Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis norāda: “Ložmetējkalns un pieguļošā teritorija ir milzīgs kaujas lauks, kurā joprojām ir palikuši daudz karavīru, kas vispār ir neapglabāti palikuši kaujas laukā. Mirstīgās atliekas steigā apglabātas un apglabāšanas vietas dabā nav iezīmētas un kartēs arī nav iezīmētas.''
Vairākas šādas vietas atraduši sabiedriskās organizācijas “Leģenda” dalībnieki, kuri nodarbojas ar karos kritušo meklēšanu un pārapbedīšanu.
Brīvprātīgais palīgs Māris Jurciņš rāda iepakojumu ar munīciju: “Nāca divas aptveres. Katrā pa piecām patronām. Viss ir sapuvis pa 100 gadiem.”
Ložmetējkalnā ritēja leģendārās Ziemassvētku kaujas. Tās sākās 1917. gada 5. janvārī pēc jaunā stila, un ap 4. februāri karadarbības aktīvā fāze noslēdzās. Cariskās Krievijas karaspēks, kura rindās bija arī latviešu strēlnieku pulki, cīnījās pret Vācijas armiju.
Meklēšanas vienības “Leģenda” vadītājs Tālis Ešmits stāsta un rāda: “Šī ir latviešu atbildības zona, vieta, kurā mēs tagad atrodamies. Šajā vietā gāja pāri latviešu strēlnieku trieciens, tur aizstāvēja pretinieks. Bija liels daudzums kritušo karavīru.”
Meklēšanas vienības “Leģenda” dalībnieks Andris Lelis atklāj, ka šobrīd ir atrasti gan latviešu strēlnieki, gan citi karavīri.
“Te darba ir vēl desmitiem gadu,” uzskata Lelis.
Ziemassvētku kaujas bija lielākās un smagākās Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā. Krievijas armija zaudēja ap 11 tūkstoš karavīru. Tīreļpurvā krita un bez vēsts pazuda ap 2000 latviešu strēlnieku.
Vācu armijai bija pamatīgāki nocietinājumi un karavīri labāk bruņoti. Viņu zaudējumi bija mazāki. Izrakumi pierāda - karš bijis brutāls un cinisks.
Tālis Ešmits uzsver – memuāros un atmiņās parādās, ka puses vienkārši pārtrauca šaut. “Teikts, ka pirmā to darīja vācu puse, kas pārtrauca šaut. Pārtrauca šaut ar vienu mērķi – ka, lūdzu, pieglabāsim tos cilvēkus, ko redzat sev tuvumā,” viņš stāsta.
Apglabāšanai izmantotas lādiņu izrautas bedres, arī tranšejas un ierakumi, kur apglabāja uz ātru roku.
“Ar mērķi, ka pēc tam, kad beigsies karš, kaujas, varēsim pārglabāt kapos. Bet notika tas, kas notika. Kad beidzās karš, viss tika ātri aizmirsts. Iznācis tā, ka mēs pēc 100 gadiem ar to nodarbojamies,” atzīst Ešmits.
Vēl ilgi pēc Ziemassvētku kaujām Ložmetējkalna apkaimē esot pavēries baiss skats, ko aprakstījis kāds aculiecinieks: ”Kritušo strēlnieku līķi palika purvā un trūdēja visu 1917.g. vasaru, par lielām psichiskām mokām Ložmetēju kalna aizstāvjiem. Kā mācības laukumā, virkne aiz virknes, te gulēja jautrie vidzemnieki un varonīgais Kurzemes pulks, pelēko zaldātu mēteļos ģērbti miroņi, ar zemes melnām appuvušām sejām un maitu putnu izknābātām acīm, kuru tukšie dobumi mēmi vērās Latvijas debesīs.” *
Izrakumos plecu pie pleca strādā latvietis, krievs, vācietis, lietuvietis, norvēģis, kopā apmēram 30 brīvprātīgo.
“Ar šo es nodarbojos, kopš sevi atceros,” atzīst Andris Lelis. “Mans tēvs ar šo nodarbojās kopš 1999. gada. Bērnībā ņēma mani līdzi, un tad vairāk un vairāk, līdz vēsture man kļuva par dzīves veidu.”
Lelis piebilst, ka ar jaunatni gan esot diezgan skumji: “Jaunatne nezina faktiski neko. Viņi zina kaut kādus izrautus faktus no konteksta, bet kopējā bilde ir ļoti miglaina.”
Protams, tas nav attiecināms uz visiem jauniešiem, jo ļoti daudz atkarīgs arī no vēstures skolotāja.
“Mēs bieži runājam par vēstures notikumiem kā par kaut ko tālu, svešu, sen notikušu, ko veicis kāds cits, ne mēs paši, [it kā tā nebūtu] mūsu tiešā personīgā vēsture,” atgādina Dagnis Dedumietis. “ Latviešiem Pirmais pasaules karš ir diezgan personīgs katrai dzimtai. Varbūt katrs nezina to vēsturi, kā senči ir dzīvojuši un darbojušies, kurš bijis armijā un kurš varbūt pazudis. Bet tā statistika ir tāda, ka latvieši ir milzīgā skaitā iesaistīti Pirmā pasaules kara notikumos un līdz ar to cietuši. Šie vēstures notikumi atstājuši milzīgu iespaidu gan uz notikumiem militāri politiskā līmenī, gan arī uz katru dzimtu individuāli.”
Meklēšanas vienības “Leģenda” dalībnieks no Vācijas Daniels atzīst, ka ir vairāki iemesli, kāpēc viņš piedalās mirušo karavīru apbedījumu atklāšanā.
“Pirmkārt, esmu vēsturnieks. Man patīk vēsture. Otrkārt, šie cilvēki kādam bija tēvs, kādam dēls. Te viņi guļ smiltīs. Neviens nezina, kas viņi ir. Ģimenes nezina, kas ar viņiem notika. Vien saņēma vēstuli - jūsu dēls bez vēsts pazudis kaujā par fāterlandi. Bet mēs viņus atrodam,” stāsta Daniels.
Viņš arī atklāj, ka atrasts kāds vācu karavīrs, kurš, visticamāk, gājis bojā ziemas kaujās 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā.
Ar detektora palīdzību atrastie mazie priekšmeti parasti ir vai nu pogas vai šrapneļa gabali pēc sprādziena. Pirmajā pasaules karā karavīrus nogalināja galvenokārt šrapneļi, nevis lielgabali vai indīgās gāzes, norāda Daniels. Ja izdodas atrast uzpleča pogu, uz kuras parasti bija rotas numurs, tas palīdz saprast, kura vienība karojusi, bet diez vai tas palīdzēs noskaidrot karavīra vārdu. Identificēt var pēc žetona, kura nav.
Viktors Duks stāsta – Pirmajā pasaules karā daudziem karavīriem bija krustiņi, kā sargātājas līdzi dotas arī svētbildes.
Šādi izrakumi Ložmetējkalnā notiek otro reizi, un tiek piedzīvota arī veiksme – atrasts apbalvojums. Meklēšanas vienības dalībnieki sazvanās ar vēsturniekiem, lai arhīvos noskaidrotu, kam medaļa piešķirta.
“Ir atrasts 4. pakāpes Jura krusts, kas bijis izdots Jānim Skudram. Bet situācija ir tāda, ka šie Jāņi Skudras vienībā bijuši divi, tikai dažādās rotās,” stāsta Ešmits.
Dagnis Dedumietis skaidro, ka Jura krusts tālaika karavīriem ir varonības simbols.
“Tas nozīmē, ka ir iespēja identificēt šo karavīru. Tas ir būtiski, jo tas ir diezgan rets gadījums Pirmā pasaules kara atradumiem, ka ir iespēja identificēt.
Tādi pēdējo desmit gadu laikā ir tikai kādi pāris gadījumi starp vairākiem simtiem atradumu.
Tikai pāris karavīru ir identificēti, pateicoties šim apbalvojumam,” atklāj Dedumietis.
Cerības, ka izdosies ko vairāk noskaidrot publiski pieejamās datu bāzēs un tā laika armijas pavēlēs, sarūk. Ir tikai strēlnieka vārds, bet ne vienība.
“Janvāra kauju posms, kas varētu būt liecības, kur viņš varētu būt kritis, ir starp 23. un 31. janvāri, kad latviešu strēlnieku daļas aktīvi iesaistās aizsardzības kaujas par Ložmetējkalnu un uzbrūk vācu karaspēka daļas,” skaidro Dedumietis.
“Svētā Jura krustu piešķīra tikai un vienīgi par militāriem nopelniem. Šis konkrētais karavīrs apbalvojumu saņēmis par kaujām, kas notiek Latvijas teritorijā 1915. gada maijā. Kad vēl nav izveidotas latviešu strēlnieku vienības, bet ir tikai latviešu strēlnieku darba rotu apvienotie bataljoni. Latvieši, kas tiek iesaukti krievu armijā. Viņi tiek nozīmēti zemessardzē, kas netiek paredzēta aktīvai karadarbībai. Bet tā situācija ir sarežģīta. Darba rotu bataljoni tiek sūtīti uz fronti. Tad viens no latviešiem Jānis Skudra, kurš 1915. gada maijā pie Latvijas un Lietuvas robežas, netālu no Griezes ir par kaujā izrādīto varonību saņēmis šo apbalvojumu. Tā kā šie darba rotu bataljoni pēc tam tiek likvidēti, liela daļa no šiem karavīriem tiek ieskaitīti latviešu strēlnieku vienībā. Mēs īsti nezinām, kurā vienībā viņš nokļūst,” viņš turpina.
Divās dienās pārmeklētas četras vietas. Atrasti 62 Pirmā pasaules kara karavīri, kuri 100 gadus gulējuši purvā. Mirstīgās atliekas pārapbedīs brāļu kapos netālu no Ložmetējkalna.
Ir ļoti svarīgi vēstures stāstus stāstīt sabiedrībai - atzīst šie vīri, kuri vai katru dienu redz karu sekas.
Meklēšanas vienības “Leģenda” dalībnieks no Nīderlandes Arno uzsver: “Ir ļoti, ļoti svarīgi to atcerēties. Tas ir svarīgi ikvienai valstij! Ja nav vēstures zināšanu, tad katru dienu mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas, kas atkārtojas atkal un atkal. Šobrīd cilvēki ir piesardzīgi pret to, kas notiek pasaulē, un cer, ka tas neatkārtoties. Vakar šeit bija daudz skolēnu. Bija patīkami redzēt, ka viņi uzsūc informāciju, un jācer, ka atcerēsies līdz mūža galam, ka karš nav veids, kā risināt konfliktus.”
Savukārt Daniels atgādina, ka vairs nav dzīvs neviens Pirmā pasaules kara aculiecinieks. Visi ir miruši.
“Aizvien mazāk paliek arī to, kuri atceras un pieredzēja Otro pasaules karu. Ir svarīgi, lai cilvēki redz, kas patiesībā notiek, ja cilvēki karo. Atradām cilvēku mirstīgās atliekas. Tik daudz mirušu cilvēku! Masu kapi! Tā ir liela traģēdija. Ikvienam no šiem kritušajiem tā ir traģēdija. Ir svarīgi, lai mēs stāstītu sabiedrībai. Mēs varam izglītot cilvēkus, lai viņi zinātu, ko nozīmē karš un ko tas nes. Īpaši, kad kāds saka, ka vajag ar kādu karot,” uzskata Daniels.
Strēlnieku varonība Ziemassvētku kaujās un janvārī cēla latviešu tautas pašapziņu un parādīja latviešu karavīrus kā militāru spēku.
“Viņi skuma pēc mājām. Vairums bija lauku zēni. Ļoti jauni. No skolas sola aizgāja karot. Protams, aizsargāja valsti. Jā! Bet nabadzīgi ļaudis stājās armijā, lai būtu arī paēduši. Tie bija ļoti smagi laiki. Ir jauki, ka mēs varam dot cerību ģimenēm. Ja izdodas atrast un noskaidrot vārdus, viņi var atgriezties pie ģimenēm. Tā ir laba sajūta,” piebilst Arno.
Puiši, kas krita karā, pavisam noteikti ir varoņi. Tie, kuri izdzīvoja, atgriezās ar ļoti izteiktu sajūtu, ka latviešiem ir valsts un nav jādzīvo zem sveša jūga. Viņi bija lepni mirt par Latviju.
*Sināts Ed. "Tautiskās ticības spārnotāji" // "Zvaigžņu pulku atmirdza". Nirnberga, 1947., 72.lpp.
