Aculiecinieks

Aculiecinieks. 11.septembris - aculiecinieku pieredzē

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ķeguma HES tilta traģēdijai 35

35 gadi kopš Latvijā lielākās tilta traģēdijas. Atmiņas par notikumiem Ķegumā

Šogad aprit 35 gadi kopš Latvijā lielākās tilta traģēdijas, kad, sagāžoties Ķeguma hidroelektrostacijas (HES) tiltam, bojā gāja 11, bet ievainojumus guva vēl 13 cilvēki. Vīri, to notikumu aculiecinieki, kam tā joprojām ir dzīvā atmiņā, par pieredzēto dalījās ar Latvijas Televīzijas raidījumu "Aculiecinieks"".

1986. gada 20. septembrī pārbaudes laikā sagāzās Ķeguma HES tilts, kura pārbaudi veica Rīgas Politehniskā institūta speciālisti. Pieredzējuši, gudri. Visticamāk, liktenīgā kļūda tika pieļauta, veidojot tilta pārbaudes plānu. Konstrukcijas tika pārslogotas.

Un ir cilvēki, kuriem šī traģēdija mainīja dzīvi.

"Sieva meitu neļāva ņemt līdzi"

Valērijs Bodnieks, autovadītājs, cieta tilta pārbaudes laikā, nogāžoties no tilta.

Valērijs Bodnieks tobrīd bija 27 gadus vecs autovadītājs, kurš traģēdijā smagi cieta, bet izdzīvoja. "Kā es tolaik biju autovadītājs, tā tagad esmu. Tādā ziņā nekas nav mainījies," sacīja ilggadējais šoferis.

"Aculiecinieks" viņu satika peldvietā ar skatu uz liktenīgo tiltu. "Tas 20. septembris bija skaista diena, ļoti skaista! Man bija maza meitiņa, 2,5 gadi, vēl gribēju līdzi ņemt. Nu, sestdienas diena, nebija obligāti jāstrādā. Daudzi arī atteicās. Es kā jauns čalis piekritu uz savu galvu. Gribēju meitu savaņģot līdzi, lai netraucē sievu un mazo brālīti. Bet sieva neatļāva! Laikam tomēr kaut ko nojauta," viņš atminējās liktenīgās dienas notikumus.

Taču tur uz vietas nekādas nelaimes priekšnojautas nebija. Toties vietējā veikalā bija ievests šņabis. Tolaik superdeficīts. "Mēs jau paspējām pat rindu izstāvēt un nopirkt. Domājām – vakarā atzīmēsim. Bet nesanāca! Slimnīcā bija jāatzīmē," tā Bodnieks.

Autovadītāji, kuri uzbrauca savus kravas auto tā, kā bija norādīts, kabīnēs nepalika. "Nekāda stingra organizācija arī nebija. Mēs tur izkāpām, pastaigājām, mani vēl pasauca: "Skaties, kā tilts staigā!" Jo tilts uz tādiem ripuļiem bija, balstiem," viņš skaidroja.

Valērijs Bodnieks

Trijatā gājuši atpakaļ pie mašīnām, kad notika nelaime.

"Tik bija "bāc" un aiziet! Burbuļi gar degunu! Visi jau vēlāk jautāja, kas tad tur? Nokrist divus metrus? Bet kādi divi metri? Tur 20 metri ir otrā pusē. Un es kritu bez mašīnas. Labi, ka nepiegājām!"

Viņš atceras kņadu un rupjus lamuvārdus. "Sākumā, kad iebruka, tad lamājāmies visi ļoti, visi vārdi krieviski nāca vaļā, ko māk! Un sāka šaut. Bija tāda ''ņevedomstvennaja ohrana''. No Rembates viens vīrs. Tas nelaida nevienu klāt un vēl sāka šaut! Beigās jau saprata, ka jāpalīdz."

Bodnieks atcerējās, ka viņu uz vietas dakterējis Mārtiņš Šics, vēlākais Katastrofu medicīnas centra vadītājs . "Super dakteris bija! Vēl prasīja: "Uz Rīgu vai Ogri vest?""

Viņš prasījies uz Ogres slimnīcu un lūdzis, lai tikai nesaka sievai. Mirušos nav redzējis. "Tur divi puiši, kas bija no Baltkrievijas atbraukuši uz Jūrskolu bija, tā arī aizgāja lejā. Tā viņi iestājās jūrskolā... tikai ne tajā".

Bijusi liela kņada un neziņa.

"Man jau izlikās, ka es tālu esmu aizpeldējis. Līdz Jānīšiem. Tas moments bija īss, bet likās – esmu nopeldējis kādu kilometru. Un, ka jāglābjas. Kā dzīvos bez manis. Reāli visa dzīve noskrēja gar acīm."

Pēc atlabšanas kādu laiku devies arī uz tiesas sēdēm. "Godīgi to savu statusu es nezinu, bet piedalījos kā liecinieks. Bišķi muti pavārstīju, tad man teica – pašam var piešūt. Kaut kāda netaisnība tur bija... Par tiem, kas beigti, teica, ka alkoholu salietojušies."

Viņu tas ļoti aizskāris. "Es prasīju: "Un mēs, kas dzīvi? Par mums tad to nesaka, jo varam sevi aizstāvēt? Mirušie jau nevar!" Tas tiesā bija, bet nezinu, vai uz āru tas gāja."

Valērijs atceras, ka 1986. gads bija melns. Černobiļa, kuģa "Admirālis Nahimovs" katastrofa.

"Un tad bija tāda anekdote. Brauksim ar Nahimovu uz Černobiļu. Kur tikšanās? Uz Ķeguma tilta. Jā, melni, melni".

"Man bija lauzts pēdas kauls, ārā visa pēda bija. Un vispārējs ķermeņa satricinājums un skriemeļi astes kaulam... Tā arī visu dzīvi mokāmies." Ķeguma traģēdijas sekas Valērijs jūt joprojām. Bet viņš turpina stūrēt smago auto. "Man jau visi uzdeva jautājumu: "Tev nav bail pār to tiltu braukt?" Es saku – it kā ne... nekas tur traks!"

Ķeguma HES apkārtne.

"Tā bija cilvēka kļūda"

Harijs Jaunzems, ilggadējs enerģētiķis, tolaik Daugavas HES kaskādes direktors, zaudēja amatu pēc traģēdijas.

Jaunzema kunga vitalitāte noteikti atbilst viņa uzvārda pirmajai daļai. Tikai savējie zina, ka viņam jau 93 gadi.

"Nākošgad es svinēšu 75. gadadienu, kopš esmu enerģētikā. Diezgan daudz! No tiem 48 gadus "Latvenergo". Kad notika šī traģēdija, es biju tā sauktās Daugavas HES kaskādes direktors. Manā pārziņā bija Ķegums, Pļaviņu spēkstacija, Rīgas spēkstacija," viņš stāstīja.  

Liktenīgajā dienā Jaunzems pats nebija uz vietas Ķegumā, bet gan savās mājās. Par traģēdiju viņam pavēstījusi kaimiņiene, kurai zvanīts pa telefonu. Sākumā domājis, ka nelaime pašā spēkstacijā. Kaut kas ar turbīnām vai ko citu. "Tajā rītā es diemžēl pats nebiju uz vietas. Var jau būt... man jau viens otrs pārmeta... Ja es būtu bijis... Bet tā nebija pirmā tilta pārbaude mums. Nekas sevišķs tas nav!"

Harijs Jaunzems pie Ķeguma HES

Hidroelektrostacijas vadības un tilta pārbaudes veicēju uzdevumi bija sadalīti. "Mūsu pienākums bija nobloķēt satiksmi, paziņot visiem, ka tilts būs slēgts, sagādāt transportu un to piegādāt būvniekiem. Viņiem bija sava programma ar noteikto mašīnu skaitu, kravnesību un svariem".

Jaunzems ir pārliecināts, ka vislielākā atbildība gulstas uz tolaik Rīgas Politehniskā institūta speciālistiem. "Viņiem bija īpaša Tiltu katedra, tai vienīgajai dotas tiesības tiltu pārbaudēm. Noslēdzām līgumu, viņi izveidoja un apstiprināja šo programmu. Nenormālo programmu."

Jaunzema kungam līdzi klade pelēkos vākos. Tā gada laika plānotājs. Tur viņš veicis pirmos ierakstus, kad pats bija sasniedzis traģēdijas vietu. Cilvēku vārdi un uzvārdi. Daži apvilkti ar melnu. "Tie ir pirmie ieraksti, kad es atbraucu uz tiltu... ātrumā, lai zinātu, kas ir gājuši bojā, kas cietuši... Čečiņš bija reanimācijā, Salcevičs bojā gājis, slimnīcā bija arī Gailis..."

Harijs Jaunzems atceras: "Tad es pirmo reizi dzīvē izdevu tādu paziņojumu visiem, ka esmu spēkstacijā uzņēmuma vadītājs un es uzņemos visu atbildību par procesa vadību, par glābšanu." 

Avīzes rakstīja par notikušo. Ziņoja radio. Tika izveidota izmeklēšanas komisija. "Protams, uzreiz radās jautājums, kādēļ institūta komanda, kura gatavoja to programmu, uzlika šādu svaru. Skaidras atbildes par to nav šodien. Un es arī nezinu to."

Sekoja arī tiesvedība. "Tiesā īsti nebija jau ko tiesāt, jo programmas sastādītājs, vadītājs bija miris."

Taču dažādām sazvērestības teorijām gan viņš netic.

"Ja šī programma būtu uzspiesta, tad pārbaužu vadītājs Salcevičs nebūtu stāvējis uz tilta un aizgājis bojā. Ja būtu kādas šaubas... Bet acīmredzot nekādu šaubu viņam nebija."

Sekoja sodi un atstādināšanas no amata. HES vadītāja amatu zaudēja arī Jaunzems. Viņš hidroelektrostacijā turpināja darbu tehniskajā daļā. Sagruvušā tilta vietā uzbūvēja pagaidu tiltu. Tāpat satiksmi starp abiem krastiem nodrošināja kuģīši.

Jaunzems teica: "Tā ir lielākā tiltu traģēdija Latvijā. Gandrīz visas traģēdijas... nav objektīvas. Tās ir cilvēka kļūdas..."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt