Aculiecinieks

Aculiecinieks. Čečenija: valsts valstī

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Bauskas vīnkopji

Aculiecinieks. Nāves sala

«Aculiecinieks»: Septembrī aprit simt gadu kopš gāzes uzbrukuma Nāves salā

1916. gada septembrī vācu karaspēks, nespējot salauzt Nāves salas aizstāvju pretestību ar artilērijas uguni, nolēma izmantot masu iznīcināšanas ieročus - fosgēna gāzi. Tas bija plašākais šāda veida uzbrukums Latvijas teritorijā un tajā dzīvību zaudēja 240 krievu karavīri no 173.Kameņecas kājnieka pulka. Vēl tūkstoš karavīru smagi saindējās vai guva ievainojumus. Latviešu strēlnieku todien ierakumos nebija.

Nokļūt Nāves salā var vienīgi ar laivu. Braucam pāri vietai, kur pirms 100 gadiem bija sauszeme. Padomju laikā izbūvējot Rīgas HES ūdenskrātuvi, Daugavas līmeni te pacēla par četrarpus metriem. Liela daļa teritorijas Daugmales applūda, un izveidojās sala.

Mūsu gids ir atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Viņš pētījis dokumentus un liecības par latviešu strēlnieku gaitām. Sarakstījis grāmatu par Nāves salu. Esam atbraukuši pavasarī, kad vēl nav saplaukuši koki. Tas ir labākais laiks, kad Nāves salā var saskatīt Pirmā pasaules kara pēdas. Reljefā iezīmējas nelielas gravas, pauguri un grāvji. Viss bija ļoti vienkārši. Jo dziļāk ieraksies, jo paliksi dzīvs.

1915. gada rudenī Krievijas karaspēks, atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales, bija spiests pārcelties uz Daugavas labo krastu un ieņemt aizsardzības pozīcijas iepretim Ikšķilei. Līdz Daugavai nonāca arī vācu armija, kas plānoja sakaut Krievijas spēkus. Kopā ar krievu daļām šo placdarmu aizstāvēja arī apmēram 3500 latviešu strēlnieku. Tie bija divi bataljoni – 3. Kurzemes un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons.

Ierakums pie ierakuma. Apmēram tā izskatījās kauju dienās. Lai rādītu, kā tad bija, brīvprātīgie ir izveidojuši nocietinājumus. Tajās dienās katru dienu cīnījās 3000 karavīru, un 1000 no tiem bija latviešu strēlnieki. Viņi cīnījās apmēram pusgadu.

Militārajos dokumentos zemes strēmeli 3,5 km garumā un pusotra platumā oficiāli sauca par Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem. Par Nāves salu to iesauca strēlnieki, kuri jau pirmajās dienās pēc ierašanās, saprata - te būs elle, jo priekšā bija vācieši, bet aizmugurē – Daugava. Krievu un vāciešu pozīcijas atradās ļoti tuvu. Reizēm abas puses šķīra nieka 60 metri. Salas aizstāvju rindās katru dienu bija zaudējumi.

"Krievu sapieri bija izbūvējuši koka tiltu armijas vajadzībām, arī bēgļi nāca pāri Daugavai pa šo tiltu, kas atstāja savas mājas Zemgalē un Kurzemē. Daudz cilvēku no Lietuvas. Un taktiski bija svarīgi nosargāt šo tilta galu un nelielo placdarmu, kas bija puslokā izveidots Daugavas kreisajā krastā," stāsta rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis.

"Vienas no mūsu strēlnieku varonīgākajām cīņām Pirmajā pasaules karā. Mūsdienās tās jau ir leģendāras. Zinām Tīreļpurvu, Nāves salu, kauju pie Mazās Juglas upes. Nāves salas aizstāvēšana no militārā viedokļa nebija tik apjomīga kā citas lielās strēlnieku kaujas. Šī bija Kurzemes guberņa. Un Kurzemi mēs bijām atstājuši. Un kaut vai šo mazo zemes pleķīti bija ļoti svarīgi nosargāt. Tā bija principiāla cīņa," turpina Hartmanis. "Tas bija ļoti labs placdarms, lai uzbruktu Vācijas virzienā un Nāves salas pozīcijas piesaistīja diezgan pamatīgus vācu spēkus. Tāpēc latviešu strēlniekus sūtīja uz šejieni, uz bīstamāko Nāves salas sektoru, uz labo sektoru, kur ierakumi ir ļoti tuvu. Viņus uzskatīja kā ļoti labus karotājus krievu ģenerāļi. Tāpēc šeit divi bataljoni ik pa trim nedēļām nāca uz labo sektoru un šeit cīnījās."

Uz latviešu strēlnieku pozīcijām tika raidīti 300-600 artilērijas lādiņu dienā. Šī ir viena no bumbu bedrēm, kas ir palikusi pēc eksplozijas. Ir pagājuši 100 gadi, bet tās izmēri joprojām ir iespaidīgi. Vismaz trīs metri dziļa.

"Vācieši bija nocietinājušies augstienēs, un šeit ierakumi bija pārredzami. Dzīve te bija apgriezta kājām gaisā. Galvenie darbi notika naktī - izlūkošana, celtniecība, munīcijas piegādes. Atjaunoja nocietinājumus, lika dzeloņstiepļu āžus," skaidro Hartmanis.

Nāves salā krita vairāk nekā 1000 Krievijas armijas karavīru, tostarp 167 latviešu strēlnieki. Bojā gājušos salā neapglabāja, bet ar laivām cēla pāri Daugavai uz Ikšķili. Arī ievainotos aizveda uz sauszemi.

“Gaismai austot, karavīri uzelpoja vieglāk. Bet to, ko viņi ieraudzīja savu acu priekšā, to viņi savā mūžā nekad neaizmirsīs. Ierakumi, satiksmes ejas, ceļi un Daugavas mala, viss bija piepildīts krampju sarautiem līķiem. [..] It viss bija nobeigts: putniņi, krūmi, zāle un ļaudis. [..] Viss bija apklāts ar zaļo nāvekli: šautenes, katliņi, pogas, apģērbs, zābaki un bārdainās izķēmotās sejas. [..] Tie, kas vēl bija dzīvi palikuši no Kameņecas pulka, tie atradās lēni darbojošās ģifts agonijā. Viņus steidza gādāt projām, kamēr vēl nebij izklīdusi rīta migla. Pāri Daugavai peldēja līdz malām līķiem piekrautas laivas.” Tā kara korespondents Arturs Lapiņš vēlāk aprakstīja vienu no baisākajām dienām Nāves salas vēsturē.

Pienāca 1916. gada septembris. Vācu karaspēks, nespējot salauzt Nāves salas aizstāvju pretestību ar artilērijas uguni, nolēma izmantot masu iznīcināšanas ieročus. Indīgo gāzi, tolaik tas bija plašākais šāda veida uzbrukums Latvijas teritorijā.

Fosgēna gāzes uzbrukumā dzīvību zaudēja 240 krievu karavīri no 173.Kameņecas kājnieka pulka. Vēl tūkstoš karavīru smagi saindējās vai guva ievainojumus. Latviešu strēlnieku todien ierakumos nebija. Jānis Hartmanis 1980. gados vēl paguva aprunāties ar trīs strēlniekiem.

"Padomju Savienības laikā šis uzbrukums un rezultāti pilnībā tika falsicēti. Tika rakstīts, ka šeit ir gājis bojā mistiski liels skaits karavīru - 3600. Mēs loģiski saprotam, ka tas ir viss Nāves salas garnizons. Ja viņi visi būtu gājuši bojā, vācieši Nāves salu būtu ieņēmuši," stāsta Hartmanis. "Tā krievu vienība ieradās septembra vidū Nāves salā un 173. Kameņecas kājnieku pulks, bija divas reizes lielāks nekā latviešu strēlnieku pulks. Viņi nezināja tik labi specifiku. Vācieši arī fiksēja šo situāciju, ka atnākusi pilnīgi cita vienība, kas nav bijusi šajā placdarmā, un ka latvieši ir prom. Un viņi vairāku dienu laikā slepeni  izvietoja deviņās vietās tūkstošiem gāzes balonu."

"Vācieši gaidīja labvēlīgus laika apstākļus, kad nav lietus un kad ir vējš pastāvīgs no dienvidiem, un ļoti agri no rīta, tumsā sāka gāzes uzbrukumu," turpina Hartmanis. "Visvairāk krievu karavīri gāja bojā dēļ tā, ka fosgēna gāze ir smaga. Un sākoties kaujai, kā tika palaista gāze uz Nāves salas aizstāvju ierakumiem, pēc brīža sākās vācu kājnieku uzbrukums. Tāpēc šīs rezerves vienības, kas atradās pie Daugavas kreisā krasta, pa satiksmes ejām skrēja ātri uz pirmajām aizsardzības līnijām, un virsnieki nebija devuši pavēli uzvilkt gāzmaskas. Sarāva indīgo gāzi plaušās un pēc vairākām stundām daudzi nomira. Tas, ko rakstīja padomju gados, ka šai vienībai nebija gāzmasku, tas arī bija pilnīgs izdomājums. Savukārt tie karavīri, kas bija zemnīcās, viņi tumsā ķēra gāzmaskas, vilka un ne katrs kārtīgi “piedzina” sejai. Bet šis pulks noturējās, viņi zaudēja gandrīz ceturto daļu no kaujas sastāva, kas bija izsista no ierindas. Kad iestājās tumsa labo sektoru ieņēma 2. Rīgas bataljons. Latvieši atkal. Krievu karavīri palika kreisajā sektorā. Latviešu strēlnieki palika trīs dienas. Mūsu streļķi bija pamatīgi apmācīti cīņā pret gāzēm."

Fosgēna gāzes koncentrācija bija tik milzīga, ka vēl pāris gadus pēc Pirmā pasaules kara Nāves salā un Daugavas labajā krastā neauga zāle.

"Mans sievastēvs, nelaiķis Jānis Līcis rādīja vairākas kroplīgas priedītes, kas atsāka augt tikai ap 1950. gadu. Pirms tam tās bija mirušas," atklāj Hartmanis. "Fosgēna gāzes uzbrukumā gāja bojā arī vairāki civiliedzīvotāji, kas dzīvoja kā bēgļi ap Tīnužiem, Ikšķiles novada teritorijā.Tā bija traģēdija. Nav jau aprēķināts, cik iedzīvotāju gāja bojā. Viņi tika saindēti. Manai sievai vecāmāte ārstējās par valsts naudu speciāli iekārtotā slimnīcā Rīgā."

Savulaik Nāves salā bija muzejs. Taču tas 1960.gadu vidū nodega. Strēlnieku laika liecības glabā Kara muzejs.  

"Caur brillēm neko nevarēja redzēt. Aizsvīda.. Karavīri paši rāva nost. Pirmie, kas norāva bija virsnieki. Jo šeit nav skaļruņu, dot pavēles varēja, noraujot gāzmasku. Līdz ar to bija liels skaits cilvēku, kas nomira turpat," saka Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Ilze Krīgere.

Brīžos, kad apšaudes pieklusa, strēlnieki laiku īsināja, darinot piemiņas lietas.

"Rietumu frontē bija “tranšeju māksla”. Ja rietumu fronte karavīri gatavojās ļoti dziļi aizmugurē, hospitāļos vai aizmugurē, tad latvieši atšķīrās ar to, ka “darbnīcas” bija izveidojuši tieši zemnīcās, tranšejās. Alumīniju un varu ieguva no nesprāgušiem šāviņiem. Kā beidzās artilērijas apšaude, tā lec ārā no ierakumiem un skrien pa lauku, vāc šāviņus. Daudzi zaudēja roku, bija pat kritušie. Bija jāizdod pavēle, lai neskrien ārā. Skrūvēja nost detanotorus un ieguva vielu, no kuras gatavoja gredzenus - populārāko strēlnieku suvenīrs, ko sūtīja uz māju," stāsta Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Ilze Krīgere.

Par varonību, aizstāvot Nāves salu, vairāk nekā 100 strēlnieku apbalvoja ar Svētā Jura Krustu. Apmēram 10 strēlnieki vēlāk saņēma arī Lāčplēša kara ordeni. 1924. gadā šeit atklāja pieminekli. Par Nāves salu šobrīd rūpējas pašvaldība, brīvprātīgie, zemessargi un karavīri, kuri divas reizes gadā rīko talkas. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti