Pagājušā gadsimta 30. gados Rumānijā, kā daudzviet Eiropā, plašu popularitāti ieguva fašistiskas ievirzes organizācijas, no kurām ietekmīgākā bija "Tērauda gvarde", saukta arī par "Erceņģeļa Miķeļa leģionu". Tā bija ultranacionālistiska un antisemītiska kustība ar orientāciju uz valsts monopolistisku ekonomiku. Kustības ietekmes pieaugums darīja bažas karalim Karolam I un pamudināja viņu 1938. gada februārī īstenot valsts apvērsumu, padarot Rumāniju par faktiski absolūtu monarhiju. "Leģions" uzsāka terora kampaņu, kurai valdība atbildēja ar skarbām represijām. Cita starpā fašisti 1939. gada septembrī noslepkavoja premjerministru Armandu Kalinesku, savukārt "Tērauda gvardes" līderis Korneliu Kodreanu un vairāki citi partijas vadoņi tika apcietināti un vēlāk cietumā nogalināti.
Karaļa Karola I vara sāka ļodzīties līdz ar valsts teritoriālajiem zaudējumiem Otrā pasaules kara sākumposmā. 1940. gada jūnijā Rumānija piekāpās ultimātam un atdeva Padomju Savienībai Besarābiju, savukārt augustā, baidoties no militāra konflikta starp Rumāniju un Ungāriju, Vācija un Itālija piespieda Rumāniju atteikties no daļas Transilvānijas.
Dažos mēnešos valsts bija zaudējusi apmēram trešdaļu teritorijas, un sabiedrība tajā vainoja monarhu.
Kad karalim nelabvēlīgs noskaņojums izpaudās arī armijas vadībā, bet Bukarestes ielās sāka pulcēties leģiona iedvesmoti demonstrantu pūļi, karalis piekāpās. Viņš iecēla par premjerministru "Tērauda gvardei" simpatizējošo ģenerāli Jonu Antonesku, bet nākamajā dienā atteicās no troņa par labu nepilngadīgajam dēlam Mihailam un devās trimdā. Karaļa diktatūru nomainīja totalitārs režīms, kas dēvējās par nacionāli leģionāro valsti. Tomēr "Tērauda gvarde" neieguva Rumānijā nedalītu varu. Tās līderis Horija Sima spēlēja tikai otro vijoli, kamēr par vadoni jeb kondukatoru kļuva ģenerālis Antonesku, kuru atbalstīja armija.
Tika arestēti un tiesāti iepriekšējā režīma varasvīri, kuri bija saistīti ar "Leģiona" vadoņu noslepkavošanu. Taču viņiem kārojās ātras atriebības, un radās aizdomas, ka Antonesku, kurš arī karaļa diktatūras laikā bija piederējis varas elitei, varētu mēģināt šīs politiskās prominences palaist brīvībā. Tas viņus izprovocēja uz radikālu rīcību. 1940. gada 26. novembrī Jilavas cietumā, kur tika turēti ieslodzītie, ieradās t.s. Leģionāru darbaļaužu korpusa kaujinieki ar savu līderi Dumitru Grozeu priekšgalā. Viņi izveda 64 ieslodzītos ārpus pilsētas, kur tos nošāva. Izrēķināšanās sākās īsi pirms pusnakts un noslēdzās 27. novembra pirmajā stundā. Starp upuriem bija agrākais premjerministrs Argešanu, tieslietu ministrs Jamundi, dažādu rangu armijas, policijas un slepenpolicijas virsnieki. Nākamajās dienās leģionāri nolaupīja un noslepkavoja vēl vairākus prominentus politiķus, tai skaitā pasaulslaveno rumāņu filologu un vēsturnieku Nikolai Jorgu.
Kondukators Antonesku bija sašutis, taču "Leģiona" līderis Sima tēloja nezinīti. Jilavas slaktiņš, kā nodēvēja šīs slepkavības, radīja neaizlāpāmu plaisu režīma varas virsotnē, un nacionāli leģionārās valsts dienas bija skaitītas. Novembrī Antonesku vēl nejutās gana spēcīgs, lai tūdaļ atstumtu no varas "Tērauda gvardi", taču viņš sāka gatavoties. Stāvoklis Rumānijā uztrauca arī Hitleru, kuram Rumānija bija svarīga kā naftas piegādātāja un sabiedrotā briestošajā karā pret Padomju Savienību. Fīrers galu galā izšķīrās par atbalstu Antonesku, un kad 1941. gada janvārī "Tērauda gvarde", nojaušot sev nelabvēlīgu notikumu attīstību, sarīkoja Bukarestē sacelšanos, armija ātri salauza viņu pretošanos. Apmēram 9000 leģionāru tika arestēti, daudzi bēga uz ārzemēm, un Rumānijā pie varas nostiprinājās Antonesku režīms, kas gan bija ne mazāk represīvs, radikāli nacionālistisks un antisemītisks kā iepriekšējais.