Latvijas Tautas frontes otrais kongress bija plānots vienu dienu – 1989. gada 7. oktobrī. Taču debates, domstarpības un dokumenta pieņemšana ievilkās, un kongress beidzās tikai nākamajā rītā.
“Šis kongress bija liels pārbaudījums latviešu tautas vienotībai. Tai apziņai, ka ir svarīgi liela mērķa vārdā piebremzēt savas personiskās ambīcijas un mēģināt rast kompromisus. Šķiet, ja nebūtu šī kongresa, droši vien nebūtu 4. maija balsojuma un uz padomju impērijas drupām būtu izaugusi pavisam cita valsts,” saka bijušais Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns.
Lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību, tika izskatīti divi rīcības varianti. Pirmais – starptautiski tiesiskais ceļš, lūdzot dažādu starptautisku organizāciju iesaisti un palīdzību, un otrais – konstitucionālais ceļš. Otrais paredzēja Latvijas PSR Augstākās padomes balsojumu, kurā divām trešdaļām deputātu jāatbalsta neatkarības atjaunošana.
“Šis parlamentārais ceļš tika bombardēts no divām pusēm. No vienas puses bija nacionāli radikālie spēki, kuri uzskatīja, ka nekādās padomju vēlēšanās mēs nevaram piedalīties, jo tā mēs leģitimēsim okupācijas varu un gaidīsim, kad mums šo brīvību dos, ko mums neviens nedotu. Un no otras puses bija tā saucamie maigie komunisti, kuri visu laiku teica – prasīsim atļauju Maskavai, ko atļaus, to darīsim, prasīsim atļauju,” stāsta Īvāns.
Uz būtisko soli norāda arī bijušais Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Godmanis: “Tas lika tālāk pamatu vēlēšanām, tas lika pamatu 4. maija deklarācijai.
Tā bija pirmā reize, kad mēs vienojāmies pašos pamatos, ka nav vairs nekādu pusvariantu, ka mēs tā daļēji neatkarīgi, suverēni, ka mēs ejam tieši uz neatkarību.”
10. oktobrī Latvijas Tautas frontes muzejā satikās neatkarības atjaunošanas laika aktīvisti, lai atcerētos, kā notika nozīmīgais kongress pirms 30 gadiem, un diskutētu par tā lielo nozīmi. Latvijas Tautas fronte bija pirmā no Baltijas valstu organizācijām, kas izstrādāja tik pilnvērtīgu neatkarības atjaunošanas programmu. Un bez tās mēs šodien dzīvotu pavisam citādā Latvijā.
