Rīta Panorāma

Neatkarības deklarācijas aculiecinieks

Rīta Panorāma

4.maija notikumu dokumentētāji

Lēciens tirgus ekonomikā

4. maijs. Caur sāpīgām mācībām ekonomikā pretī lielākai labklājībai

Pēc vispārējā prieka par Neatkarības deklarācijas pasludināšanu jau uzreiz bija skaidrs, ka Latvijas priekšā pavēries grandiozs darbu apjoms. Vispirms jau ekonomikā.  Atgriešanās no sociālisma pie kapitālisma - tās bija pasaules vēsturē unikālas reformas. 1990. gados šīs izvēles priekšā nonāca 21 Eiropas valsts.

Izdzīvošana, izdzīvošana

Prom no PSRS un atjaunot neatkarību – tas nozīmēja ne tikai no ilūziju pasaules iemiesot dzīvē Brīvības piemineklī iekaltos vārdus.

Tas nozīmēja arī atjaunot vēsturisko taisnīgumu: atdot īpašumus bijušajiem saimniekiem vai to mantiniekiem, ļaut iedzīvotājiem privatizēt valsts īpašumus un pāriet uz brīvā tirgus attiecībām no plānveidā regulētās PSRS ekonomikas.

Tolaik Latvija bija viena no pelnošākajām padomju republikām. Ienākumu līmenis uz  iedzīvotāju bija par 23% augstāks nekā vidēji PSRS. Turklāt Latvija pārskaitīja PSRS kasē vairāk, nekā no tās saņēma.

Dažās nozarēs spēja nodrošināt vairāk par pusi no padomjzemes pieprasījuma. Līdz ar neatkarību pārtrūka izejvielu piegādes. Ārpus PSRS brīvajā tirgū preces nespēja konkurēt.

"Izdzīvošana, izdzīvošana," tā valsts uzdevumu formulēja Ivars Godmanis, kas tobrīd tikko bija iecelts par premjeru.

"Galvenais uzstādījums bija atdalīties no PSRS, kas mums maksāja 50% IKP kritumu un vienlaikus izdzīvot kā atsevišķai neatkarīgai valstij, un vienlaicīgi arī veikt visas reformas. Pie kam viņas vajadzēja veikt strauji, ievilkt viņas nevarēja," stāsta Godmanis.

Viņa valdība sāka arī naudas reformu un cenu brīvlaišanu. Cenas nedēļas laikā dažkārt pieauga pat pieckārtīgi. 1000% inflācija gadā – tas ir kas tāds, ko ir grūti iztēloties profesores Margaritas Dunskas studentiem Latvijas Universitātē. "Bet mēs reāli izgājām šo šoku – tas notika tiešām ļoti ātri un dažās nozarēs un jautājumos pat skarbi," saka Dunska.

Privatizācija kā izsaimniekošana un mīts par lielo rūpniecības uzņēmumu glābšanu

Valstij piederošās zemes, dzīvokļi, vēlāk arī uzņēmumi tika nodoti privatizācijai. Naudas, lai piedalītos, cilvēkiem nebija.

Lai dotu iespēju visiem – izlaida sertifikātus. Katru 28 latu vērtībā. Taču tos par daudzkārt zemāku cenu ātri vien uzpirka turīgākie.

Pie zemes reformas toreiz strādāja Anna Seile. "Varbūt mazliet mērenāk vajadzēja piebremzēt ar to kolhozu privatizāciju, kas īstenībā jau nebija privatizācija, bet izsaimniekošana.(..) Tie paši darbnīcu vadītāji, brigadieri, kolhozu vadība bija tie, kuri visaktīvāk piedalījās privatizācijā un paņēma sev gan labākās zemes, gan labākos gabalus no īpašumiem. Nu, piemēram, visvairāk man žēl, es tai lietā biju diezgan iedziļinājusies – [kolhoza] "Lāčplēša" sadalīšanas Lielvārdē," atminas Seile.

Tomēr par mītu ir atzīstama iespēja, ka varētu glābt lielās mašīnbūves rūpnīcas ar novecojušām iekārtām – kā Vagonu rūpnīcu, RAF vai "Sarkano zvaigzni". "Es viennozīmīgi varu pateikt, ka saglabāt lielāko daļu no šiem uzņēmumiem acīmredzot nebija iespējams," komentē Dunska.

Viņu papildina Godmanis. "Jā, elektroniskais bloks ir īpaši sāpīgs. Es jau varētu teikt, ka VEF eksistences liktenis tika izlemts 1994.gadā, kad es vairs nebiju  valdībā...bet, nu tomēr – runāsim par kopējo posmu. Tas ir elektronikas bloks – Radiotehnikas rūpnīca, VEF, nu vēl tur bija satelīti  - šo bloku mēs reāli pazaudējām,"  norāda tā laika premjers.

Lielo uzņēmumu privatizācija saistās ar lieliem zaudējumiem Latvijai arī tāpēc, ka laikā, kad vieni gādāja par valsti, citi – par varu un mantu sev.

Banku krahs un politiskās aizmugures

Par divām smagām lielāko banku krīzēm atbildīgie – īpašnieki Aleksandrs Lavents "Bankā Baltija" un vēlāk Valērijs Kargins ar Viktoru Krasovicki "Parex" - bija partiju draugi un sponsori. Politiķi līdz pēdējam neatklāja klientiem patieso stāvokli. "Varat būt droši, ka nekādas ķibeles šeit nav gaidāmas," toreiz sacīja Ministru prezidents Māris Gailis.

Izmantojot savus amatus valsts pārvaldē, ietekmi partijās un medijos, izauga oligarhi  – kā Aivars Lembergs Ventspils pašvaldībā vai kā Andris Šķēle Lauksaimniecības ministrijā. Bieži īpašumus ieguva teju par sviestmaizes cenu. Bija sasniegts valsts nozagšanas līmenis. "Bet nevar saprast, kāda alkatība var būt vienam cilvēkam! Un tas ir tiešām. Es nezinu, vai to var apstādināt, vai to ar likumu var ierobežot? (..) Mēs cerējām, ka viņš, privatizēdams daudzus lielos uzņēmumus, kas saistīti ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādi – nu tagad tikai strādās Latvijas labā – nē! Viņš pārdod! Pārdod! Uz Krieviju pārdod! Un kur tikai var!" par Šķēli saka Seile.

Šķēle jau 1990. gadu beigās deklarēja 29 miljonu ASV dolāru vērtu vekseli.  Ap 256 miljoni eiro – tādā apjomā Lemberga un viņa bērnu turība varētu būt, spriežot pēc 2010.gadā publicētā Latvijas bagātāko cilvēku saraksta.

Ekonomikas apskatnieks un žurnālists Pauls Raudseps, kurš ir viens no 4. maija neatkarības balsojuma aculieciniekiem, uzskata, ka pie krasā dalījuma starp bagāto un nabadzīgo sabiedrības daļu, kur Latvija diemžēl ir Eiropas mēroga līderos, vainojama tieši oligarhu ietekme uz partijām. "Ja aiz tevis stāv bagāti naudas maisi, kas visu var nomaksāt,  tad tev pārējie cilvēki tikai traucē. Jo viņiem kaut kas jāskaidro ir, jākontaktējas," saka Raudseps.

... un tomēr dzīve kļuvusi labklājīgāka

Taču kopumā vērtējot, šobrīd dzīve Latvijā ir ievērojami labklājīgāka.

To atzīst abi mūsu eksperti. "Cik reizes – neņemšos spriest. Bet - noteikti – mēs dzīvojam labāk. Kā sabiedrība, protams," secina Dunska.

"Salīdzinot ar citām valstīm, ar ko Latvija sevi salīdzināja. Ar Čehiju vai ko tamlīdzīgu, tā starpība ir vēl vairāk sarukusi. Ja čehi bija 2,5 reizes turīgāki tobrīd, nekā mēs bijām, tad tagad tā atšķirība ir par kādiem 25%," piebilst Raudseps.

Lai vairāk ieguvumu izjustu trūcīgākā sabiedrības daļa, ekspertu ieteikums ir pārlikt nodokļu smagumu no darbaspēka uz kapitāla īpašniekiem.

 

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti