Svarīgākie fakti
1. Lielinieki nav apturami
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Tā asi kritizēja lielinieku apvērsumu, bet komitejas rīcībā nebija nekādu spēku, lai izrādītu reālu pretestību. Komitejai izdevās Valkā sapulcināt dažus “nāves bataljonus” un atsevišķas kazaku daļas, bet arī tās negrasījās nopietni pretoties lieliniekiem.
Pretējā pusē gan situācija nebija daudz labāka. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku tikai pēc ilgas pierunāšanas un vairākiem mītiņiem izdevās pierunāt doties uz Valku. Tas pilsētā iesoļoja tikai pēc tam, kad visas pret lieliniekiem naidīgi noskaņotās daļas bija aizgājušas.
2. Iskolats pārņem varu
Iskolatu ievēlēja Latvijas strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padome Rīgā 1917. gada augusta sākumā. To pilnībā kontrolēja lielinieki (23 vietas lieliniekiem, 4 maziniekiem).
Pēc Rīgas zaudēšanas Iskolats turpināja darboties Valmierā un no oktobra sākuma – Valkā. Tomēr tam nebija nekādas praktiskas varas.
Daudz ietekmīgākas institūcijas tobrīd bija Vidzemes zemes padome, Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels) un 12. armijas padomes izpildkomiteja (Iskosols). Pēc Valkas ieņemšanas 21.-22. novembrī steigšus sanāca jauna Latvijas strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padomes sēde, kura pārņēma varu no Kara revolucionārās komitejas.
Iskolats pasludināja varas pāriešanu lieliniecisko padomju rokās un uzsāka radikālas politiskās un sociālās reformas.
3. Āzis par dārznieku
Fricis Roziņš-Āzis
Fricis Roziņš-Āzis (1870–1919) latviešu sociālistiskajā kustībā darbojās jau no tās pirmsākumiem. Viņš bija turīga zemnieka dēls un ieguva labu izglītību. Medicīnas studijas Tērbatas universitātē viņš nepabeidza, jo vispirms viņu izslēdza par revolucionāro darbību, bet 1897. gadā jaunstrāvnieku vajāšanas laikā apcietināja. Līdz Piektā gada revolūcijai viņš dzīvoja trimdā Lielbritānija un Šveicē. Revolūcijas laikā viņš atgriezās Latvijā, tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. No turienes viņš bēga uz ASV. F. Roziņš bija viens no labāk izglītotajiem un ineliģentākajiem latviešu lieliniekiem, turklāt ar salīdzinoši nacionālu stāju, par ko dažkārt izpelnījās partijas biedru kritiku.
Kļūstot par Iskolata priekšsēdētāju, F. Roziņš faktiski kļuva par pirmās padomju “valdības” vadītāju.
Iskolats darbojās visai autonomi no Krievijas centrālās varas, tādēļ dažkārt šo lielinieku varas periodu mēdz apzīmēt par “Iskolata Republiku”.
4. Strēlnieki dodas uz Valku
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ceļu uz Valku kavēja pirmais uzsnigušais sniegs un Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komitejas atsūtītie aģitatori. Tomēr abi šie šķēršļi nebija nepārvarami. 5. pulku jau kopš tā izveidošanas komandēja Jukums Vācietis, kuram bija apsolīts latviešu korpusa komandiera amats.
Ambiciozajam un strēlnieku mīlētajam Vācietim tā bija ilgi gaidītā iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm.
Tikmēr citu strēlnieku komandieri – leģendāro pulkvedi Frīdrihu Briedi – Valkā gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums. Tūlīt pēc atbraukšanas no Tērbatas (mūsdienās Tartu pilsēta) viņu Valkas dzelzceļa stacijā atpazina 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komitejas priekšsēdētājs un arestēja. Cerētā tikšanās ar 12. armijas vadību izpalika. Briedim bija jādomā par bēgšanu. To viņš arī veiksmīgi izdarīja, izbēgot pa tualetes logu. Šķiet, ka strēlnieki, kuri Briedi apsargāja, nemaz nevēlējās kavēt viņa bēgšanu.
Kāpēc tas ir svarīgi
Lielinieki pie varas Vidzemē faktiski nonāca uz latviešu strēlnieku durkļiem. Apvērsuma atbalstīšana bija pirmais noziegums, kuru kritiķi varēja pārmest strēlniekiem.
Tomēr viņi nebūt nebija vienīgie, kas aktīvi atbalstīja (vai arī netraucēja) apvērsumu. Lieliniekus atbalstīja arī vairākas citas Krievijas armijas daļas, bet lielākā daļa armijas ievēroja neitralitāti, kas faktiski nozīmēja apvērsuma atbalstīšanu.
Kādēļ tā?
Armija bija vīlusies gāztajā Aleksandrā Kerenskī un nevēlējās viņu aizstāvēt. Disciplīna bija sabrukusi. Armijai trūka arī pārtikas, un karavīriem sāka izdalīt "neaizskaramos pārtikas krājumus''.
Karavīri nevēlējās karot un priecājās par lielinieku miera solījumiem.
