Droši vien daudzi no mums atceras Rembranta gleznu "Ķēniņa Baltazara dzīres". Satriekts varenais despots veras uz sienu, kur Jāhves roka velk ugunīgas zīmes: "Mene, mene, tekel, upharsin". Kā vēsta Bībeles leģenda, Babilonijas valdniekam Baltazaram jeb Belzacaram uzraksts vēstījis paša un viņa valsts galu, kā to arī viņam nepārprotami iztulkojis jūdu pravietis Daniels. "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts. – Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem." Un, patiesi, vēstītais piepildījies. Jau visai drīz Babilonai bijis jauns valdnieks – persietis Kīrs II, saukts Lielais, kurš triumfāli iesoļojis Babilonijas galvaspilsētā 29. oktobrī 539. gadā pirms Kristus dzimšanas.
Paverdzinātajām jūdu ciltīm, kā vēsta Bībele, šī varas maiņa nozīmējusi atbrīvošanos no Bābeles gūsta, kurā tās aizvedis valdnieks Nebukadnecars.
Tā nu iznāk, ka persiešu valdnieks Kīrs II ir apspiesto atbrīvotājs, un šādu liecību par sevi atstājis arī viņš pats vēstures dokumentā, kas tiek dēvēts par Kīra cilindru un datējams ar Babilonas ieņemšanas laiku. Minētais artefakts ir apmēram 30 centimetru (cm) garš un kādu 15 centimetru diametra māla cilindrs, ko 1879. gadā atradis asīriešu izcelsmes britu arheologs Hormuzds Rassams un kas šobrīd apskatāms Britu muzejā Londonā. Cilindrs no vienas vietas klāts ķīļrakstiem – tas ir valdnieka Kīra Lielā manifests, kuru tas izdevis sakarā ar Babilonas ieņemšanu.
"Es esmu Kīrs, pasaules ķēniņš, dižens ķēniņš, likumīgs ķēniņš, Babilonas ķēniņš," tā raksta Kīrs. "Es nevienam neļāvu darīt varas darbus nevienā vietā Šumēras un Akadas zemē. Es centos pēc miera Babilonā un citās tās svētītajās pilsētās. Un Babilonas ļaudis es liedzu strādināt pret viņu gribu. Es arī pulcināju visus citus agrākos iemītniekus un atgriezu tiem viņu mājvietas." Diezgan liela daļa cilindra teksta veltīta Kīra priekšgājēju – Babilonas valdnieku ļaundarību aprakstam. Viņi tēloti kā nelieši, kas apnikuši pašu tautai tik ļoti, ka tā bez cīņas atvērusi galvaspilsētas vārtus jaunajam saimniekam Kīram viņa uzvaras gājienā.
Mūsdienu vēsturnieku atklājumi gan rāda citu ainu. Jaunbabilonijas valdnieki, kurus Kīrs gāza no troņa – ķēniņš Nabonīds un viņa dēls un vietnieks Belzacars –, diezin vai bija varmācīgāki par vairumu sava laika valdnieku. Un persieši savukārt šai karā nebūt neuzvedās kā humānisma paraugs. Iebrukuši Babilonijā, viņi uzvarēja Nabonīda armiju pie Opisas pilsētas, bet babiloniešiem izdevās atkāpties ar nelieliem zaudējumiem. Tad Kīra kareivji nežēlīgi apkāva Opisas iemītniekus. Pēc tam nākamā pilsēta persiešu ceļā – Sipara – tiešām atvēra vārtus bez kaujas. Kas attiecas uz Babilonas vārtu labprātīgu atvēršanu, tā nav tiesa. Kīrs izrādījās viltīgāks par babiloniešiem. Viņš neiesaistījās izšķirošajā kaujā, bet nosūtīja mazāku vienību pa apkārtceļu uz neaizsargāto galvaspilsētu un to ieņēma. Un te nu viņam gadījās necerēta veiksme – nenojaušot par galvaspilsētas krišanu, tajā atgriezās ķēniņš Nabonīds un krita gūstā.
Pēc tam jau viņa armijai neatlika nekas cits kā padoties, un Kīrs varēja ar triumfu ierasties Babilonā.
Tomēr nevar noliegt arī to, ka persiešu impērija patiešām bija jauna tipa lielvalsts, kuras pārvaldē brutālas piespiešanas elementu bija mazāk nekā tās priekšgājējiem – asīriešiem un babiloniešiem. Līdz Kīram valdnieki drīzāk atklāti lepojās ar simtiem un tūkstošiem apkauto un paverdzināto. Persiešu ķēniņi visdrīzāk bija pirmie, kas vispār izvirzīja nevarmācīgas varas ideālu, un Kīra Lielā cilindrs, iespējams, ir pirmais dokuments cilvēces vēsturē, kas vispār runā par tautu un cilvēku tiesībām.
