Pagājušā gadsimta 60. gados toreizējās Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrība plūca pēckara desmitgažu ekonomikas izaugsmes augļus. Tomēr tieši šai laikā rietumvācu divdesmitgadnieku paaudzē sāka zelt kreisais radikālisms. Šai kara laika un pēckara paaudzei šķita nepieņemami, ka sabiedrības eliti citstarp veido kādreizējie nacisti, viņi bija krasā opozīcijā Savienoto Valstu un to sabiedroto dalībai Vjetnamas karā, savus idejiskos orientierus viņi rada marksismā, un daļas šo jauniešu cīņa pret to, ko viņi dēvēja par fašismu, kapitālistisko ekspluatāciju un imperiālismu, īstenojās reālā terorismā. Domājams, spilgtākā, kaut ne tuvu ne vienīgā šāda kreiso radikāļu grupa bija Sarkanās armijas frakcija, preses un varas pārstāvju dēvēta arī par Bādera-Meinhofas grupu, kuras vairākiem dibinātājiem tiesas spriedums tika pasludināts 1977. gada 28. aprīlī.
1968. gada aprīlī četri jaunieši, starp kuriem bija arī vēlākie frakcijas līderi Andreass Bāders un Gudruna Eslina, veica pirmo terora aktu, naktī aizdedzinot divus universālveikalus Frankfurtē. Viņus notvēra, notiesāja, uz laiku atbrīvoja sakarā ar amnestiju, bet tad atkal mēģināja apcietināt, un trīs no četriem aizbēga no valsts, pēc tam atgriezdamies nelegāli un uzsākdami pagrīdes darbību. Organizāciju viņi izveidoja 1970. gadā, kad jau pieminētie Bāders un Eslina līdz ar juristu Horstu Māleru un žurnālisti Ulriki Meinhofu vairākus mēnešus uzturējās palestīniešu kaujinieku treniņnometnēs Jordānijā. Sekoja banku aplaupīšanas, spridzināšanas, kuru galvenie mērķi bija Savienoto Valstu militārā kontingenta bāzes Rietumvācijā, policijas objekti, konservatīvā mediju magnāta Aksela Špringera koncerns.
Vairākos uzbrukumos bija bojāgājušie un ievainotie. Paralēli teroristiskajai darbībai Sarkanās armijas frakcija publicēja arī attiecīga satura rakstus pagrīdes presē.
Piecus no frakcijas organizatoriskā kodola – Bāderu, Eslinu, Meinhofu, kā arī Holgeru Meinsu un Jankarlu Raspi – arestēja 1972. gada jūnijā, un viņu tiesas prāva kļuva par zīmīgāko procesu visā organizācijas vēsturē, bet brīvībā palikušie tiecās terora līdzekļiem panākt savējo atbrīvošanu.
Notika vairākas tieslietu sistēmas amatpersonu slepkavības, 1975. gada aprīlī seši frakcijas teroristi ieņēma Rietumvācijas vēstniecību Stokholmā, nogalināja tur divus ķīlniekus; divi no uzbrucējiem paši gāja bojā. Tikām cietumā Holgers Meinss mira badastreika laikā 1974. gada novembrī, savukārt Ulrika Meinhofa tika atrasta pakārusies savā kamerā no dvieļiem savītā virvē 1976. gada maijā. Atlikušie trīs apsūdzētie sagaidīja spriedumu – mūža ieslodzījumu, taču arī viņu dzīves aprāvās tā paša 1977. gada rudenī.
Septembrī frakcijas kaujinieki nolaupīja Rietumvācijas Darba devēju konfederācijas prezidentu, starp citu, bijušo esesieti, Hansu Mārtinu Šleieru, uzbrukumā nogalinot viņa šoferi un trīs policistus, un pieprasīja notiesāto atbrīvošanu.
Šo pašu prasību līdz ar vairākām citām izvirzīja Palestīnas Atbrīvošanas tautas frontes kaujinieki, kuri 13. oktobrī nolaupīja aviokompānijas "Lufthansa" aviolaineri.
Kanclera Helmūta Šmita valdība vilka laiku, taču būtībā negrasījās piekāpties teroristu prasībām. Kad nolaupītā lidmašīna 17. oktobrī tika atbrīvota rietumvācu policijas specvienības operācijā Somālijas galvaspilsētā Mogadišu, trīs atlikušie notiesātie nākamajā naktī izdarīja pašnāvības savās Štammheimas cietuma kamerās. Advokātam bija izdevies ienest cietumā pistoles, attiecīgi Bāders un Raspe nošāvās; Eslina pakārās. Nolaupīto uzņēmēju Šleieru frakcijas teroristi nogalināja.
Sarkanās armijas frakcijas terorisms turpinājās vēl nepilnus divdesmit gadus, apsīkstot tikai pēc padomju sistēmas sabrukuma un Vācijas atkalapvienošanās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā.
