Drīzumā Latvijas Republikas Saeimai būs jāizvēlas mūsu valsts galva – Latvijas Valsts prezidents. Izvēle ir likumdevēja rokās, taču viedokļu apmaiņā par amata pretendentiem, viņu atbilstību individuālo spēju un reputācijas ziņā ir iesaistīta visa politiski aktīvā sabiedrības daļa.
Kā zināms, Latvijas Republikas prezidenta amata statusu un pilnvaras noteica Latvijas Satversmes sapulce pēc valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, izstrādājot joprojām spēkā esošo mūsu valsts pamatlikumu.
"Satversmes sapulces divi galvenie uzdevumi bija, pirmkārt, šis tiesiskais rāmis, tiesiskais pamats valstij, un, otrkārt, kas sekoja nedaudz vēlāk, paralēli – tā bija agrārā reforma. Runājot par to, kas ir bijuši šie avoti Latvijas Satversmei, pastāv daudzas diskusijas. Noteikti nebija viens paraugs, kam sekoja Latvijas likumdevēji. Pastāv ļoti izplatīts viedoklis par to, ka, konstitūciju veidojot, tika sekots Veimāras konstitūcijai, kas bija it kā pēdējais vārds savā laikā, bet tajā pašā laikā varam secināt, caurskatot Satversmes sapulces stenogrammas, ka ir biežas atsauces uz citu valstu konstitūcijām," norādīja Ščerbinskis.
Veidojot Satversmi, tika izskatītas ļoti daudz un dažādas idejas no Rietumeiropas valstīm, tāpat no Ziemeļvalstīm, piemēram, Somijas un Igaunijas.
"Kopumā pastāv viedoklis, ka lielā mērā Latvijas Satversme, kas bija ļoti liberāla, ļoti demokrātiska, savā garā sakņojas Veimāras konstitūcijā.
Lai gan tajā pašā laikā, ja nemaldos, Satversmes Sapulces stenogrammās vai vēlāk kāds no deputātiem norādīja, ka šajā Satversmē ir pat iestrādātas Franču revolūcijas laika izstrādāto konstitūciju idejas. Tā kā šis spektrs ir ļoti plašs," vērtēja Ščerbinskis.
Radot tiesisko pamatu valstij, likumdevēji izmantoja sava laika mūsdienīgākās idejas, līdz ar to Latvija kļuva par parlamentāru republiku ar salīdzinoši nelielu prezidenta varu. No šāda skatu punkta mūsu Satversme ir līdzīgāka Franču Trešās republikas konstitūcijai, kas bija izteikti parlamentāra, nevis Veimāras, kurā prezidentam bija salīdzinoši lielas pilnvaras.
"Satversmes pirmā daļa, kas skaidroja šos valsts uzbūves pamatprincipus, tapa lielās diskusijās, un šajās diskusijās izkristalizējās divi lieli, nozīmīgi viedokļi.
Vienu viedokli pārstāvēja sociāldemokrāti, kas bija lielākā frakcija Satversmes sapulcē, un otru – partijas, kas grupējās ap zemnieku savienību un bieži vien balsoja kopā ar to. Būtībā šī sacensība faktiski sākās jau Tautas Padomes laikā un gāja līdzi visās Saeimās līdz pat apvērsumam. Lielā mērā šis kreiso sociāldemokrātu viedoklis, kādai vajadzētu izskatīties valstij, sadūrās ar šo pretējo, šo labējo, ko pauda zemnieku savienības deputāti," skaidroja Ščerbinskis.
Sociāldemokrāti vēlējās samazināt prezidenta lomu vai prezidenta institūciju vispār neiekļaut Satversmē, savukārt otra puse centās panākt pēc iespējas lielāku prezidenta institūcijas lomu, un diskusijas bija plašas.
Motīvs mazināt prezidenta lomu ir diezgan saprotams, ņemot vērā vēsturisko fonu – gan Krievijas Impērijā, gan Vācijas ķeizarvalstī līdz pat Pirmajam pasaules karam pastāvēja izteikta monarhu vara, ko nebija vēlmes pieredzēt no jauna.
"Neapšaubāmi šī pieredze, kāda ir tautai, tajā skaitā arī tās pārstāvjiem deputātiem, ir ļoti svarīga. Viena lieta ir paņemt kaut kādas labas idejas no Veimāras konstitūcijas, no Francijas, no Somijas, bet otra lieta ir, kāda personīgi šiem cilvēkiem, kas rakstīja šo Satversmi, bijusi pieredze cariskajā Krievijā, Pirmā pasaules kara laikā – viņu skatījums uz dzīvi. Galu galā svarīga ir ideoloģiskā pārliecība, kurai bija diezgan liela loma diskusijās par to, vai prezidenta institūcijai jābūt šādai vai tādai," atzina Ščerbinskis.
Tolaik sociāldemokrāti visā pasaulē centās samazināt atsevišķu vienas personas lomu valstī, un Latvijas sociāldemokrāti pat uzskatīja, ka stipra prezidenta vara būtu zināmā mērā mantojums no monarhijas, monarhijas turpinājums, kad viens cilvēks lemj par citiem.
"Tieši sociāldemokrāti bija tie, kuri visu laiku centās paplašināt, nostiprināt parlamenta tiesības, parlamenta varu, pretēji valdības un prezidenta institūcijām," uzsvēra vēsturnieks.
Tajā pašā laikā politikā bieži vien ir grūti viennozīmīgi pateikt – šādi būs labi vai šādi būs slikti, līdz ar to arī šie lēmumi tika pieņemti ar ne pārāk lielu balsu pārākumu, tie nebija vienbalsīgi, bet tika pieņemti diskusijās.
"Mūsdienās, īpaši 90. gados, attiecībā uz Satversmi mums ir izveidojies viedoklis, ka tas ir kaut kas svēts un neaizskarams, bet, ja mēs aplūkojam to, kā norisinājās šīs Satversmes veidošana, ir skaidrs, ka laiks iet, laiki mainās un ir iespējams grozīt un piemērot mūsdienu apstākļiem ne tikai atsevišķus likumus, bet arī valsts pamatlikumu," vērtēja Ščerbinskis.
