Ar Gintu Zelmeni sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Sintija Ambote.
Sintija Ambote: Ar jums iepriekš runājām jūnijā par 1941. gada deportāciju norisi, kad izveda ap 15 000 iedzīvotāju. Bet šodien – 25. martā, pieminam notikumus pēc astoņiem gadiem – otrā izvešana un represijas jau skar krietni lielāku skaitu iedzīvotāju. Iezīmējiet, kas šajās dienās notiek 1949. gada Latvijā?
Gints Zelmenis: Atcerēsimies, ka šajā laikā samērā nesen ir beidzies karš un liela daļa Latvijas ir sagrauta drupās, un pret tā saucamajiem atbrīvotājiem ir sākusies plaša partizānu kustība. Faktiski 1949. gadā tā jau pa daļai ir apspiesta, bet vēl pietiekami plaša, un viens no iemesliem ir tas, ka to atbalstīja daudzi zemnieki. Un tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ vispār šī deportācija bija plānota un veikta. Te gan jāņem vērā arī plašāks Padomju Savienības konteksts, jo deportācijas tajā jau tika praktizētas. Bet 1949. gadā ir milzu deportāciju vilnis, turklāt šī operācija "Krasta banga" vienlaikus tika veikta visās Baltijas valstīs. Tāpat šajā pašā gadā vēlāk jūnijā bija vēl viena liela deportācija jau no Kaukāza – Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna un pēc tam arī no Moldāvijas. Tā kā tas, kas pie mums notika, bija tādas vienotas politikas sastāvdaļa.
Iepriekš atzīmējāt, ka lielākoties ģimenes, kuras izveda pirmajā deportācijā, nezināja par notiekošo. Vai šajā aspektā bija kādas atšķirības 1949. gada izvešanā? Lai īstenotu izvešanu, uz Latviju pārdislocēja vairāk karavīru; vai ielās to varēja pamanīt?
Operāciju organizēja gana lielā slepenībā, bet daļā sabiedrības kaut kādas aizdomas bija. Ir zināms, ka klīda kaut kādas baumas, jo iepriekš 1948. gada pavasarī bija masveida deportācija no Lietuvas un cilvēki arī saprata, ka, šai varai turpinoties, kaut kas līdzīgs var atkārtoties. Un 1949. gada pavasarī tika mobilizēts liels karavīru skaits un arī kravas mašīnas, un cilvēki, ieraugot, ka sākās līdzīga kustība, ko daļa pieredzējusi jau arī 1941. gadā, saprata, ka kaut kas nelabs tuvojas, un ir zināmi gadījumi, ka cilvēki noslēpās kaut kur un uz laiku izvairījās no deportācijām, jo bija sarakstos, bet uz to brīdi mājās neatradās. Taču bija arī zināmi gadījumi, kad cilvēks tajā brīdī izvairījās, bet apcietināts un izsūtīts vēlāk.
Kāda bija deportācijas norise, vai un cik liels laiks cilvēkiem tika dots, lai savāktu kādas mantas?
Oficiāli deportācija tika pamatota ar PSRS Ministru padomes 29. janvāra lēmumu un tajā bija ierakstīts, ka cilvēkiem ir tiesības stundas laikā uz ģimeni savākt 1500 kilogramus dažādas līdzi ņemamās lietas – pārtiku, apģērbu un tā tālāk. Bet mēs zinām no cilvēku atmiņām un dokumentiem arhīvā, ka faktiski cilvēkiem ne vienmēr tāda iespēja tika dota, un daudzus pamodināja un lika sagatavoties dažu minūšu laikā. Vairumu izsūtīja no Latvijas uz austrumiem 25.–28. martā, bet vēl pēdējais papildu 33. ešelons izbrauca 30. martā ar pēdējiem cilvēkiem.
Būtiskākais režīmam bija izvest kulakus, kas principā bija tas, ko dēvēja par turīgajiem zemniekiem, un otrs – tā dēvēto nacionālo partizānu ģimenes locekļus.
Cik cilvēku izsūtīja no Latvijas šajā deportācijā?
Oficiāli apstiprināti 42 125 iedzīvotāji no Latvijas.
25. marta masveida deportācijai Baltijas valstīs padomju režīms bija devis nosaukumu – operācija "Krasta banga". Ja runājam par situāciju šobrīd, par Krievijas karu Ukrainā, ko Krievijas režīma propaganda sauc par "speciālo operāciju", – vai jūs kā vēsturnieks velkat kaut kādas paralēles ar dažādiem vēstures notikumiem vai propagandas darbībā pirms Otrā pasaules kara, pēc tā un padomju laikā?
Ar deportācijām tiešas paralēles, uzsveru, pagaidām nevar vilkt, bet paralēles un līdzības visā pārējā ir ļoti daudz. Galu galā, ja paskatāmies paša Putina izteikumus, viņš jau sen ir izteicies, ka Padomju Savienības sabrukums, viņaprāt, ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa un Staļins viņa ieskatā bijis efektīvs menedžeris. Plus vēl tolaik bija apdullinoša propaganda par komunisma cēlajiem mērķiem, nu,
tagad tas fokuss ir citādāks, tagad neceļ komunismu, bet ir Krievijas īpašais statuss un vieta vēsturē. Principā izteikti impēriska propaganda, bet tās uzbūves principi ir ļoti līdzīgi.
Arī tas, ka tā kļūst arvien visaptverošāka un valsts televīzijā nekas cits bez propagandas vairs neskan. Un, teiksim, ja līdz pat šī gada sākumam vēl bija nelieli, bet salīdzinoši neatkarīgi mediji, kas turpināja darboties, tad tagad mēs redzam, ka tas viss ir pilnībā slēgts un līdz ar to tas propagandas monopols pārvēršas burtiski par tādu pašu, kāds tas bija Padomju Savienībā līdz pat 80. gadu vidum.
Kā tas vērtējams no sabiedrības atbildības viedokļa, jo šobrīd ļoti daudz tiek runāts par Krievijas sabiedrības līdzatbildību notiekošajā un, ja atkāpjamies atpakaļ 40. gadu situācijā, kad padomju režīms represē cilvēkus un ir skaidrs, ka tas ir pilnīgi cits laiks – nav interneta, nav ātru un pieejamu informācijas apmaiņas līdzekļu –, bet vai ir zināmas kādas liecības par to, kas notiek sabiedrībā Krievijā tajā laikā, vai cilvēki tur kaut ko zina un reaģē uz varas īstenotajām deportācijām citās valstīs?
Liela sabiedrības daļa tik tiešām varēja nezināt par tiem apmēriem, jo saprotams, ka tās bija slepenas operācijas un arī dalībnieki nevarēja pat pašiem izsūtāmajiem pa ceļam neko teikt, un es pieņemu, ka liela sabiedrības daļa neaptvēra tos mērogus, bet to, ka cilvēki vairāk vai mazāk saprata kas notiek, tas noteikti tā bija.
Tu nevari nepamanīt, ja tev pēkšņi pazūd kaimiņš, jo naktī atbrauca mašīna un viņu savāca. Tāpat, paņemot avīzi un redzot, ka tur ir tikai viens viedoklis un nepārtraukti tiek gānīti iespējamie tautas ienaidnieki, tad vajadzētu saprast, uz ko tas velk.
Cita lieta, ka vieni cilvēki jau saprata, bet viņi ir iebaidīti, ka ar viņiem notiks tas pats. Bet ir kaut kāds procents, kas tam visam tiešām tic arī šobrīd Krievijā, ko arī parāda socioloģiskās aptaujas, cik nu tām gan diktatoriskā režīmā var ticēt.
Noraugoties notiekošajā, kā jums šķiet, ko sabiedrība šodien var darīt Krievijā, kur kaut kādas represijas pret protestētājiem ir reālas arī šobrīd?
Sabiedrība var darīt to, ko cilvēki darīja 2014. gadā Ukrainā, kad mēs redzējām, ka cilvēki masveidā izgāja ielās un nogāza korumpētu prezidentu un izveidoja demokrātisku iekārtu. Jā, Ukrainai bija daudz problēmu pirms kara un tagad viņi maksā ļoti augstu cenu par savu tieksmi būt brīviem, bet viņi uzskatāmi parāda, ko sabiedrība var izdarīt. Cita lieta, vai kaut kas tamlīdzīgs var notikt Krievijā; nu, šobrīd nekas neliecina par to, ka tur masveidā cilvēki varētu iziet ielās. Ir bijuši pretkara protesti, kas Krievijas mērogiem ir ļoti mazskaitlīgi, un turklāt mēs zinām, ka tie tiek nežēlīgi apspiesti, tā ka no tāda viedokļa diemžēl jāatzīst, ka tā absolūtā brutalitāte gūst panākumus tur, un, kamēr pie varas tur ir esošie cilvēki, es neredzu iespēju, ka kaut kas tur varētu mainīties.
Taču, ja mēs skatāmies kaut kādā ilgākā vēsturiskā kontekstā, tad agrāk vai vēlāk tas monstrs sabruks, jautājums tikai, cik ilgi un ko viņi līdz tam sabrukumam sastrādās, un šobrīd izskatās, ka viņi sastrādās ļoti daudz.
