leitnantiem – tā bija atbildīga par noteikumu sakārtošanu vairākās disciplīnās, juridisko un tiesisko lietu nokārtošanu, tajā skaitā sacensību organizēšanu un Latvijas komandu pieteikšanu starptautiskās organizācijās, piemēram, Starptautiskajā Jātnieku federācijā (FEI), kas pastāv vēl joprojām. Tas ir aktuāli arī šodien, jo pateicoties AZSK, kopš 1932. gada Latvija līdz šai dienai ir FEI.
Vēsturniece atzīmē, ka zirgu sporta saknes meklējamas armijā. Tur gan zirgi, gan jātnieki tika gatavoti cīņām – viņi netika mācīti lekt pāri šķēršļiem un barjerām, bet gan manevrēt dažādās kara situācijās.
Tika veiktas specializētas apmācības un izstrādātas rūpīgas programmas, kā sagatavot zirgu karam. Starpkaru periodā gan zirgi, gan karavīri bija jāuztur tonusā, līdz ar to tika rīkotas sacensības. Tiesa gan, tās notika tikai savā starpā. Parastajam cilvēkam sporta zirgi nebija nedz pieejami, nedz arī sevišķi vajadzīgi. Sākotnēji sacensībās varēja piedalīties tikai armijnieki, taču laika gaitā arī civilajiem iedzīvotājiem parādījās interese par zirgu sportu un ap trīsdesmitajiem gadiem parādījās iespējas tikt pie zirgiem, kā arī trenēties “Rīgas hipodroma” telpās un piedalīties sacensībās. Miķelsone uzsver AZSK biedrības nozīmi, jo tas padarīja zirgu sportu pieejamu civilā līmenī un atvēra vārtus vairākos slāņos – tā vairs nebija tikai elite. Krietni pieauga sabiedrības interese, kas hipodromam nozīmēja vairāk finanšu.
Zirgkopības zelta graudi
1938. gada jūnijā laikrakstā “Sporta Pasaule” Boriss Engelhards rakstīja, ka pēdējo piecu gadu laikā rikšošanas sacīkstes “Rīgas hipodromā” ieņem redzamu vietu Rīgas dzīvē: “Liela daļa Rīgas iedzīvotāju labprāt pavada svētdienas brīvlaiku hipodromā, vērojot rikšotāju sacensības, pie kam hipodroma apmeklētāju skaits ar katru gadu pieaug. Varētu rasties doma, ka hipodroms kalpo tikai publikas izpriecai un tās hazarda tieksmju apmierināšanai. Šāds ieskats būtu ļoti maldīgs, jo hipodroms pilda citu un ļoti svarīgu uzdevumu. Rikšošanas sacīkstes ir neatvietojams līdzeklis zirgkopības veicināšanai.”
“Rīgas hipodroms” bija šķietami atguvies. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad Rīgas Hipodromā jau kādu laiku ir saimniekojis AZSK. Tolaik presē tika uzsvērts, ka uzturētais hipodroms nav peļņas gūšanas objekts, bet Latvijas zirgkopības veicināšanai, un nesavtīgajiem darbiniekiem vienīgā pateicība bija apziņa, ka darītais darbs dara daudz laba nozarei. Kluba valde, vadoties no pagātnes mācībām, nosprieda hipodroma darbības pamatprincipus, no kuriem pirmais bija – hipodroms nav peļņas uzņēmums.
Profesors Rozītis norāda, ka hipodroma nozīme zirgu sportā bija ļoti liela, jo rikšotāju sports attīstījās. “Šobrīd tas, ka Latgalē ir kādi 10 Latgales rikšotājzirgi, jau šķiet daudz, bet toreiz vairāki simti tūkstošu rikšotāju tika nodarbināti hipodromā,” viņš norāda.
Hipodromu sacensības bija svarīgas, jo tajās varēja redzēt ne vien to, kā citi ir uztrenējušies, bet pašus zirgus, viņu kvalitāti, uzvedību un darbaspējas, kas ir svarīgi gan zirgaudzēšanā, gan sportā. Hipodroms bija vieta, kur var apskatīt – gan to, kas notiek zirgkopībā un cik tālu Latvija ir tikusi tajā laikā, gan to, kas notika ar treniņprogrammām, vai tās strādā vai nestrādā.
Rīga bez hipodroma
Profesors Rozītis skaidro, ka hipodroma slēgšanai 1965. gadā bija vairāki iemesli. Piemēram, daudziem rīdziniekiem nepatika, ka hipodroms atradās pilsētas centrā. Daudzi sūdzējās par smaku. Iespējams, ka hipodroms būtu saglabājies, ja būtu iecietīgāki valdības vadītāji. Sešdesmitajos gados bija arī pirmā zirgkopības krīze – tajā laikā bija masveida zirgu izkaušanas epopeja, arī Latvijā. Rozītis stāsta, ka Hruščovs bija aizbraucis uz ASV un redzēja, ka tur nekādus darbus ar zirgiem vairs nedara, bet pēc šī brauciena deva pavēli, ka visiem šiem kolhoziem zirgi jālikvidē.
Tolaik bija lozungs: “Nokauj sev vienu zirgu. Paliks barība divām govīm.” Visas ērzeļu novietnes sešdesmitajos gados tika likvidētas.
Līdzīgi kā starpkaru periodā, kad hipodromu apmeklēja arī dažādas amatpersonas, tostarp Valsts prezidents Alberts Kviesis, tā tas notika arī padomju laikos. “Zinu tādu mazliet iluzorisku stāstu, ka padomju virsnieki vakaros nenāca mājās pie ģimenēm, jo bija hipodromā, bet sievas rakstīja sūdzības hipodromam, ka vīrs iet un nospēlē visu naudu un sievai nepaliek nauda kažokam. [Latvijas PSR] Ministru padomes priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis, kas ļoti neieredzēja zirgus, nolikvidēja šo hipodromu,” saka Rozītis.
Runājot par hipodroma nākotni, profesors norāda, ka neredz nepieciešamību pēc īpaša hipodroma Latvijā, lai gan, piemēram, Tallinā tāds ir. Taču Tallinā ir “Amerikas tipa” rikšotājzirgi. “Lai būtu hipodroms, ir vajadzīgi zirgi – hipodromam ir jāpārbauda zirgi, nevis cilvēki. Drīzāk ir jāattīsta jātnieku sporta bāzes tā, kā to ir izdarījuši Kleisti. Ir jau bijuši vairāki mēģinājumi hipodromu atjaunot padomju laikos, bet visi šie mēģinājumi ir beigušies ar neko,” saka Rozītis.
Rikšotāju zirgu skaita samazināšanu Latvijā būtiski ietekmēja “Rīgas hipodroma” likvidēšana 1965. gadā, tas bija galvenais arī Latvijā audzēto rikšotāju noieta tirgus. Pēc Rīgas hipodroma likvidēšanas Latvijā audzētie rikšotāji turpināja piedalīties sacensībās Tallinas un Pleskavas hipodromos. Līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām rikšošanas sacīkstes notika vietējos skrejceļos – Dagdā, Rēzeknē, Preiļos, Balvos, Ludzā. Taču 90. gadu sākumā tās apsīka pavisam. Šobrīd par Latvijas rikšotāju un jātnieku mājām varētu deklarēt sporta centru “Kleisti”, kas organizē mācību treniņu sacensības konkūrā un iejādē, kā arī organizē LJF kausa, LR Nacionālā čempionāta un Pasaules kausa posma starptautiskās sacensības jātnieku sportā. Bija vairāki mēģinājumi atjaunot hipodromu Latvijā – Ulbrokā, Tīrainē, Kleistos, arī Latgalē, taču nevienu no projektiem neizdevās īstenot.
Vēsturniece Miķelsone apgalvo: “Ja Rīgā mūsdienās būtu hipodroma ēkas komplekss, tas, protams, būtu labi, jo tā būtu vēl viena vieta, kur organizēt sacensības un piesaistīt ārzemju skatītājus. Bet, ja tas tiktu darīts, tad tikpat svarīgi būtu arī sakārtot jāšanas skolas sistēmu kā tādu.
Citādi šobrīd no hipodroma nebūtu jēgas. Man gribētos, ka tā sistēma būtu sakārtota līdzīgi, kā to darīja starpkaru periodā, kad latvieši ņēma piemēru no ārvalstīm. Piemēram, šobrīd ņemot piemēru no Vācijas, kas ir pasaules zirgu sacensību organizētājvalstu augšgalā. Vērojot, kā jāšanas un zirgkopības kultūra ir attīstījusies Vācijā un aizgūstot aizmetņus no viņu pieredzes, hipodroma izmantošana būtu pilnvērtīgāka. Starpkaru periodā Latvija bija līdzās zirgu sporta elites valstīm, padomju iekārta daudz ko mainīja, un tagad mēs pamazām cenšamies caur mazām durtiņām atkal iespraukties sporta pasaulē”.
Atsauces:
[1] Baltakmens, R. Latvietis un viņa zirgs, 181. – 182. lpp.
[2] Miķelsone, D. 2018 “Zirgu sporta attīstība Latvijā starpkaru periodā.” Maģistra darbs, Latvijas Universitāte, Vēstures un filozofijas fakultāte, Vēstures un arheoloģijas nodaļa
