Komunālie dzīvokļi Latvijā – deguna bāšana kaimiņa katliņā padomju okupācijas laikā

Iespējams, mūsdienās komunālais dzīvoklis (padomju laika sarunvalodā saukts arī par "komunalku" vai "komunaļņiku", lietojot krievu valodā pieņemto saīsinājumu) saistās tikai ar latviešu grupas "Remix" dziesmas videoklipu no tālajiem astoņdesmitajiem gadiem, kas varbūt atgādinās dažas spilgtas tālaika sadzīves ainas. Vai šodien tās būtu pielīdzināmas virtuālā vēstures muzeja eksponātiem? Kopš tā laika, kad pirmo reizi atskanēja "Komunālais blūzs", Latvijā ir mainījusies valsts iekārta un ekonomika, atgriezies nekustamā īpašuma tirgus un radušās pavisam citas ikdienas rūpes nekā tās, kas pastāvēja komunālo dzīvokļu laikmetā. Mainījusies ir Latvijas sabiedrība, tās sastāvs un vērtības, kā arī mūsu patēriņa paradumi un prasības.

Atkarība no mājokļa kredīta likmju svārstībām ir tikai viens iemesls tam, ka daļa sabiedrības šodien labprāt noticētu stāstam par to, cik efektīvi ar valsts iejaukšanos ir iespējams atrisināt tā dēvēto dzīvokļu jautājumu. No attāluma raugoties, daudz kas šķiet citāds, atšķirīgs no tā, kā notikumus, kurus mēs saucam par vēsturi, uztvēra to laikabiedri. Atmiņa ir kaprīza un subjektīva "būtne", tā mēdz atcerēties un aizmirst pati pēc saviem ieskatiem, turklāt to ietekmē viss, kas veidojis cilvēka pieredzi no bērnības līdz pat vakardienai. Tādēļ ir vērts atskatīties pagātnē, ko no mūsdienām šķir tikai mazliet vairāk kā vienas paaudzes dzīves laiks, lai pamanītu tajā sastopamās atšķirīgās un kopīgās iezīmes.

"Komunaļņiks! Šī burvīgā piespiedu tuvība. Smakas un skaņas, svētki un kautiņi, internacionālā mīla un starpnāciju naids... Kādas kaislības! Un tas viss – dažos apdzīvojamās platības kvadrātmetros..." – tā komunālā dzīvokļa būtību formulējis aktieris Vilis Daudziņš. [Daudziņa, 2024] Komunālais dzīvoklis bija ne tikai ikdienas dzīves sastāvdaļa daudziem Padomju Savienības (PSRS) iedzīvotājiem, tas kļuva par laikmetam raksturīgu fenomenu ar eksistenciālu nozīmi. Tādēļ saprotams, ka vēsturnieks Jurijs Sļozkins izmantojis komunālā dzīvokļa jēdzienu kā metaforu padomju režīma apzīmēšanai [Slezkine, 1994], lai raksturotu tā politiku etnisko attiecību jomā, kas kļuva par vienu no valsts sabrukuma cēloņiem. Kā radās un pastāvēja šis fenomens?

Viss cilvēkam, viss viņa labklājībai

Ceļš uz savu mājokli padomju sociālismā bija garš un nelīdzens. Sociālistiskās valsts pienākums bija garantēt tās pilsoņiem iespēju iegūt darbu, mājokli, izglītību, kā arī medicīnisko un sociālo aprūpi bez maksas vai par nosacītu samaksu. Izvirzīto uzdevumu izpildes priekšnoteikums bija valsts organizēta un kontrolēta saimniecība un politika, patiesībā tas prasīja vēl vairāk – bija nepieciešams radīt jaunu dzīves kārtību un jaunu tā saucamo padomju cilvēku, kurš pats veidotu un attīstītu Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) ideoloģijai atbilstošu dzīvesveidu.

Būtiska šāda dzīvesveida sastāvdaļa bija cilvēka privātās telpas ierobežošana un kontrole, ko īstenoja ne tikai padomju valsts, bet arī paši laikabiedri, un komunālais dzīvoklis bija viens no tādas kontroles instrumentiem visā padomju režīma pastāvēšanas laikā. [Gerasimova, 2002] Piespiedu komunālā sadzīve jau staļinisma gados veicināja savstarpēju neuzticēšanos un kaimiņu denunciācijas vienam par otru. Ar laiku tas kļuva par ieradumu, dzīvokļa kaimiņi cits citu pieskatīja arī bez īpaša politiska pamudinājuma, taču ikdienas sadzīviskā kontrole tāpēc nekļuva mazāk nomācoša –

komunālais dzīvoklis bija viens no ietekmīgākajiem līdzekļiem cilvēka privātās dzīves ierobežošanai.

Komunālie dzīvokļi Padomju Savienībā izveidojās 20. gadsimta 20. gados sakarā ar komunistu izvērsto šķiru cīņu, kas prasīja pilsonības jeb buržuāzijas pārstāvju īpašumu atņemšanu un sadalīšanu šķietamas sociālās vienlīdzības vārdā. Tas nozīmēja citu cilvēku iemitināšanu agrāk tikai vienai ģimenei piederošajā mājoklī. Vēl lielāka nozīme bija tam, ka pilsoņu karš un vēlāk piespiedu kolektivizācija laukos izraisīja iedzīvotāju masveidīgu pārcelšanos vai, pareizāk sakot, bēgšanu uz pilsētām, strauji un vairākkārtīgi palielinot to iedzīvotāju skaitu. Kopš divdesmitajiem gadiem komunālo dzīvokli PSRS uzskatīja par līdzekli jaunas, "sabiedriskotas" dzīves veidošanai, lai cilvēku ikdiena būtu vieglāk kontrolējama. Komunālajā dzīvoklī ikviens ir informēts par to, kā tu pavadi laiku mājās, ar ko satiecies, un tā joprojām.

Līdz ar to komunālais dzīvoklis nebija tikai pagaidu pasākums pilsētu pārapdzīvotības apstākļos, padomju valstī tam bija arī politiska un ideoloģiska nozīme.

Kā liecina Latvijas PSR Valsts plāna komitejas aprēķini, pirmajos 20 gados pēc Otrā pasaules kara beigām strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu nodrošināja iebraucēju pieplūdums. Ievērojamu daļu veidoja no Padomju armijas demobilizētie cilvēki, kā arī Rīgas un citu lielāko pilsētu rūpniecības uzņēmumu strādnieki. 50. gadu sākumā, kā arī kopš 1960. gada iedzīvotāju mehāniskais pieaugums pārsniedza dabisko pieaugumu. Rīdzinieku skaits pieauga visātrāk: no 261 000 iedzīvotāju 1945. gada septembrī līdz 656 000 iedzīvotāju 1965. gada janvārī. [Bleiere, 2022: 344–346] Līdz ar to tieši migrācija kļuva par galveno cēloni pastāvīgajam dzīvokļu trūkumam, kas padarīja komunālo dzīvokli par neizbēgamu Padomju Latvijas dzīves sastāvdaļu.

1940.–1941. gadā Rīgā aizsāktais komunālo dzīvokļu laikmets atgriezās līdz ar padomju varu 1944. gadā. Komunālos dzīvokļus tagad ierīkoja gan tur, kur dzīvokļu īpašnieki bija devušies emigrācijā, bija padomju režīma arestēti vai izsūtīti, gan tur, kur vēl dzīvoja pirmskara iemītnieki, kam nācās samierināties ar jaunajiem kaimiņiem. Tādējādi dzīvokļu jautājums okupētajā Latvijā bija cieši saistīts ar nacionālo jautājumu un kļuva par cēloni etniskajiem konfliktiem: "Tas gan visbiežāk notika tur, kur lika sablīvēties, atņemot istabas pašu dzīvokļos. Daudzi tajos mierīgi bija mituši desmitiem gadu, strādādami krājuši un gādājuši, [..] bet te pēkšņi uzradās kāds, kurš aiz nemācēšanas vai nezināšanas plēsa un lauza." [Kolbergs, 1985: 17] Komunālais dzīvoklis nozīmēja, ka sākusies "svešu, nepazīstamu ļaužu pietuvošanās tavai dzīvei – pat līdz deguna bāšanai katliņā. Pirmskara Rīgā neko tādu nepazina, un skaidrojumu, kas ir "komunālais dzīvoklis", nevarēja atrast nevienā vārdnīcā." [Turpat]

Rakstnieks Andris Kolbergs astoņdesmitajos gados visai kolorīti attēloja šos konfliktus, liekot atvaļinātam padomju virsniekam paust izbrīnu par "buržuju dzīvokli", kurā tas bija iekārtojies, ar vārdiem: "Vot, mudaki, nemāk būvēt! Tik augsti griesti, kas ziemās spēs piekurināt?", savukārt vecajiem dzīvokļa iemītniekiem atlika vien konstatēt: "Jūs tikai paskatiet, ko šitā ģerevņa atkal izstrādājusi! Berž parketu ar šrubi un ūdeni – nu tas ir pagalam!" [Turpat, 16–17] Liecības par komunālo sadzīvi gan pirmajos pēckara gados, gan astoņdesmito sākumā saglabājušās laikabiedru atmiņās un dienasgrāmatās [Grīnberga, 2021: 577 un Radzobe, 2011: 171–172], atklājot depresīvu ikdienas pieredzi. Kaimiņu attiecības nereti balstījās uz "izdzīvo stiprākais" principu sacensībā par koplietošanas telpu (virtuves, vannas istabas, tualetes) un kopīgā telefona izmantošanu, ar nekaunību vai šantāžu, piemēram, draudiem sūdzēties milicijā, panākot savu. Tā dēvētie komunālā dzīvokļa kari, sadzīves konflikti bija pastāvīga to iemītnieku ikdienas dzīves daļa, kamēr padomju propaganda izlikās to nemanām vai arī sacerēja stāstus par draudzīgo un izpalīdzīgo komunālo sadzīvi, kas parasti attēlota tā laika kinofilmās.

Komunālie dzīvokļi neizzuda arī vēlāk, kad piecdesmito gadu beigās PSRS pilsētās sākās tipveida dzīvojamo namu rajonu celtniecība, kam vajadzēja novērst pastāvīgo dzīvokļu trūkumu jau nākamo 10 līdz 12 gadu laikā. Dažādu iemeslu dēļ tā tomēr nenotika, un 1986. gadā PSKP pasludināja nākamo termiņu dzīvokļu problēmas atrisinājumam: tagad katrai ģimenei solīja piešķirt atsevišķu dzīvokli līdz 2000. gadam. [Dzīvokļu politika, 1987: 157] Valsts dzīvokļu celtniecības programmu "Dzīvoklis–2000" septiņos rakstos plaši aplūkoja populārais žurnāls "Zvaigzne" 1987. gadā, neslēpjot skeptisku attieksmi par tās īstenošanas iespējām arvien pieaugošo ekonomikas problēmu dēļ un lielākas cerības liekot uz personisko māju celtniecības atbalstīšanu. [Strautmanis, 1987] Tomēr padomju režīma straujais sabrukums jau tuvākajos gados būtiski mainīja spēles noteikumus celtniecībā un dzīvokļu politikā Latvijā.

Tāls ir ceļš līdz kvadrātmetriem

Iespēja tikt pie sava mājokļa ir viena no eksistenciālajām cilvēka pamatvajadzībām. Deklarējot valsts atbildību par mājokļa pieejamību iedzīvotājiem, padomju vara vienlaikus ieguva plašas cilvēku dzīves apstākļu kontroles iespējas, ieskaitot dzīvokļa lietošanas tiesību iegūšanu. Padomju valsts pilsoņa legāla atrašanās dzīvesvietā bija iespējama, tikai saņemot pierakstu, proti, dokumentu, kas apliecināja tiesības dzīvot noteiktās administratīvās vienības robežās un uz pieraksta pamata saņemt arī orderi dzīvojamās platības iegūšanai. Nākamais slieksnis ceļā uz savu mājokli bija dzīvokļu piešķiršanas kārtība, ko ietekmēja cilvēku piederība pie kādas priviliģētās iedzīvotāju grupas, kam dodama priekšroka dzīvokļu sadalē. Valsts noteica arī minimālo dzīvojamās platības normu vienam cilvēkam, kas savukārt deva tiesības pretendēt uz dzīvokļa piešķiršanu rindas kārtībā. Šie nosacījumi laiku pa laikam tika pārskatīti un salāgoti ar dzīvokļu celtniecības standartiem, kur kopš sešdesmitajiem gadiem dominēja divistabu dzīvokļi – šāda dzīvojamā platība 36 kvadrātmetru apjomā bija paredzēta četru cilvēku ģimenei.

Taču, ja vienam cilvēkam pieejamā dzīvojamā platība bija lielāka par 4 vai 5 kvadrātmetriem, tad šāda ģimene pat nevarēja pretendēt uz vietu dzīvokļu rindā, kas lielākoties ilga 10 vai pat 20 gadus. 

Padomju Savienībā dzīvokļu tirgus nebija atļauts, to aizstāja dzīvojamās platības sadale. Iegūt dzīvokļa lietošanas tiesības Latvijas PSR varēja divējādi: pirmkārt, saņemot tās no pašvaldības, kurā cilvēks dzīvoja, vai uzņēmuma, kurā tas strādāja; otrkārt, iestājoties dzīvokļu celtniecības kooperatīvā un samaksājot 40% no sava dzīvokļa vērtības, bet par pārējiem 60% atmaksājot valstij kredītu turpmāko desmit līdz piecpadsmit gadu laikā. [Rozenberga, 1967] Pašvaldību izpildkomitejas un uzņēmumi atsevišķi organizēja dzīvojamo namu celtniecību un veidoja paralēlās dzīvokļu rindas. Dalība dzīvokļu kooperatīvā arī bija saistīta ar darbavietu un minimālo apdzīvojamās platības normu ievērošanu. Tiem, kuri nepiederēja priviliģēto iedzīvotāju daļai (Padomju armijas virsniekiem, Lielā Tēvijas kara veterāniem, radošo savienību biedriem, zinātnes profesionāļiem) vai nevarēja uzbūvēt individuālo dzīvojamo māju, tas bija vienīgais veids, kā tikt pie dzīvokļa ārpus rindas. Tas prasīja ievērojamus līdzekļus, un stingri ierobežotās peļņas iespējas privātpersonām padomju valstī būtiski sašaurināja potenciālo kooperatīvo dzīvokļu īpašnieku loku.

Paliekot pie iespējas saņemt dzīvokļa lietošanas tiesības rindas kārtībā, nācās rēķināties ar to, ka rinda varēja ilgt gadiem.

Tā bija viena no smagākajām ikdienas dzīves problēmām Latvijas PSR, un tās atrisinājums tuvākajā nākotnē nebija paredzams. Piemēram, Rīgas Kinostudijas detektīvfilmā "Aveņu vīns" (1984) viens no iespējamiem slepkavības motīviem bija vajadzība tikt pie naudas, kas nepieciešama iemaksai par kooperatīvā dzīvokļa iegādi. Aizdomās turētais inženieris Vilis Zīraps milicijas majoram paskaidroja situāciju: "Jau piecus gadus es stāvu dzīvokļu rindā. Bezcerīgi... Bet te pēkšņi – kooperatīvais dzīvoklis! Pirmdien jāiemaksā nauda, un dzīvoklis mans. Bet man – viena istaba komunalkā, un tajā mēs ar sievu un divām meitām, un vēl sievasmāte. Un te pēkšņi – atsevišķas četras istabas! Pirmā iemaksa seši tūkstoši, divu pietrūka. Jūs saprotat, ja es līdz pirmdienai nepaspēju, pievāks cits." Speciālists ar augstāko tehnisko izglītību tolaik saņēma mēnešalgu 120 līdz 140 rubļu apmērā, tātad 6000 rubļu bija liela un nebūt ne viegli savācama summa.

Kinofilmas epizodes patiesīgumu apstiprina bijušā avīzes "Rīgas Balss" žurnālista Franka Gordona atmiņu skice ar nosaukumu "Komunāls dzīvoklis – nepelnīts sods", ko viņš pēc aizbraukšanas uz Izraēlu publicēja ASV latviešu laikrakstā "Laiks" 1978. gadā. [Gordons, 1988: 28–31] Atcerēdamies 23 gadus ilgo pieredzi komunālajā dzīvoklī kādā Rīgas centra namā, Gordons atzīmēja, ka ilgāku laiku "mitinājāmies četri cilvēki – es, sieva un divi bērni – vienā 12 kvadrātmetru lielā istabā, un virtuvē rosījās četras saimnieces (četras ģimenes vienā piecistabu dzīvoklī)." Mainoties komunālā dzīvokļa iemītnieku skaitam, ja kāds no viņiem devās aizsaulē vai pārcēlās uz dzīvi citur, dažu ģimeņu situācija uz brīdi varēja uzlaboties, taču parasti kaimiņi centās pierakstīt savā apdzīvojamā platībā kādu radinieku, kurš meklēja dzīvesvietu Rīgā, un nereti arī ieguva atbrīvojušos vietu komunālajā dzīvoklī.

Sevišķi izteikts dzīvokļu trūkums bija izplatīts rūpniecības centros urbanizētajos PSRS reģionos, pie kuriem piederēja arī Latvijas PSR. Astoņdesmito gadu vidū 70% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās [Kasparovica un Zvidriņš, 1984: 125] un apmēram puse no tiem – Rīgā, kur 1987. gadā dzīvoja jau vairāk nekā 900 000 cilvēku. [Brambe un Zvidriņš, 1988: 32] Nekādi dzīvokļu celtniecības pasākumi nespēja absorbēt šādu iedzīvotāju skaitu. Arhitekts un pilsētplānošanas speciālists Gunārs Melbergs 1989. gadā konstatēja: "Pašlaik Rīgā dzīvokļu uzskaites rindā ierakstīti ap 77 tūkstoši ģimeņu jeb pāri par 200 tūkstošiem cilvēku, un zinot, pēc kādiem nosacījumiem Rīgā uzņem dzīvokļu rindā, jāatzīst, ka šo cilvēku dzīves apstākļi ir traģiski, lai neteiktu vairāk." [Melbergs, 1989: 34] Iedzīvotāju daudzums Latvijas galvaspilsētā padomju okupācijas laikā nemitīgi palielinājās mehāniskā pieauguma dēļ, galvenokārt papildinot rūpnīcu strādnieku un Rīgā pastāvīgi dzīvojošo Padomju armijas virsnieku un Baltijas kara apgabala personāla skaitu.

Deficīta ekonomikas diskrētās problēmas

Dzīvokļu trūkums ietekmēja visas dzīves jomas un uzturēja sabiedrībā iekšējo etnisko spriedzi starp "vietējiem" un "migrantiem", kuru iespējas tikt pie atsevišķa dzīvokļa Latvijā sakarā ar forsēto rūpniecības attīstību kopš sešdesmitajiem gadiem bija lielākas. [Riekstiņš, 2004: 171–182, 192–200] Ziņas par to ātri izplatījās plašās aprindās un tas, protams, veicināja migrācijas pieaugumu. [Bleiere, 2022: 353] 1991. gadā Rīgā bija 13 700 komunālo dzīvokļu, tajos dzīvoja ap 90 000 cilvēku, gandrīz katrs desmitais rīdzinieks. [Rubīns, 2004: 86] Tiesa, sociologi atzina pastāvīgā dzīvokļu trūkuma negatīvo ietekmi uz dzimstību un iedzīvotāju skaita izmaiņām Latvijā kopumā. [Mežgailis, 1985: 152–156] Taču arī atsevišķa dzīvokļa iegūšana deficīta apstākļos neatrisināja visas problēmas, jo dzīvojamo telpu joprojām trūka.

Stāstā "Dūmi" (1983) to precīzi attēlojis Aivars Tarvids: "Patiesi, domāja Andrejs, ir taču cilvēki, kas kuļas ar savu inženiera aldziņu, varītēm pūlas nopirkt lētās vistas, lai paēdinātu bērnu pulciņu, atdod parādus par savu sarūsējušo žiguli, gadiem, muļķības, gadu desmitiem stāv dzīvokļu rindā un kārtīgi maksā īri kādam gruntniekam. Kad nu beidzot ģimenīte laimīgi ievācas divās istabās ar papīra sienām, koridorīti un leļļu virtuvi, kad sastellētas jaunās, par sūri taupīto naudiņu pirktās – strazdu būrīšiem līdzīgās mēbeles, viņi izbrīnīti mana, bērni jau lieli, vedekla staigā ar vēderu vai arī znots ir iegātnis no laukiem, kur dzīvot pilsētā jaunajiem nav, tāpēc visiem atliek saspiesties, veļu mazgāt un putru vārīt pēc grafika, bet vakaros, aizskanot televīzijas programmas pēdējam raidījumam, atvāzt porolona nāras [pie sienas piestiprināta guļvieta – aut.] un gaidīt labākus laikus." [Tarvids, 1987: 181] Dzīvokļu jautājums, par kuru Padomju Savienībā jau pirms kara rūgti ironizēja žurnālisti un literāti, piemēram, Mihails Bulgakovs un Mihails Zoščenko, tā arī palika neatrisināts.

Lai gan vietējo sociologu darbos īpaši tika uzsvērts, ka iedzīvotāju mehāniskais pieaugums "lielākoties nav plānveidīgas iedzīvotāju un darbaspēka resursu pārdales rezultāts, bet galvenokārt neorganizētas migrācijas radīts" [Mežgailis, 1985: 262], tomēr 1972.–1973. gadā veiktais sociologu pētījums par darbspējīgā vecuma iedzīvotāju migrācijas motīviem uz Latvijas pilsētām liecināja, ka viens no galvenajiem cēloņiem pastāvīgajam iedzīvotāju pieplūdumam no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas ir migrantu cerības šeit tikt pie atsevišķa dzīvokļa. Ja tas neizdevās un nācās ilgstoši dzīvot kādas rūpnīcas strādnieku kopmītnē, tad daļa atbraukušo migrantu devās meklēt jaunu dzīves un darbavietu citur. [Turpat: 277–281] Atzīstot, ka Latvijā "pieprasījums pēc darbaspēka visu laiku apsteidz tā piedāvājumu" [Turpat: 265], nevarēja izvairīties no oficiālajās publikācijās noklusētā secinājuma, ka šāds pieprasījums neradās stihiski, bet bija saistīts ar padomju ekonomikas attīstības plāniem, kas paredzēja arvien jaunu ražotņu izveidi Latvijā. Tādējādi pastāvīgais dzīvokļu trūkums un ar to saistītā komunālo dzīvokļu sistēmas uzturēšana Latvijā bija padomju režīma īstenotās ekonomiskās un demogrāfiskās politikas rezultāts.

Komunālais dzīvoklis kā sadzīves problēma parādījās dažos literārajos darbos, piemēram, astoņdesmito gadu latviešu prozas jaunā viļņa pārstāvju – Rudītes Kalpiņas, Andras Neiburgas, Evas Rubenes – stāstos, taču kopumā to uzskatīja par marginālu un politiski nevēlamu tēmu. Publicistikā par to atgādināt joprojām nebija ieteicams – rakstnieka un redaktora Ēvalda Vilka (1923–1976) jau 1968. gadā sagatavoto rakstu "Cilvēks aiz durvīm" [Vilks, 1989] par plānoti forsētās rūpniecības attīstības izraisīto dzīvokļu trūkumu Rīgā politisku iemeslu dēļ cenzūra vairākkārt aizliedza publicēt līdz pat astoņdesmito gadu beigām. [Oga, 2022: 85–87] Iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās visu šo laiku turpinājās bez ierobežojumiem. Latvijas PSR Ministru padomes lēmums par iedzīvotāju mehāniskā pieauguma pārtraukšanu un migrācijas procesu regulēšanu tika pieņemts 1989. gada februārī, [Riekstiņš, 2004: 74–80] kad līdz Padomju Savienības pastāvēšanas beigām bija palikuši tikai pāris gadi.

Par spīti nosaukumam, kas vedināja domāt par iemītnieku sadarbību kopīga labuma vārdā un ko labprāt uzsvēra arī padomju propaganda, komunālo dzīvokļu prakse lielākoties atsvešināja to iemītniekus.

Kaimiņu būšana komunālajā dzīvokli prasīja ne vien iejūtību, bet arī izturību: "cik neciešams stāvoklis, kad visa tava personīgā dzīve atsegta, pavērta svešām acīm un ausīm. Kādi kuram, nāk ciemiņi, un ja nu kāds paklusām piepelnās ar matemātikas stundām vai kleitu šūšanu – kādi kuram nāk klienti?" [Gordons, 1988: 30] Privātās telpas robežu pārkāpšana ikdienas saskarsmē bija neizbēgama un radīja psiholoģisku spriedzi arī tad, ja dzīvokļa kaimiņiem nebija īpašas nepatikas citam pret citu. Savstarpējā norobežošanās, lai saglabātu vismaz kaut kādas personiskās telpas paliekas, pārvērta komunālā dzīvokļa iemītniekus par svešiniekiem, kuri cits citu nereti uztvēra naidīgi. Tāpat kā dažas citas ikdienas dzīves iezīmes, piemēram "blata" jeb korupcijas sistēma un dažādu preču (no pārtikas produktiem līdz mēbelēm un automašīnām) deficīts, arī komunālais dzīvoklis kļuva par padomju režīma simbolu, kurš līdzīgi savulaik Kārļa Marksa piesauktajam komunisma rēgam klīda pa Padomju Savienību kā joprojām dzīvs atgādinājums par PSKP centieniem izveidot jauno padomju cilvēku.

Bibliogrāfija

_{Bleiere, Daina (atb. red.) (2022). 20. gadsimta Latvijas vēsture IV (1944/1945–1964). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.}

_{Brambe, Rita un Zvidriņš, Pēteris (1984). Iedzīvotāji. No: Jērāns, Pēteris (galv. red.). Latvijas Padomju enciklopēdija. 5-2. sējums: Latvijas PSR. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 116.–128. lpp.}

_{Daudziņa, Zane (2024). Bērnudienas Komunālijā. Rīga: Zvaigzne ABC.}

_{Dzīvokļu politika (1987). No: Jērāns, Pēteris (galv. red.). Politiskā enciklopēdija. Rīga: galvenā enciklopēdiju redakcija, 156.–157. lpp.}

_{Gerasimova, Katerina (2002). Public Privacy in Soviet Communal Apartment. In: Crowley, David and Reid, Susan Emily. (eds.). Socialist Spaces. Sites of Everyday Life in the Eastern Bloc. Oxford; New York: Berg, pp. 207–230.}

_{Gordons, Franks (1988). Dienas un nedienas. Stokholma: Memento.}

_{Grīnberga, Mērija (2021). Mana pasaku zeme. Atmiņas un dienasgrāmatas. Rīga: Latvijas Mediji.}

_{Kasparovica, Marija un Zvidriņš, Pēteris (1988). Iedzīvotāji. No: Jērāns, Pēteris (galv. red.). Enciklopēdija Rīga. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 32.–39. lpp.}

_{Kolbergs, Andris (1985). Automobilī, rīta pusē. Karogs, Nr. 8, 15.–72. lpp.}

_{Melbergs, Gunārs (1989). Dzīvoklis–2000. Māksla, Nr. 6, 34.–35. lpp.}

_{Mežgailis, Bruno (1985). Padomju Latvijas demogrāfija: struktūra, procesi, problēmas. Rīga: Avots.}

_{Oga, Jānis (2022). Varai neērta rakstnieka piemiņa un (literārais) mantojums. Ēvalda Vilka piemērs (1976–1978). Letonica, Nr. 45, 78.–111. lpp.}

_{Radzobe, Silvija (2011). Uz skatuves un aiz kulisēm. Rīga: Zinātne.}

_{Riekstiņš, Jānis (sast.) (2004). Migranti Latvijā 1944–1989. Dokumenti. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs.}

_{Rozenberga, Ārija (1967). Dzīvokļu celtniecības kooperatīvs. No: Samsons, Vilis (atb. red.). Latvijas PSR Mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga: Zinātne, 441. lpp.}

_{Rubīns, Jānis (2004). Rīgas dzīvojamais fonds 20. gadsimtā tipoloģiskā rakursā. Rīga: Jumava.}

_{Slezkine, Yuri (1994). The USSR as a Communal Apartment, or How a Socialist State Promoted Ethnic Particularism. Slavic Review, Vol. 53, No. 2, pp. 414–452.}

_{Strautmanis, Ivars (1987). Vai celsim savu māju? Zvaigzne, Nr. 10, 18.–19. lpp.}

_{Tarvids, Aivars (1987). Simultānspēle. Dūmi. Rīga: Liesma.}

_{Vilks, Ēvalds (1989). Cilvēks aiz durvīm. Jūrmala, Nr. 24 (1529), 22.06., 7., 12. lpp.}