Šveice tradicionāli tiek uztverta kā miera un demokrātijas citadele, tomēr savulaik arī šo valsti satricinājuši iekšēji konflikti. 19. gadsimtā, kad visā Eiropā dunēja sīvas cīņas starp revolucionārajiem un konservatīvajiem spēkiem, arī Šveicē šo spēku konfrontācija noveda pie pilsoņu kara.
Tas bija tā sauktais Zonderbunda karš, kurš savu nosaukumu ieguvis no slepenas septiņu katoļu kantonu līgas, kas izveidojās 1845. gadā un dēvējās par Zonderbundu jeb, burtiski tulkojot, īpašo savienību.
Konfliktam Šveicē bija vairākas desmitgades ilga priekšvēsture. Tā aizsākās 1815. gadā, kad pēc Napoleona sakāves tika likvidēta viņa izveidotā Helvētijas republika un atjaunota iepriekšējā Šveices savienība ar ļoti lielu kantonu autonomiju un likumiem, kuros bija saglabājušies daudzi arhaiski elementi. Attiecīgi nākamajās desmitgadēs par Šveices progresīvo spēku mērķi kļuva kā liberālāka kantonu iekšējā likumdošana, tā jauna konstitūcija, kura apvienotu valsti ciešākā konfederācijā un sniegtu plašākas tiesību garantijas federālā līmenī.
Pēc 1830. gada vairākos kantonos liberālie spēki miermīlīgu protestu ceļā panāca likumdošanas izmaiņas – varas atzaru nodalīšanu, baznīcas šķiršanu no valsts, cenzūras atcelšanu un vispārējas vēlēšanu tiesības. Tikām citur liberālā virzība sadūrās ar sīkstu konservatīvo spēku pretestību.
Galvenie pārmaiņu pretinieki bija vecie pilsētu patricieši, kuri sargāja savas tradicionālās privilēģijas, un jo sevišķi katoļu garīdzniecība un ar to saistītās aprindas. Cīrihē 1839. gadā pūlis no apkārtnes ciemiem, konservatoru sakūdīts, iebruka pilsētā un padzina progresīvo kantona valdību. Ārgavā līdzīgi nemieri beidzās ar konservatoru sakāvi, un, tā kā daudzi kūdītāji bija katoļu mūki, Ārgava slēdza visus klosterus.
Atbildot uz to, konservatīvā Lucerna ieaicināja par skolotājiem jezuītu ordeņbrāļus, un tas savukārt izraisīja vietējās liberālās opozīcijas bruņotu sacelšanos, kurai pievienojās liberāli partizāni no citiem kantoniem. Lucernas katoliskais vairākums uzbrukumu atsita, bet pēc šī notikuma konservatīvi katoliskie kantoni izveidoja slepeno militāro savienību Zonderbundu. Tas jau bija tiešs Šveices Savienības līguma pārkāpums, un, kad slepenā vienošanās nāca gaismā, Šveices parlaments pieprasīja pārtraukt tās darbību.
Pēc pēdējām vēlēšanām parlamentā vairākums bija liberālajiem spēkiem, kuri sāka debates par jaunu Šveices Savienības līgumu un pieņēma lēmumu par jezuītu izraidīšanu no valsts.
Zonderbunds sāka aktīvu bruņošanos. 1847. gada 21. oktobrī parlaments deva pilnvaras ģenerālim Difūram likvidēt separātisko savienību ar militāru spēku.
Zonderbunds, iespējams, cerēja uz katoliski konservatīvo lielvalstu Austrijas un Francijas atbalstu, tomēr liberālās Lielbritānijas valdības nostāja lika šīm lielvalstīm būt piesardzīgām.
Un Zonderbunda sakāve arī bija tik strauja, ka iejaukšanās, ja tādu arī plānoja, nāktu par vēlu. Zonderbunda kantoni atradās Šveices centrā, taču mēģinājums atšķelt parlamenta kontrolētos valsts austrumu un rietumu rajonus neizdevās. Jau desmitajā karadarbības dienā kapitulēja no pārējiem separātistiem Izolētā Freiburgas pilsēta Šveices rietumdaļā. Tālāk ģenerālis Difūrs vērsās pret galveno Zonderbunda placdarmu valsts centrā – pret Lucernas kantonu. Šeit pie Gizikonas pilsētiņas notika izšķirošā kauja, kurā separātisti cieta sakāvi. Tajā pašā dienā mazākā kaujā pie Meierskapelas sakāvi cieta Švīces kantona Zonderbunda spēki.
Tālākā pretošanās kļuva acīmredzami bezcerīga, un Zonderbunda kantoni cits pēc cita kapitulēja, karam noslēdzoties 1847. gada 29. novembrī. Sakautajos separātistu kantonos pie varas nāca liberālākas valdības, un Šveices parlaments ķērās pie jauna pamatlikuma izstrādes, pārveidojot valsti modernā konfederācijā, kuras konstitucionālie pamati Šveicē pastāv joprojām.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 29. novembrī.