Tālavs Jundzis piedalījās Neatkarības deklarācijas tapšanā un kā jaunievēlēts Tautas frontes deputāts 4.maijā balsoja par pieņemšanu. Savas un citu deputātu atmiņas un dokumentus apkopojis grāmatā.
Deklarācijas tēzes pirmais publiski izklāstīja Egils Levits. Un tas noticis 21.martā, trīs dienas pēc AP vēlēšanām, kad Tautas frontes deputāti sanāca uz pirmo sēdi.
“Tiesiskā platforma, ko piedāvāja Egils Levits, īstenībā bija pilsoņu kustības platforma. Nav jau noslēpums, ka šī platforma bija no starptautisko tiesību viedokļa absolūti korekta, absolūti pareiza. Jautājums bija tikai par to, ka tā bija pietiekami radikāla, ka atzīst, ka padomju vara nelikumīga, atzīst, ka 1918. gadā izveidotā Latvijas Republika ir jāatjauno,” stāsta Jundzis.
Lai radītu priekšnoteikumus tiesiskai un mierīgai izkļūšanai no PSRS, deklarācijā iekļāva tēzi, kas noteica pārejas periodu valsts varas atjaunošanai de facto. Pie dokumenta strādāja tolaik spēcīgākie juristi - Romāns Apsītis, Rolands Rihards, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis, Aivars Endziņš.
“Ļoti rūpīgi tika vērtēta preambula deklarācijas, kur vēsturiskā pieeja un Latvijas kā valsts kontinuitāte, ka tā nebūs jauna otrā Latvijas Republika. Arī saistībā ar PSRS prettiesisko rīcību, kur atzīst par spēkā neesošiem, kā pamats veidot tālāk veidot attiecības ar PSRS saistībā ar Latvijas un Krievijas miera līgumu,” skaidro Aivars Endziņš.
Deklarācijas teksts slīpēts Aivara Endziņa darba kabinetā. Viņš bija tikko kā ievēlēts par LVU partijas sekretāru.
"Liels pulēts galds. Un saka, te jums neviens netraucēs un varat mierīgi taisīt to neatkarības deklarāciju. Es nosmīnēja pie sevis - pie ideoloģiskajiem pretiniekiem man tagad midzenī jāiet,” stāsta deklarācijas darba grupas vadītājs Romāns Apsītis.
No valstiski svarīgā dokumenta uzmetuma Apsītis nav šķīries ne mirkli.
"Kā tādu vārgu putnēnu es nesu savā somā un glabāju sešas nedēļas," saka Apsītis. "Kāds vienmēr apstādināja … nevajadzētu tur to un to ierakstīt - tas teksts bija līdzi."
Deklarācijas projektu pirmo reizi publiskoja 21.aprīlī Daugavas stadionā Rīgā, kur notika Vislatvijas vietējo padomju deputātu sanāksme.
"Tas arī droši interfrontes un kompartijas šoku vairoja, tas izsita pēdējās kārtis viņiem no rokām," uzskata Jundzis. "Viņi varētu teikt, nu, jā, Jūs tur 138 deputāti AP pilnībā tomēr nepārstāvat tautu, un kā jūs tā izlēmāt par neatkarību, bet, ja pirms tam nobalsoja 21. aprīlī astoņi tūkstoši deputāti no visām vietējām padomēm Latvijā par to, ka ir jāiet Latvijai uz pilnīgu neatkarību, tad tas bija ļoti nopietns arguments, un ko mēs ierakstījām 4.maija deklarācijā, ka tāds balsojums ir bijis. Un, cik mums zināms, tas arī kā viens no būtiskiem argumentiem tika celts priekšā Gorbačovam Maskavā. Lūk, redziet, ka ne tikai 138 deputāti, bet vēl 8003 vietējo padomju deputāti ir par neatkarību."
AP balsot par deklarāciju bija plānots jau 3.maijā. Taču neatkarības pretinieki - kompartija un interfronte - vilcināja laiku, jo vēlējās saglabāt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku un pieprasīja rīkot referendumu.
Tautfrontieši bija uztraukušies, vai neatkarības deklarāciju izdosies pieņemt. Cerēja, ka viņus atbalstīs arī citi nacionāli noskaņoti deputāti.
„Mēs apzinājāmies, ka šī ir pēdējā reize Latvijai. Ja mēs nenobalsosim, tad ir skaidrs, ka nekad, nekad vairs nepienāks tāds brīdis, kad Latvija varēs izkļūt no okupācijas gūsta. Komunistiskā partija un Interfronte tikmēr iestājās par padomju varas saglabāšanu un izteicās pret Latvijas neatkarību,” saka Velta Čebotarenoka.
Zālē valdīja spriedze. Debates ilga visu dienu. Lai nolasītu sagatavoto deklarāciju, pirms balsojuma tribīnē kāpa Romāns Apsītis, kurš bija deklarācijas darba grupas vadītājs.
„Es centos runāt tā lēni, skaidri, katru vārdu pasakot, lai aiziet līdz katram cilvēkam, jo es sapratu, ka mani klausās visa Latvija. Katram bija radioaparāts pie auss. Man likās, ka tās ir zelta minūtes, ko es pārdzīvoju, jo nekad otrreiz mūžā tā vairs neatkārtosies,” saka Apsītis.
138 Augstākās padomes deputāti tātad teica “jā” neatkarības dekalācijai. Pārējie neteica ne “nē”, ne “jā”, viņi nebalsoja vispār. Tie bija deputāti, kas atbalstīja Latvijas palikšanu PSRS sastāvā. Tagad pēc 25 gadiem daži no viņiem joprojām uzskata, ka Latvijai labākais modelis būtu bijis palikšana Neatkarīgo valstu savienībā, tautsaimniecībā ieviešot tirgus ekonomikas principus.
Neatkarības idejas pretinieki balsojumā nepiedalījās, demonstratīvi atstāja zāli. Afrēds Rubiks arī pēc 25 gadiem joprojām uzskata, ka deklarācijas pieņemšana bija kļūda: „Es neredzēju nekādas briesmas no tā, ka mēs paliekam Padomju Savienībā. Katrā ziņā, tie likumi, kas toreiz darbojās, bija daudz izdevīgāki Latvijai, nekā šodien. Šodien mums nodiktē visu, kas ir jādara gan lauksaimniecībā, gan aviācijā, gan transportā, gan daudzās citās lietās.”
„Es atbalstīju nepiedalīšanos balsojumā par deklarāciju, starp citu neviens negāja ārā, kā tagad raksta vēstures grāmatās, nepameta zāli, vēl vairāk – es pēc tam daudzus, piemēram, deputātu Kidi apsveicu. Nebija nekādas konfrontācijas,” stāsta bijušais AP deputāts Oļegs Šipcovs. „Es aizstāvēju tos vēlētājus, kas uzskatīja, ka var reformēt Padomju Savienību. Jau toreiz sapratu, ka neviena valsts nevar būt pilnīgi neatkarīga. Sapratu, ka te saimniekos starptautiskais finanšu kapitāls un tas man nepatika, tāpēc arī es pieņēmu šādu lēmumu."
„Tas bija vēsturisks process,” skaidro bijušais AP deputāts Staņislavs Buka. „Bija jau tendences, ka bijušās Padomju Savienības republikas vēlas lielāku patstāvību, bet juridiski vēl nekas nebija. Tajā brīdī, pat Tautas frontes līderi nerunāja, ka tā būs pilnīgi neatkarīga valsts, vairāk runāja par neatkarīgu valstu savienību, tas arī redzams politiskajos paziņojumos. Ja mēs paliktu Neatkarīgo valstu savienībā, iespējams daudzas nopietnas kļūdas nebūtu, daudzas lietas būtu sarežģītākas, protams, ka mēs nebūtu Eiropas Savienībā, es gan vēlāk balsoju par iestāšanos ES, nebūtu arī NATO, bet tajā brīdī "Līdziesībai" bija tuvāka ideja par Neatkarīgu valstu savienību.”
Aiz loga uz ielas tūkstošiem cilvēku gaidīja balsojuma rezultātus. „Ir „par”, „par”, un tad, kad bija vajadzīgais skaitlis, tad tauta eksplodēja. Tajā brīdī, man personiski šķita, ka [izlauzās] tas, kas cilvēkos ir sakrājies pa 50 gadiem, kamēr mēs dzīvojām Molotova-Ribentropa pakta ēnā. Šie divi nezvēri diktēja Latvijas likteņus - vienā pusē hitleriskā Vācija un otrā staļiniskā Krievija,” saka Apsītis.
Deputātus pie Augstākās Padomes ēkas tauta sveica ar gavilēm un ziediem.
Faktisko neatkarību Latvijai izdevās iegūt pēc pusotra gada PSRS augusta puča dienās. 1991. gada 21.augustā AP pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas valstisko statusu un sākās arī Latvijas neatkarības starptautiskā atzīšana.
