1870. gada 2. septembrī izšķirošā Franču-prūšu kara kauja pie Sedānas beidzās ar ielenktās franču armijas kapitulāciju. Līdz ar apmēram 125 000 franču kareivju un virsnieku gūstā krita arī imperators Napoleons III. Impērija bija cietusi kaunpilnu fiasko, un jau pēc dažām dienām liberālie spēki proklamēja Francijas Trešo republiku. Tomēr arī republikas valdībai ar ļoti pieredzējušo Ādolfu Tjēru priekšgalā neizdevās organizēt efektīvu pretestību vāciešiem. Parīze tika ielenkta, līdz ar ziemas iestāšanos tur sākās bads, un 1871. gada janvārī Tjēra valdība lūdza vāciešiem pamieru. Parīzi vācieši gan neokupēja, un, lai uzturētu tur kārtību, netika atbruņota arī pilsētas Nacionālā gvarde – 300 000 brīvprātīgo. Šie vīri nebūt vēl nejutās sakauti, un valdības piekāpšanās iebrucējiem lika uzliesmot jau iepriekš gruzdējušajai nepatikai. Gvardes pamatmasu veidoja strādnieki un sīkpilsoņi, kuru vidē bija plaši izplatījušās sociālisma idejas. Te mājoja 19. gadsimta Parīzes dumpīguma gars.
Par strīdus ābolu kļuva Nacionālās gvardes artilērija – apmēram piecsimt diezgan novecojušu lielgabalu, kas daļēji bija sagādāti par pilsoņu ziedotiem līdzekļiem.
Tjērs nosūtīja regulāro karaspēku atņemt lielgabalus, gvardi ar labu neatdeva, viņiem pievienojās daudzi civiliedzīvotāji, un tad arī karavīri atteicās pakļauties pavēlēm un šaut uz saviem līdzpilsoņiem. Ģenerāli Lakontu, kurš mēģināja atjaunot disciplīnu, sagūstīja un vēlāk nošāva. Parīzē sāka slieties barikādes, un Tjērs pavēlēja ministrijām evakuēties uz Versaļu. Visa vara galvaspilsētā pārgāja Nacionālās gvardes Centrālās komitejas rokās, kura izsludināja vēlēšanas un 1871. gada 28. martā pasludināja Parīzes komūnas nodibināšanu.
Formāli Parīzes komūna pretendēja tikai uz pilsētas pašpārvaldes statusu, tomēr pieņēma lēmumus, kas tālu pārsniedza parastas municipalitātes kompetenci: baznīca tika šķirta no valsts, sievietēm dotas vēlēšanu tiesības, likvidētas atšķirības laulībā un ārlaulībā dzimušu bērnu tiesiskajā statusā, veidota sociālā nodrošinājuma sistēma. Komunāri gan nebūt tūdaļ nemetās konfiscēt mantīgo pilsoņu īpašumus; strādniekiem atļāva pārņemt uzņēmumus, kuru īpašnieki aizbēguši, bet arī tad bijušajam īpašniekam pienācās kompensācija.
Kopumā ņemot, tika veidota sistēma, kuras sociālie un politiskie uzstādījumi mūsdienu Eiropā ir pašsaprotami, taču tobrīd tie, protams, bija revolucionāri.
Komūna pat nepārņēma savā kontrolē Francijas bankas aktīvus un ļāva bankai turpināt finansēt valdību, kura jau otrajā komūnas nedēļā sūtīja pret to savu armiju. Vācieši paātrināti atbrīvoja no gūsta bijušās impērijas armijas karavīrus, no kuriem Tjērs formēja sev uzticamu karaspēku. 21. maijā valdības spēkiem izdevās ielauzties Parīzē no rietumiem. Tie bija turīgo rajoni, kur armiju sveica kā atbrīvotājus. Jo tālāk uz austrumiem, jo sīvāka kļuva pretestība, taču komunāriem trūka vienotas vadības, katrs rajons cīnījās par sevi, un tos apspieda citu pēc cita. Uzbrucēji rīkojās nežēlīgi: grāva mājas ar artilēriju un bez tiesas un izmeklēšanas mēdza nošaut katru, kuru uzskatīja par revolucionāru. Arī komunāri, situācijai kļūstot bezcerīgai, apšāva vairākus desmitus ķīlnieku, tai skaitā Parīzes arhibīskapu Žoržu Darbuā. 1871. gada 30. maijā Parīze pilnībā bija valdības karaspēka rokās, taču izrēķināšanās ar komunāriem turpinājās. Tiek minēti visai atšķirīgi skaitļi, bet biežāk piesauktais ir 30 000 nošauto.
