Neatkarības gados – 20.gadsimta deviņdesmitajos – klostermāsa Marija strādāja Aglonas bazilikā par ekskursiju vadītāju. Kad satiekamies, pirmais, ko māsa mums saka: "Atrodiet atšķirības!" un rāda divus teju pilnīgi vienādus attēlus. Vienā attēlā redzam Traķu, bet otrā – Aglonas Dievmāti. Traķu Dievmātei ir vairākas kopijas, bet tieši Aglonas ir visprecīzākā. Savulaik gleznas restaurators Staņislavs Astičs esot teicis, ka "Aglonas Dievmātes glezna pat esot tāda precīzāka, smalkāka nekā Traķu Dievmātes".

Dažas no atšķirībām ir, piemēram, tas, ka Aglonas Dievmātes rokās esošās rozītes ir nedaudz sārtākas, bet Traķu Madonnai – bālākas; staru vainagā ietvertais zīmogs Aglonas gleznā ir burti: IHS, kas nozīmē Iesus Hominum Salvator (Jēzus, cilvēku Pestītājs), bet Traķu – MARIA. Atšķiras arī attēls uz grāmatas, ko Jēzus tur savās rokās.

Pirmā – šajā Eiropas daļā – bija Čenstohovas Dievmāte, un Traķu Dievmāte ir otrā, tas notika 1718.gadā. Nākošais solis, manuprāt, ir ļoti loģisks – ja dominikāņu mūki pārceļas no Traķiem uz jaunu klosteri – veido jaunu klosteri –, tad viņi tāpat kā arī mēs, ceļoties uz jaunām mājām, paņēma līdzi pašu vērtīgāko, kas bija iepriekšējās mājās. Un šis pats vērtīgākais bija Traķu Dievmātes svētglezna, kas tobrīd Lietuvā bija vispopulārākā, vispazīstamākā, visslavenākā."

Pastāv leģenda, ka tieši Aglonas Dievmātes popularitāte līdz pat mūsdienām esot apliecinājums tam, ka gleznas toreiz, kad dominikāņu mūki ieradās Aglonā ar Traķu Dievmātes gleznu, esot samainītas! Proti, Aglonā palicis vispirms uzgleznotais "oriģināls", bet vēlāk tapusī kopija aizvesta atpakaļ uz Traķiem.

To, ka šim mītam ir izskaidrojums, atzīst arī folkloras pētniece Lina Leparskiene no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta.

Zinātniece gan izskaidro arī iemeslus, kas sakņojas Latvijas un Lietuvas vēsturē un katoļticības tradīcijās. Pirmkārt, Traķi ir viena no senajām Lietuvas galvaspilsētām, un toreiz Traķu Dievmātes kults bija arī politiskās propagandas rīks – Lietuvas varenība un politiskā vara pieauga tieši tad, kad Traķos uzcēla baznīcu un kad tur savu vietu atrada Traķu Dievmāte. Otrs iemesls ir tas, ka Lietuvā ir arī citas svētvietas, kas mūsdienās kļuvušas populāras.

Savukārt Viļņas Baznīcas mantojuma muzeja direktore mākslas zinātniece Sigita Maslauskaite-Mažiliene atgādina, ka, kaut arī Traķu Dievmātes mājvieta nekad par spīti kariem un dažādām varām nav bijusi slēgta, pielūgsmes kults tika mērķtiecīgi apspiests. Atšķirībā no Aglonas. Sigita Maslauskaite-Mažiliene stāsta:

Stāsts par Aglonas Dievmātes gleznas oriģinālu – Traķu Dievmātes svētbildi – ir leģendām apvīts. Par spīti tam, ka zinātniekiem ir skaidrs, ka gleznas izcelsme noteikti nav tik sena, kā vēsta varoņteika par dižkunigaiti Vītautu, Lietuvā sastaptie mākslas vēstures un tradīciju pētnieki atzīst, ka leģendas un tradīcijas ir daļa no vēstures. Tās pieder stāstam.

Kāpēc lietuviešiem šī leģenda par to, ka svētbilde saglabājusies no Vītauta Dižā laikiem – bijusi tik svarīga? Gluži vienkārši tas bija laiks, kad Lietuva bija varena – dižkunigaitis valdīja ne tikai Lietuvas teritorijā, bet apkārt esošajās zemēs līdz pat Melnajai jūrai. Varoņteika vēsta, kā pateicoties Dievmātei, kas Vītautu sargāja neskaitāmos karos, tika izveidota dižā Lietuvas lielvalsts. Tieši balstoties uz šo teiksmu, Traķu Dievmātes otrais vārds bija un daudziem joprojām ir – vai atkal ir – Lietuvas glābēja.

Tas notika 1382. gadā, kad Lietuvas Vītauts Dižais esot saņēmis dāvanu no Bizantijas imperatora Emanuēla II Pelagija. Tas noticis par godu Vītauta kristībām. Dāvana bijusi nezināma autora Dievmātes Marijas atveidojums. Ir tikai dažas nianses, kuru dēļ šis stāsts kļūst neticams. Proti, vēsturiski senākā Traķu svētbildes versija bija kājās stāvoša Marija ar bērnu rokās. Tai bija izlaisti mati, iespējams, ziedu kronis galvā. Nu nepavisam ne tāda, kā šodien redzamais Dievmātes atveidojums.

Tas liecina, ka Traķu baznīcas, ko Vītauts Dižais uzcēla 1409. gadā, Dievmātes svētglezna nevar būt tik sena, kā lietuviešu sendienu patriotisma uzturētājiem gribētos. 15. gadsimta svētgleznas šādā – gotiskā – stilā nezīmēja. To apstiprina arī mākslas zinātniece, Viļņas Baznīcas mantojuma muzeja direktore Sigita Maslauskaite-Mažiliene:

Jau ticamāks ir stāsts par 18. gadsimtu, kad acīmredzot tapa tā bildes versija, kuru redzam šodien un kuras kopijas atrodamas vairākos dievnamos, tostarp Aglonā. Gan Traķu oriģinālglezna, gan Aglonas kopija 1718. gadā saņēmušas pāvesta kroņus. Traķu Dievmātei bijuši seši dažādi kroņi un arī vairākas rizas – sudraba tērpi, ar ko apklāta glezna. Kāpēc vajadzēja, lai glezna izskatās senāka, pārzīmējot to arhaiskākā glezniecības stilā? Kā skaidro eksperti, – jo relikvija, simbols ir senāks, jo tas vairāk apliecina ticības īstumu.

"Kāpēc brauc tieši uz Aglonu, nevis uz Sarkaņiem, kur ir vēl senāka baznīca? Vai uz Skaistkalni, kas būtu, teiksim, tāds Zemgales novada reliģiskais reģionālais centrs. Vai kāpēc nebrauc, piemēram, uz Viļakas baznīcu, kur ir Gaišā kalna Dievmāte, kas ir Jasnogoras dievmātes, kas atrodas Čenstohovā, Polijā, kopija?" vaicā priesteris un mākslas vēsturnieks Andris Priede, kurš atzīst, ka Dievmāte visur ir viena un tā pati – jebkurā dievnamā, jebkurā mājā. Un tomēr kāpēc tieši Aglona?

Tātad Aglonas Dievmātes īpašais brīnums ir tas, ka cilvēki pie tās pulcējas, vēlas pie tās doties un atgriežas atkal un atkal.

Lidija Agloniete, kas kopā ar nu jau aizsaulē aizgājušo vīru strādājuši baznīcā, uzskata, ka daudz kas pa šiem gadiem, kopš viņa sevi sauc par aglonieti, mainījies, iespējams, trūkstot tās bijības pret "Karalieni", kā tas bijis senākos gados. Viņas jaunības gados padomju laikā par spīti aizliegumiem un ierobežojumiem baznīcas teritorija 15.augustā bijusi stāvgrūdām pilna – cilvēki pat nakšņojuši zem kokiem, uz soliem vai zem soliem – tas neesot bijis svarīgi, lai tikai sajustu Aglonas Dievmātes klātbūtni.

Viņa pati atzīst, ka daudz Dievmāti lūgusi – gan par vīru, ģimeni, bērniem. "Pēdējais dēls man piedzima, kad bija 38 gadi. Es pati biju nobijusies – domāju, man būs 50, viņam būs tikai 12. Kā es viņu izaudzināšu, ko es ar viņu darīšu? Kad aizgāju, kādreiz bija tā ievešana baznīcā pēc 40 dienām pēc dzemdībām, – kad es aizgāju ar viņu pie Dievmātes, mani uzveda augšā priesteris, es novēlēju Dievmātei, es saku: nu, palīdzi tu man viņu izaudzināt, jo man droši vien nebūs spēka vairāk… Nu, paldies Dievam, dēliņam ir 40, tā kā Dievmāte palīdzēja izaudzināt."

Visbiežāk tie ir stāsti par dziedināšanu – bija slims un pēc Aglonas apciemojuma, pēc lūgšanām Dievmātes priekšā slimība pāriet vai izgaist pavisam. Bet vai var ticēt šādiem brīnumiem? Vai kāds tos pārbauda? Kā skaidro klostermāsa Marija, Aglona ir pārāk maza vieta, lai būtu vajadzība pārbaudīt to, ko cilvēki stāsta, jo cilvēki jau cits citu pazīst.

"Aglonā, protams, šādas pārbaudes nenotiek. Ir tikai cilvēku liecības, viņu ticība," stāsta klostermāsa. Bieži vien tas ir stāsts par to, kā cilvēki uztver notiekošo savā dzīvē, jo, piemēram, māsa Marija atceras kādu sievieti, kas uzskatīja, ka ir dziedināta no vēža. Vienlaicīgi viņa arī ārstējās. "Protams, viņa ārstējās, nav tā, ka viņa neko nedarīja. Viņa ārstējās un lūdzās, un šis ārstēšanās process sāka virzīties veiksmīgāk uz priekšu tieši pēc Aglonas apmeklējuma, pēc lūgšanas šeit. Un viņa to dēvē par brīnumu. Ārsti varbūt varētu teikt – jā, dzēra zāles, nu jā, tā varēja būt."

Dakteris teica, ka roka ir jāamputē, un tēvs sāka lūgties ļoti intensīvi un visa ģimene, pat raudādami, diezgan intensīvi, kā tad tēvs varēs uzturēt lielo ģimeni bez rokas? Un bija jau nosprausts [operācijas] datums, ja nekas neuzlabojas, jo roka bija palikusi melna." Pēc lūgšanās mistiskā veidā roka strauji atlabusi, pirms 11 gadiem notikušo atminas priesteris, piebilstot, ka šī ģimene Dievmātei uzdāvinājusi pateicības zīmi – votu – rokas formā.

Tieši senākās ikonas un svētbildes esot tās, kas spēj darīt brīnumu lietas, tā cilvēku uzskatus un tradīcijas skaidro Lietuvas Literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene. "Jo senāka, jo vairāk spēj dziedināt! Tas arī ir iemesls, kāpēc Aglonas Dievmātes "māte" Traķu Dievmātes glezna ir pārveidota, lai padarītu to senāku." Pētniece gan piebilst, ka mūsdienās ir mainījusies izpratne par to, kas ir brīnums.

"Ja 17. gadsimtā bija pat vairāku simtu brīnumu saraksts, ko piefiksējis mācītājs, piemēram, augšāmcelšanās no mirušiem; kāds, kas gandrīz noslīcis, pēc lūgšanām atlabis; meita bija uz nāves gultas, dēls atnāca uz baznīcu lūgties un meita izveseļojās. Tādi, lūk brīnumi, kas līdzinās tiem, par ko var lasīt Bībelē. Pēcpadomju laikā un mūsdienās brīnumi tiek saprasti citādi, tiem ir vairāk tāda personiska nozīme. Piemēram, esmu dzirdēju tādu brīnumu: es salabu ar mammu." Zinātniece skaidro, ka tas liecina, ka brīnumi ir vairāk saistīti ar katra cilvēka iekšējām pārmaiņām, savu personisko mērķu sasniegšanu, piemēram, bērniņa ieņemšanu.

Votu izpēte ir svarīgs un apjomīgs darbs, kam kopš 2009.gada bija ķērusies klāt arī klostermāsa Marija, kas deviņdesmitajos gados Aglonas bazilikā vadīja ekskursijas. Marija par votām zina daudz un, tā kā savulaik studējusi matemātiku un fiziku, visas – jau teju 400 votas – ar eksaktu precizitāti iekļāvusi katalogā.

Viņa skaidro, ka vota ir ne tikai pateicība, bet arī lūguma zīme. "Ir votas no svētceļnieku grupas, kuriem tā ir kā liecība, ka viņi ir apmeklējuši Aglonu, ir te bijuši." Dažām votām pievienoti vai nu iniciāļi, vai uzraksts vai gads. Pēdējo 20 gadu laikā cilvēki pie votām atstāj zīmītes. Dažreiz tās ir garākas vēstules, dažreiz tāda ļoti īsa zīmīte: "Pateicos Dievmātei".

Lūk, ar šādiem tekstiem uz zīmītēm votas atstātas pēdējos gados:

"2018. gada rudenī. Pateicībā par uzklausīto lūgšanu vinnēja loterijā lielu naudas summu, jo dzīvoja lielā nabadzībā." Agnija Osīte.

"Pateicībā par dziedināšanu Dievmāmiņai! Es atdodu šo dzintarakmens sirsniņu par to, ka man dāvāta miesas sirds. Lai slavēts Jēzus Kristus! Anita no Priekuļiem, 2015.15.08.."

Parasti votas ir vai nu cilvēkam pašam vērtīgas vai nozīmīgas lietas, vai arī pēc pasūtījuma pie rotkaļa veidotas ar mērķi nonākt pie Dievmātes. Piemēram, no Polijas Traķu baznīcu sasniegusi arī jauna mūsdienu tradīcija – te votas nopērkamas baznīcas suvenīru veikaliņā. Šāda votu tirgošanas tradīcija gan ne visiem ir pieņemama. Piemēram, māsa Marija atgādina, ka nav vērtīgāku vai mazāk vērtīgu votu: "Aiz katras votas ir dzīvesstāsts. Un kurš dzīvesstāsts ir vērtīgāks? Katrs ir vienreizējs, unikāls un neatkārtojams."

Nadežda ar savu Jāni dzīvoja mierīgu, pieticīgu dzīvi, par spīti padomju laiku ideoloģijai nekad neatsacīdamies no ticības un tradīcijām. Uz Aglonu Agnijas vecvecāki devušies ar vectēva invalīdu auto, un tolaik vecmammas lūgšanas galvenokārt bijušas saistītas ar to, lai atvieglotu dzīvi savai vienīgajai meitai – Agnijas mammai, kura bez vīra audzināja bērnus, strādāja divos darbos.

"Viņai bija Dievmātes bildīte, ko viņa pat bija priekšautiņā iešuvusi – darbā vai somiņā līdzi," atmiņās par savu ticīgo vecmammu dalās Agnija, kuras mammai uz eksāmeniem vecmamma bija piešuvusi Dievmātes tēlu pie skolas kleitas. Lai palīdzētu visās dzīves gaitās. "Vecmamma tak lūdzās, lai no kara un lāgera vectēvs atgriežas dzīvs un vesels mājās. Ne tikai materiālo viņa ir lūgusi, bet pilnīgi visu par savu ģimeni, bet tā pateicība, tas atbalsts pie mums atnāca tādā materiālā izpausmē."

Mazmeita atceras, ka pēc laimesta Nadežda jutusies pateicīga: "Viņa ziedoja arī baznīcai pēc tā laimesta, un teica, ka Dievs un Dievmāte viņu ir uzklausījuši."

Tieši no savas vecmammas Agnija pārņēmusi baznīcā iešanas tradīcijas un ticību, tāpēc pirms dažiem gadiem nolēma īpaši pateikties Dievmātei – ziedot jau pirms daudziem gadiem aizsaulē aizgājušās vecmammas mantojumā atstātās rotaslietas Aglonas Dievmātei kā pateicību par uzklausītajām lūgšanām un žēlastību.

"Varbūt uztvēru Dievmāti kā Dieva māti: vienalga kādā jau nu viņa veidolā ir – jebkurā baznīcā – vai tā būtu Jēkaba vai Aglonas Dievmāte. Kaut kā sirds vairāk vilka uz to pusi, tieši uz Aglonu. Jā, Aglonā visvairāk to viņas tuvību var sajust."

Agnija domā, ka vecmamma priecājas par to, ka viņas rotas nu glabājas pie citām Aglonas Dievmātes pateicības un uzklausīto lūgšanu dāvanām – votām. Piebilstot, ka runa jau nav tikai par dāsno loterijas laimestu, bet visu dzīvi, kas aizvadīta Dievmātes aizsardzībā.

Aglonas Dievmāte ir ne tikai svētceļnieku galamērķis, Traķu Dievmātes kopija un brīnumu darītāja, bet arī augstvērtīgs mākslas piemineklis valsts mērogā. "Aglonas Dievmāte ir viena no senākajām gleznām Latgalē. Tātad šis senuma princips ir viens no tā, kas atšķir gleznu no citām," atgādina sakrālās mākslas mantojuma pētniece no Latvijas kultūras mantojuma pārvaldes, Rūta Kaminska. "Mums nav tik daudz šādu gleznu, kas parādītu tradīciju, kuras aizsākumus mēs varam sameklēt jau gandrīz Senajā Bizantijā. Šīs Bizantijas mākslas atskaņas ir redzamas."

Tieši pateicoties tehnoloģijām – rentgena uzņēmumiem – neilgi pēc neatkarības atjaunošanas Lietuvas restauratori atklāja detektīvu cienīgu apvērsumu mākslas un reliģijas vēsturē: senākā Dievmātes svētglezna Lietuvā, kas atrodas Traķos, izrādījās, krietni jaunāku laiku uzkrāsojums pavisam citai gleznai, kas patiešām tapusi 15. gadsimtā. Otrs pārsteigums bija, ka tā arī padarīta mazāka – uz pusi nozāģēta. Tātad oriģinālo gleznu neviens vismaz pēdējos 300 gados nav redzējis. Par to var tikai nojaust.

Kā skaidro Lietuvas literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene, restauratori Lietuvā atklāja, ka senākā glezna, iespējams, attēlo jaunavu Mariju bez bērna, bet tagadējā ir nobriedusi Madonna – māte. "No meitenes viņa bija kļuvusi par Lietuvas māti!"

Viņš atceras, tiklīdz noņēmuši gleznas rizu, ietērpu, ko mēdz saukt arī par oklādu, viņam esot bijis skaidrs, par kuru gadsimtu runa. "Kad noņēmām oklādu, uzreiz bija redzams, ka ikona gleznota 18. gadsimtā." Ir arī citas detaļas, piemēram, ikonu pamatnes izveide, pēc kā zinātāji var nepārprotami pateikt, kad tapis mākslas darbs. To, ka tā ir kopija, liecina arī tas, ka ornaments uz zeltītā fona bija nevis iegrebts uz iekšu, bet gan izvirzīts uz ārpusi. Protams, ka gleznai ir bizantiska ietekme, bet tā tapusi šeit – Baltijas reģionā –, apgalvo restaurators.

"Rentgens parādīja, ka ikonai kādreiz bijis cits oklāds – vai sudraba vai metāla, tas nav zināms, tāpēc ka pa visu perimetru bija palikušas iekšā nagliņas." Ne tikai rentgena attēli un tehnika, bet arī pigmenti, kas izpētīti ķīmiskajā analīzē apstiprināja, ka Aglonas Dievmāte ir kopēta. "Pigmenti parādīja, ka galvenais pigments bija zilais pigments, smalta, kuru izmantoja tieši 18. gadsimtā, un tas nebija dārgs salīdzinājumā ar akvamarīnu, piemēram." Šie atklājumi apliecina, ka glezna tapusi vai nu 17. gadsimta pašās beigās, vai drīzāk pēc restauratoru domām – jau 18. gadsimtā.

Stāsta Edvīns Šteingolds: "Ap galvu viņai ir nimbs ar stariem, staru galos ir zvaigznītes. Šobrīd ir 12 zvaigznītes, bet uzmanīgi ieskatoties, redzam, ka vienas trūkst." Metālmākslinieks jau grasījās atjaunot zudušo, kad pārsteigumi turpinājās.

"Kad jaucu ārā, atklāju, ka ir vēl 3 tādi paši zari, kuriem arī ir bijušas zvaigznītes, jo aizmugurē ir lodējuma pēdas. Kopā tad sanāk sākumā ir bijušas 15 zvaigznītes. Kurā brīdī viņas ir noņemtas? Vai apzināti vai viņas ir pazaudētas? Grūti spriest. Rezultātā mēs šo vienu trūkstošo zvaigznīti neuzlikām, jo tad sanāktu 13 zvaigznītes. Tas skaitlis tāds..., kas ne pārāk varbūt iederas."

Balstoties uz šiem restauratoru atklājumiem Aglonas Dievmātes gleznas izpēte vēl ir procesā. "Protams, ka mēs nevaram līdz galam pateikt visas detaļas, un vēl nav pielikts punkts Aglonas Dievmātes pētniecībai, jo pēdējā restaurācijā, kas notika 2019. gadā, restauratoriem ir radušās idejas par zināmiem varbūt pārveidojumiem un uzlabojumiem, kas veikti 19. gadsimtā," apstiprina kultūras mantojuma pārvaldes pētniece Rūta Kaminska.

"Tas viss vēl ir pētāms, tā kā punkts darbam pie Aglonas Dievmātes pētīšanas Latvijas mākslas vēstures kontekstā, protams, nav vēl pielikts."